No kurienes dienvidslāvi Tatārijā?

Viena dāma – nesaukšu kontaktus – nesen publicēja savu izbrīnu – kad ar senčiem Tatārijā veikusi savu DNS testu un tas uzrādījis radniecību ar latviešiem, ukraiņiem un dienvidslāviem, bet ne ar tjurkiem. Nu kā tad tā – Tatārijā un nav tatāru saknes? Tāpēc šoreiz par šo izbrīnu un to, kā mūsdienu oficiālā vēsture kropļo mūsu domāšanu.

Par to, kāpēc tāds DNS tests no Tatārijas, stāsts patiesībā ir īss – tas, kādā valodā tu runā, nenozīmē to, no kuras tautas tu esi cēlies. Labākais piemērs ir krievu valoda – valoda ir, tautas nav. Savukārt Tatārija, bijusī Bulgara, pēc tam Kazaņa, jau no ļoti seniem laikiem ir viena no Pievolgas teritorijām, kurās cēlušās ļoti daudz tautas, tai skaitā vispirms balti un pēc tam arī slāvi, kuri pēc tam milzīgā skaitā emigrēja pie bijušās Romas teritorijām. Tā kā DNS testam ir pilnīga taisnība. Ja tu neesi ar izteikti mongoloīdiem sejas kauliem, tad tjurks no tevis švaks.

Lai vēl precīzāk saprastu, te būs stāsts par turkiem. Kad skatieties turku vēstures seriālus, parasti redziet kraukļu degunus, staltus stāvus un kuplus matus. Ir tikai viena problēma – ja jūs redzat Turcijā mongoloīda paskata cilvēkus ar šaurām acīm un platiem vaigu kauliem – tie ir īstie turki. Tie ar kraukļa deguniem un gariem augumiem ir irāņu un grieķu pēcteči, ja nu kas. Jā, viņi uzskata sevi par turkiem, jo runā šajā valodā un dzīvo šajā valstī, bet tauta savulaik bija pavisam cita.

Kāpēc šādas situācijas rodas? Debilu vēstures tulkojumu dēļ. Katru reizi, kad taisieties pētīt senos laikus, jāatceras, ka viduslaikos visus dalīja vispirms pēc ticības, tad pēc tā, zem kāda valdnieka esat, tad no kuras zemes nākat un tikai tad pēc valodas. Tāpēc vēstures liecībās regulāri parādās tautas, kuras it kā lielas tautas, bet par kurām nekad nav īsti skaidrs, kur tās ir – un tās parasti ir ticības, vai arī mazas tautas, kas parādās uz gadiem 50, simts un pazūd – un tā parasti ir kādam valdniekam piederoša cilšu grupa.

Un tad nu mūsu vēsturnieki pieķeras kādām senajām hronikām un sāk dalīt tautas. Mēs sākam ticēt, ka tautas tieši tādas arī bija. Meklējam čudj, rusus un vēl visādus brīnumus. Veselu kaudzi tautu meklējam, kas senās Romas laikā parādījās uz pārdesmit gadiem un pazuda. Tā vietā, lai reāli paskatītos uz notikumiem, saceram pasakas. Par sjunnu, kas pārvērtās par hunnu un kas pēc sevis neatstāja Eiropā pilnīgi neko, izņemot dažus slāvu vārdus. Stāstam par barbariem no ziemeļiem, kurus paši mūsdienās nicinām, bet senie romieši stāstīja par ģermāņu un citu cilšu karaļiem un citi vēsturnieki runā par spēcīgajām Vācijas pilsētām, kuras tautu staigāšanas laikā nepadevās ienaidnieku karapūļiem un pēc pustūkstoša gadu izauga par neatkarīgām un spēcīgām teritorijām. Pats labākais ir stāsts par baltiem «aistiem» (eesti?). Kā to varēja izdomāt, turklāt apzinoties, ka visa arheoloģiskā izpēte norāda, ka pirmie balti Latvijas teritorijā ierodas ap pirmo gadsimtu. Bet tas tā – vienkārši lai saprastu, kādu marasmu mīl izdomāt vēsturnieki.

Tā arī uz Latviju ļoti mīl skatīties kā uz mazu, izolētu teritoriju, kurā pārvietojas kaut kādas «cilšu kopienas». Kur vācieši ieradās pie aborigēniem, kas neko nezināja un atnesa civilizāciju. Pilnīgi ignorējot vēsturiskos procesus, tautu staigāšanas īpatnības, senos karaļus un visu citu. Mums pasniedz kā vēsturisku panākumu Lietuvas lielkņazisti, lai arī baltu valsts no jūras līdz jūrai eksistēja arī pirms tam. Vienkārši par to ir mazāk rakstīts. Tas arī ir vienīgais iemesls. Lietuvieši vismaz daļēji atkārtoja to, kas eksistēja pirms astoņiem simtiem gadu un varbūt arī vēlāk.

Te mēs nonākam pie tādas pašas leģendas, kā neuzvaramā ASV. Šādas leģendas ir divas. Pirmā ir jau augstāk minētie tjurki, kad katru tautu, kas trāpījās tjurku invāzijas ceļā, kas notika apmēram ap tūkstošo gadu mūsu ērā un arī nedaudz agrāk, uzreiz saista ar tjurkiem. Otrā leģenda – nepārtraukta vēlme visus baltus pieskaitīt pie slāviem. Te šajā stāstā interesanti ir venedi, vendi, kurus sauca «Sarmatian Veneti», kuri jau no mūsu ēras sākuma apbižoja visus pašreizējās Polijas un Čehijas teritorijā, tad kādus pāris gadsimtus lielā barā vazājās pa Eiropu, visdrīzāk no sevis atvasinot arī tādu cilti, kā vandāļi, radot Venēciju, kļūstot par iemeslu gotu migrācijai uz dienvidiem, un ar kuriem Vācijas austrumos pēc tam ilgi karoja Svētā Romas impērija un ļahi. Bet mēs vēl aizvien ar viegli aizmiglotu skatienu vērojam Latvijas vendus, Ventspili, Vandavu un domājam – no kurienes tas viss radies? Tradīcija ar baltajiem zirgiem, zirgu pielūgšana? Nē, nekādi nevar iedomāties. Kaut kāda mistika.

Nelielai padomāšanai, ja nu kādam ir vēlme – vienmēr jāatceras, ka «Indriķa Hronika» un arī «Atskaņu Hronika» balstījās uz komunikāciju ar latviešiem. Letu valstis un letu vadoņu valstis senajā Latvijā bija pašas varenākās. Un uz Latviju iebrucēji skatījās caur letu acīm. Kam te bija kurši, zemgaļi utt. Kamēr citām tautām te bija «kuroni», (ko var tulkot apmēram tā – vieta, kur tie ir, kur tādi ir. Kas ir tie, to droši vien tikai senās tautas saprata), citur atkal paši saucās «korsj», tad zīmigola (te tulkojumu nevajag), litva, neroma (?), lībj un vēl daudz dažādos vārdos. Atkarībā no tā, no kuras tautas paņēma zināšanas par pārējām, no tā arī radās dažādi nosaukumi. Kas ik pa brīdim atklāj, ka dažos gadījumos mēs runājam nevis par tautas nosaukumu, bet gan par vietas nosaukumu.

Par šādiem brīnumiem var runāt vēl daudz un dikti un par šo to es vēl uzrakstīšu, jo tagad krievi Baltkrievijā ķērušies pie idejas, ka lietuvieši ir slāvi, tikai pārbaltoti. Argumentācija ir tāda, ka raudāt gribas, bet tāda viņiem ir tā domāšana. It īpaši, kad lasi, kā viņi mēģina pierādīt, ka Mindaugs, Ģedimins un Vitauts ir slāvu vārdi.

Morāle patiesībā ir ļoti vienkārša – ja jūs uzziniet ko tādu, kas neatbilst oficiālajai vēsturei – visdrīzāk, ka tā arī ir. Mūsdienu oficiālā vēsture ir savākt no ļoti daudzām pasakām un 19. gadsimta baltvācu mēģinājumiem skaidrot, kā tas viss iet kopā. Rezultātā mēs esam tur, kur esam un tāpēc nevajag brīnīties, kad uzziniet kaut ko tādu, kas oficiālās vēstures skatījumā izskatās ļoti dīvaini.

Attēlā ir karte, kur mēģināts salikt pa plauktiņiem, kā 125. gadā Romas impērijas laikā redzēja Austrumeiropu. Kā redzam, tad te parādās venedi tieši blakus gotiem, vandāļiem, burgundiešiem utt., un tas laikā, kad slāvu ciltis vēl šajā reģionā ieradušās nebija. Oficiālā vēsture ir pārliecināta, ka šīs ciltis bija ģermāņi. Tad vienkārši jāpieņem, ka pie lielās Tautu staigāšanas vainīga bija baltu cilts venedi, kas izspieda šīs ciltis no tikko ieņemtajām teritorijām un pēc tam paši krita zem slāvu spiediena. Lai gan te vēl vēsture ir ļoti, ļoti tumša.