Nu bet arheoloģiskās kultūras!!!

Domāju, ka ikviens kritiķis paskatīsies uz maniem pēdējiem vēstures tekstiem un iebāzīs degunā, ka ir ģenētiskie pētījumi un arheoloģiskās kultūras. Nu kā to var neņemt vērā! Nu, neņemt vērā nevar, bet pati oficiālā vēsture arī mīl neņem to vērā.

- Viss, par ko rakstīšu, ir publiski atrodams, apskatāms un izlasāms. Nebūs nekādu slepeno rakstu, nezināmo baltu rakstu zīmju utt. Viss, par ko stāstīšu, ir publiski zināms, redzams un izmantojams. -

Te no eupedia.com mēģinājums balstoties uz ģenētiskajiem datiem un keramikas kultūrām attēlot Eiropu 2000 gadus pirms mūsu ēras. Maps of Neolithic & Bronze Age migrations around Europe. 

Man ļoti patīk ziemeļu daļa šajā kartē – mēģinājums «urālu» valodā runājošo zonā iezīmēt proto irāņu cilšu miksli un nosaukt to par protobaltiem. Laika posmā, ka pa visu Eiropu turpinās ķeltu invāzija, ko ļoti labi parāda sapunktotās teritorijas, kur viss ir sajaucies lielā čup. Kā mēģinājums labi, bet pateikt, ka tieši te slēpjas visu tautu sākums - nu galīgi nepiekritīšu.

Tālāk ir tīri labi apskati, kas ļauj apmēram saprast, kā veidojas Eiropas karte, bet mūžīgā vēlme kādas vietas pārstāvjus nosaukt par proto-balti-slāvi ir kaitinoša. Kopumā ģenētiskie pētījumi realitātē parāda, ka teritorijas, par kurām mums nav rakstīto avotu, mēs nenovērtējam. Kā jau rakstīju stāstā par zudušajām impērijām, tad arī te var pamanīt, ka hiti tie paši ķelti vien ir. Bet hitu gadījumā mēs runājam par varenu valsti, jo par to ir rakstītie avoti, bet ķeltu gadījumā nerunājam – mums ir tikai pleķis kartē, ģenētikas dati un keramikas kultūra.

Tad ir divas kartes, kuras būtībā ir praktiski demonstrē, ka arheoloģiskā kultūra nenozīmē tautu izplatību. Pirmā ir par Hallstatas un Latēnas kultūras izplatību, kas sākas apmēram tūkstoš gadus pirms mūsu ēras.

Nākamā karte ir par doriešu invāzijas virzieniem apmēram tūkstoš gadus pirms mūsu ēras. Ja dorieši ienāca un šīs tautības izplatījās šajos virzienos tajā pašā laikā, tad kā skaidrot Hallstatas un Latēnas kultūras izplatību? Kāpēc nekāda arheoloģiskā kultūra neparāda doriešu izplatību? Un par doriešiem mēs jau zinām, jo vēsturisko avotu ziņu ir gana daudz. Un šajā stāstā es vairāk ticu ģenētiskajiem pētījumiem, nevis uzstādījumam, ka arheoloģiskā kultūra liecina automātiski arī par tautību. Tāpēc arheoloģisko kultūru ar konkrētu tautību negribu saistīt – kā arguments ir labs, bet pasludināt uz tā pamata, ka tas ir absolūts pierādījums noteiktam secinājumam, nevajadzētu.

Nākamais – jebkuras invāzijas analīze, par kuru mēs vairāk vai mazāk kaut ko zinām, liecina par to, ka iesaistīta ir nevis viena, bet daudzas tautas. 13. gadsimtā gan vācieši uz Baltiju, gan mongoļi uz Austrumeiropu atveda tādu tautu miksli, ka pēc tam paši mongoļi vietējā genofondā praktiski nekādas pēdas neatstāja un viņu valdnieki arī izbeidzās 16. un 17. gadsimtā. Automātiski pieņemt, ka katra invāzija uz Eiropu atveda tikai vienas tautas grupas pārstāvjus – kāpēc lai tur toreiz būtu tā, kā nekur citur nav bijis? Piemēram, klasiskajam turkam, kādus mēs tos parasti iztēlojamies, ir ļoti maz sakara ar tiem tjurkiem, kas savulaik sāka invāziju. Tāpēc ģenētiskās analīzes patiesībā var uzrādīt ļoti dažādus rezultātus un ne vienmēr nozīmē tieši to, kādus secinājumus uz to bāzes izdara. Turklāt ik pa brīdim ģenētisko pētījumu veicēji katrs zīmē pavisam citas kartes no tiem pašiem pētījumiem.

Es neiešu te cilāt kartes par protobaltiem, protoslāviem un tamlīdzīgi. Vienkārši pāris lietas. Iepriekšējos rakstos norādīju uz vienu krievu pētnieka kanālu, kas publicēja arī vairāku Pievolgas muzeju apskatus. Arheoloģiskā kultūra tur vēl 16. un 17. gadsimtā ir līdzīga tam, ko var redzēt Latvijā 13. gadsimtā. Secinājums – ja pie tevis nenonāk lielais vienādotājs kristietība, tad kultūra līdzīga var būt gan Latvijā, gan Pievolgas stepēs un tas nenozīmē, ka tur dzīvo latvieši.

Otrs moments ir vietējais – par slavenajiem zemgaļiem. Jūs taču visi ziniet, ka zemgaļi līdz 8. gadsimtam bija Vidzemē un tad viņus no turienes izspieda leti un lībieši. Ziniet, kāpēc tur zemgaļi bija? Tāpēc, ka Vidzemes 8. gadsimta kultūra ir līdzīga Austrumzemgales 10. gadsimta kultūrai. Nē, nevis 5. gadsimta Zemgales kultūra ir līdzīga, bet gan otrādi. Un uz šādu secinājumu pamata – ka 9. gadsimta ienācēju kultūra Zemgalē ir līdzīga 7. gadsimta kultūrai Vidzemē, ir izbīdīta slavenā hipotēze, ka zemgaļi ienāca Vidzemē 5. gadsimtā. Viss ir ļoti loģiski.

Ja tu kaut ko jaunu izdomā, tad loģiski, ka tu taisi jaunu pilsētu!?

Kas tur patiesībā notika? Nu, tā pati slavenā «protobaltu» evolūcija 6. gadsimtā pirms mūsu ēras, kad «protobalti» iepazina dzelzi un negaidīti sāka pārvietot pilskalnus. Jo tas taču ir loģiski – ja tev iepriekš bija bronza, bet tagad ir dzelzs, tad tu nevari taču dzīvot turpat, kur iepriekš? Ja tu pirms 20 gadiem rakstīji uz papīra, bet tagad uz datora – tad tev taču vajag uztaisīt jaunu pilsētu, vai ne? Tā arī te pēc «vēsturnieku» viedokļa vajag jaunu pilskalnu. Realitātē tas izskatījās tā, ka daļu letu 8. gadsimta beigās no Vidzemes izspieda lībieši un šis grupējums – potenciāli vismaz trīs lielas ģinšu apvienības, iespējams, apmēram 20 tūkstošu ļautiņu skaitā, ieradās Austrumzemgalē, nodibinot trīs milzīgus pilskalnus – Mežotni, Sauli un Sidrabeni un, iespējams, arī virkni citu. Te trūkst pētījumu secinājumu izdarīšanai. Un vietējos pasūtīja vienu māju tālāk – vai nu asimilējies, vai mūc. Tieši tā notika «protobaltu evolūcija» Austrumzemgalē un es šaubos, ka citur tā notika citādāk.

Oficiālā vēsture turklāt ļoti centīgi piever acis uz «kultūru», ja tā traucē. Piemēram, Austrumzemgalē mums ir sirpji, bet Rietumzemgalē izkaptis, kas pamazām 12. gadsimtā sāk izplesties arī Austrumzemgalē. Ko tam vajadzētu nozīmēt pēc «kultūras» principiem? Ka mums ir divas tautas un viena sāk pārņemt otro? Bet oficiālajā vēsturē taču visi tur ir zemgaļi. Te es nemaz nemēģināšu pieminēt «nacionālos Latvijas novadu tautas tērpus». Jo te jebkurā gadījumā pieminētāju sitīs – vai nu klasiskie etnogrāfi, jeb arī tie, kas labi apzinās, par ko ir stāsts.

Ja jau mēs runājam par kultūru ietekmi, tad visiem vēsturniekiem, kas pēta 8. - 11. gadsimtu, vajadzētu runāt par reliģijas domāšanas maiņu, kad apbedīšanas vietas Latvijā pārceļ no pilskalna upes krastu uz pretējo. Neviens, nekur un neko jums par to nepateiks. Neviens pats. Vēsturniekiem absolūti nemanīti acu priekšā karājas milzīga, gigantiska reliģiskā situācija. Reliģija ir kultūras sastāvdaļa visur un vienmēr, bet to ir vienkāršāk ignorēt, jo datu nav, rakstītās informācijas arī. Kā pētījuma objekts tas ļautu identificēt konkrētas reliģiskās izmaiņas un reģionu – kādā virzienā reliģiskās izmaiņas attīstījušās, kādu reģionu iekļāva un tamlīdzīgi. Neviens un nekur. Kad oficiālajai vēsturei kaut ko nevajag, ignorēt var visu. Un tas nav tikai par pašiem senākajiem laikiem – oficiālā vēsture tik bieži ir uzspļāvusi arī 2024. gada reālajiem faktiem, ka nav šaubu par to, cik daudz un cik ļoti ir ignorēt pēdējā gada tūkstoša laikā.

Reāli vēsturiski apstiprināti mēs jau no ķeltu invāzijas brīža varam runāt par to, ka Eiropa ir viena liela tautu putra. Cilvēki karo, impērijas brūk, viss mainās, tautas mūk, tautas tirgojas, iedzīvotāji pārvietojas. Piecu tūkstošu gadu periodā runāt par vienu konkrētu tautu, kas tikai viena pati dzīvo konkrētā reģionā - tas nav nopietni. Tāpēc nevaru kā gala argumentu pieņemt nedz ģenētiskos datus, nedz arī arheoloģiskās kultūras. 

Austrumeiropā impērija pirms 50 tūkstošiem gadu un impērija 17. gadsimtā būtiski neatšķīrās. 

Visbeidzot parunāsim par to, cik reālas bija impērijas Austrumeiropā. Te uzreiz pateikšu – Austrumeiropas valstu pārvaldība periodā 50 tūkstošus gadus pirms mūsu ēras līdz 17. gadsimtam ne ar ko neatšķīrās. Normālu ceļu nav, savienojumi ir upes, uz vietām valda vai nu pakļautie kņazi vai ieceltie pārstāvji. Mēs zinām, ka šādā sistēmā darbojas Kijevas lielkņaziste, pēc tam Mongoļu zelta orda un pēc tam Lietuvas lielkņaziste, visus ziemeļus kontrolēja Novgorodas republika un beigās arī Moskovija turpat vien bija. Tā kā – ja kāds domā, pirms tam nevarēja būt valdnieki, kas kontrolēja visu Austrumeiropu – protams, ka viņi varēja un viņi bija. Par vienu tādu jau runājām stāstā par gotiem un par vēl vienu tādu vēl runāsim.

Tāpēc paliekam pie reālā, kas mums ir – seno hroniku dati, hidronīmi un vietu nosaukumi, zināmās tautu dzīves vietas un pašlaik esošās, kā arī vēsturiskā informācija, kurā skaidri varam izšķirt sešus invāzijas viļņus – ķeltu, doriešu, baltu jeb gotu, slāvu jeb huņņu, tjurku un mongoļu. Un nākamajā rakstā skatīsim – kas tur īsti ir ar tiem mūsu hungiem un lielhungiem?