NVO un parazīti - atšķirībai ir nozīme
Kopš Kulberga valdība izteica domu, ka ir vērts pārbaudīt parazītus, kas zem NVO veidola ir piesūkušies valsts budžetam, parazītu grupējums ir paveicis milzīgu darbu, lai šo ideju notušētu un sagrozītu. Tāpēc tagad parunāsim par to, kas ir kas.
Vizuāli tas izskatās apmēram šādi - kur asinsūcēji cenšas iestāstīt, ka viņi ir tādi paši, kā visi citi.
Attiecīgi twiteris šorīt iepriecināja ar tādu ierakstu:
Problēma ir tāda, ka Latvijas valsts un pašvaldības ir ļoti slikti menedžeri. Kā piemēru varu minēt Bauskas novadu. Vispirms Bauskas novads solījās, ka tiks ar visiem sociālajiem projektiem galā un tagad tos visus centīgi atdod biedrībām, jo realitātē galā ne ar ko netiek. Tad solījās, ka tiks galā ar jaunatnes politiku. To vēl nevienam nav atdevuši, bet labāk būtu atdevuši, jo galā viņi ne ar ko netiek. Ja valsts un pašvaldība kā sekmīgu darbības mehānismu atzīst tādu, kur ir labi uzrakstīti papīri, tad darbā, kur prasa rezultātu un efektivitāti, automātiski nekas nesanāks.
Valsts un pašvaldības atdod NVO to, ko pašas nevar
Attiecīgi realitāte ir tāda, ka eksistē ļoti daudzas biedrības, kas nodarbojas ar šo valsts funkciju īstenošanu, jo viņām tās ir uzticētas. No turienes arī šie grandiozie cipari 90% apmērā no visa budžeta, ko saņem biedrības - tās dara to, ko valsts nav spējīga. Turklāt parasti šajā gadījumā biedrības to dara lētāk, nekā to darītu valsts - savā būtībā varam teikt, ka tā ir ietaupīta nauda. Un, ja premjeram uz sēdi atnes ciparus par šīm biedrībām, tad loģisks ir viņa vērtējums, ka šāda atskaite ir "sūds" un "mēsls".
Problēma pat nav tie pārējie, kas lielā masā saņem ļoti mazu ciparu. Jo tiem pārējiem parasti neko vairāk arī nevajag - viņi nav nodarbināti NVO, viņiem tas nav ienākumu avots. Ļoti, ļoti, ļoti daudzām iniciatīvām nevajag tūkstošus, desmitus tūkstošu un miljonus. Pietiek ar dažiem simtiem vai pāris tūkstošiem eiro, lai īstenotu pasākumus un dotu iespēju pašam izpausties, iesaistot vairākus desmitus vai pat simtus cilvēku un nodrošinot sabiedriskās aktivitātes. Piemēram, Bauskas novadā publiskiem pasākumiem, par kuriem prasa samaksu, ir iespējams piesaistīt līdz 10 tūkstošiem eiro, lai būtu finansiāls pamats šo pasākumu rīkošana.
Problēma ir tie atlikušie teorētiskie 20 miljoni eiro
Ja mēs runājam par korupciju valsts mērogā, tad man to grūti aprēķināt. Cik atceros, tad Mr. 20% bija slavens ar savu alkatību. Zelta tiltu te nepieminēsim - cik saprotu visā, tas bija unikāls tā laika projekts un, cik nojaušams, tie paši ļaudis uz "Rail Baltic" rēķina būtu gatavi to atkārtot. Bet kopumā tomēr visdrīzāk runājam par stipri, stipri mazākiem skaitļiem.
Un kukuļņemšanas jomā vienmēr ir dažas problēmas. Vispirms - tas ir nelegālais ienākums. To nav vienkārši legalizēt. Var centīgi visu laiku pārdot mežu, bet ar laiku kāds var apskatīties, cik tad galu galā tev tā meža ir. Un tad nu uz šī fona atradās ļaudis, kas saprata, ka nevajag ņemt kukuļus - var pavisam legāli un plaši slaukt valsti. Vajag izveidot NVO sadarbībā ar kādu politisko spēku un panākt, ka politiskais spēks tavu NVO atbalsta. Ja jūs domājat, ka šī ideja pieder tikai partijai "Kis, kis, kauns!", tad nē - viņi ienāca jau ļoti sagatavotā augsnē.
Skaidrs, ka arī tur viss nav tīri, jo ne tikai Beāte Jonīte demonstrē apģērbu un dzīvesveidu, kas parastam parazītu kantora darbonim nav pa kabatai. Bet tā ir ideāla iespēja nodrošināt savus atbalstītājus ar regulāru darbu biedrībā, kas vienu vai divas reizes gadā nodrošina pasākumu stiprajām sievietēm, lesbietēm, homoseksuāļiem, dzīvnieku aizstāvjiem, cīņai pret etnoģenēzi Gazā un tamlīdzīgām lietām. Turklāt pāri viņiem nodarīt grūti - jebkuram, kurš paprasīs, kur tā nauda paliek, var piesiet naidu pret NVO, pret Stambulas papīru, nacismu utt.
Vārdu sakot - parazīti aizsedzas ar NVO, kas realitātē par letāku naudu pilda to, ko būtu jāpilda valstij, lai turpinātu parazitēt uz mūsu rēķina. Un ar šiem parazītiem ir jācīnās.