Par Baltijas Tortugu jeb par to, ka senie Baltijas iedzīvotāji nemaz nebija eņģeļi
Tagad, kad esam normāli izlasījuši un pārliecinājušies, kas ir kas «Indriķa Hronikā» un «Atskaņu Hronikā», varam tā reāli arī apskatīties uz mūsu senčiem un nedaudz vairāk pateikt par to, kas ir kas. Lai kliedētu dažus mūsdienu mītus par senatni.
Vispirms parunāsim par jaukajiem, mīļajiem letu arājiem, kas sēdēja savās viensētās, turēja lopiņus un ara līdumā un tad atnāca sliktie vācieši, kas visus pakļāva un izkāva, ko vien varēja. Katrs, kurš vēlas pārliecināties, ka tās ir lielas blēņas, var paņemt rokās Indriķa hroniku un vēlreiz pārlasīt.
Pēdējais pirātu midzenis
13. gadsimtā Baltija bija palikusi par pēdējo pirātu Tortugu Eiropā – par lielo laupītāju patvērumu. Pārsvarā, cik var saprast, ar to nodarbojās igauņi un kurši, bet pēc tā, cik ātri un efektīvi savāca dažādus karaspēkus leti un zemgaļi, varēja saprast, ka arī viņiem tas nebija nekas svešs. Brīdis, kas Dānija kļuva par kristīgu un aizvēra savus šaurumus šiem «ingiem» no «Vīkas» (joks, bet nu smuki sanāk kopā), kļuva par lielo patvērumu Eiropai. Iespējams, ka rīdzinieku nevēlēšanās, ka kāds tirgojas ar Zemgaļu ostu Mežotnē bija pat ne tik daudz cīņa ar konkurentiem, cik iespējamība, ka caur to daudzi realizēja jūrā nolaupīto un vācieši centās nogriezt šos ceļus. Ja kāds īpaši tam netic, ir vērts painteresēties par kuršu un Joseliāņu (Oeselian) pirātu no Sāmsalas darbiem Baltijas jūrā, kur tai skaitā ir tā laika Zviedrijas galvaspilsētas Sigtunas nopostīšana. Tā kā eņģeļi mūspusē noteikti nedzīvoja.
Lai cik daudz karu būtu Rietumeiropā, lai kā tur viens otru nemīlētu, salīdzinot ar Baltiju un tā laika rusu zemēm, tā bija īsta miera osta. Cik tur bija kaujas Simtgadu karā starp Angliju un Franciju? Starp letiem un igauņiem laikam vienā pavasarī to kauju bija vairāk. Cik reižu igauņi mēģināja un arī aplaupīja tirgotājus un visus citus jūrā? Hronikā vien vairākas reizes minētas. Attiecīgi skaidrs, ka mēģinājumi tikt galā ar šo pēdējo lielo pirātu midzeni Eiropā iedvesmoja ne tikai krusta karotājus, bet arī tirgotājus, kas to visu finansēja, cik nu spēja.
Un vietējie arī nelikās mierā. Vienīgais, kas spēja nodrošināt krustnešiem pārākumu šajā karā – aplenkuma tehnika. Tāda, kas tobrīd nebija nedz krieviem, nedz baltiem – ballistas, katapultas, aplenkuma torņi, prasme parakties, lai sagrautu pils torņus un daudz kas cits nodrošināja viņiem iespēju ieņemt visas Latvijas pilis – pat ja tas bija ilgi, sāpīgi un nepatīkami. Savukārt paši uz saviem piļu torņiem lika jaudīgus arbaletus, no kuriem neglāba stiprākās bruņas un tieši tas viņiem ļāva nodrošināt savu piļu drošību – pat ne tik daudz mūra sienas.
Slaktiņš pie slaktiņa
Arī paši vietējie izmantoja šos aizstāvjus diviem mērķiem. Pirmais – ir skaidrs, ka daudzi kristījās, lai pārtrauktu nepārtraukto asiņaino vājprātu. Tur pat nav karagājiens gadā – tur ir tāda sajūta, ka brīžiem ir nepārtraukta staigāšana no igauņiem uz letiem un atpakaļ. Ja tur paskaita hronikā, cik ciemu iedzīvotājus izkāva pa tīro, tad tur smuks cipars savāksies. Attiecīgi, ja bīskaps solīja mierīgos iedzīvotājus pasargāt, tad viņi varēja drīzāk atbalstīt bīskapu, nevis savus vadoņus. Otra problēma bija tā pati, kas visigotiem Spānijā – mēģinājums ar arābu atbalstu atrisināt savas politiskās problēmas beidzās ar arābu kundzību Spānijā. Tieši tāpat notika arī mūspusē. Un vietējos neglāba iemīļotā taktika, kad tu vienu brīdi atbalsti, otrā brīdī nodod, tad atkal esi sabiedrotais un tā pa apli.
Tieši igauņus sita visi
Uz Latvijas tautu fona visiespaidīgāk izskatās tieši igauņi, ar kuriem vienlaicīgi cīnās gan leti, gan krustneši, gan Novgorodas kņazi, gan dāņi un reāli paiet vismaz 50 gadi, kamēr viņus izdodas pilnībā pakļaut. Latvieši šajā jomā izrādījās daudz švakāki – pat ar leišu atbalstu nespēja noturēt savas zemes, kur gan bija jācīnās jau ne tikai ar ordeni un letiem, bet arī ar pakļautajiem igauņiem un brīžiem arī prūšiem. Bet tas vienalga bija mazāks pārspēks, kā pret igauņiem. Tiesa, ņemot vērā, ko viņi iepriekš tikai nedarīja – loģiski, ka pret viņiem tik daudziem naids bija.
Jā, visdrīzāk ka turpmāko 100 – 200 gadu laikā kādam baltu vadonim uz apkārtējo notikumu fona izdotos apvienot vietējās tautas un izveidot valsti, bet sanāca tā, kā sanāca. Atliek apbrīnot mūsu 19. gadsimta aktīvistus, kas spēja vienot tautu un izveidot vienotu kopienu, kas spēja izveidot savu valsti. Bet 13. gadsimta notikumi diemžēl bija normāls vēstures process, kurā vāciešiem ļoti un ļoti paveicās, ka viņiem tomēr izdevās izveidot Livonijas valsti un kuru visdrīzāk ļoti liela daļa iedzīvotāju sagaidīja ar milzu atvieglojuma sajūtu, ka nemitīgais slaktiņš ir beidzies. Ka tagad tas notiek apmēram reizi 20 gados vai pat vēl retāk.
Par tiem "oņiem"
Attiecībā uz tautām konkrēti laikam varam runāt par līviem, letiem, vendiem un sēļiem. Sēļi turklāt neparādās kā varas pārstāvji – pāris reižu tikai pieminēti, ka kaut kur dzīvo un ka mūk kopā ar letiem. Ar līviem puslīdz skaidrs un arī viņu apdzīvoto teritoriju. Ne īpaši skaidrs ir ar sēļiem, jo «Atskaņu hronikā» rakstīts, ka sēļi dzīvo blakus līviem pie Daugavas. Oficiālajā kartē tā nav. Toties tā varētu būt, ja viņi dzīvoja abpus Daugavai. Esmu redzējis vēl versiju «selones», bet par to parunāsim nākamajā rindkopā.
Ar kuršiem ir tā, ka viņus Indriķis sauc «Curones», tāpat kā lietuviešus «Lettones». «Atskaņu hronikā» viņi ir «Küren», kas dzīvo «Kurlant». Vārda izcelsmes versijas esmu dzirdējis ļoti dažādas un nepateikšu, kas būtu pareizākā. Vienīgais, par ko ir aizdomas – ka gan šajā, gan Lettones versijā šis nosaukums ir nācis no līviem, pieliekot klāt «ones», «one», bet tā ir tīri mana versija. Nestora hronikā rakstīts «Korsj». Tā kā vārdu varianti ir ļoti daudz un attiecīgi versiju vēl vairāk.
Interesanti, ka lietuviešus Indriķis sauc «Lettones», bet tas varētu būt jau minēto līvu iespaidā. Savukārt atskaņu hronikā jau atsevišķi izceļ Sameiten – žemaišus, kas iezīmē to, ka abus jau nodala. Lietuvieši saka, ka abas Lietuvas daļas arī citādāk runā, tā kā te man būtiski nebūtu ko teikt, bet jāatzīmē Latgales sindroms – kad arī it kā runā citā valodā, nekā pārējā valsts, ko nodrošina atdalīšanās no pārējās teritorijas uz dažiem gadsimtiem. Es vairāk ticu Vitautam, kurš saka, ka lietuvieši ir viena tauta.
Zemu nav, bet letti ir
Vai zemgaļi ir atsevišķa tauta? Tikai vienā vietā «Atskaņu hronikā» parādās «Semeni» un tur grūti saprast, ar ko viņus asociēt. Kamēr Letti ir pamatā tekstu un «Lettgola» parādās stipri reti. Tāpēc sarunu par to, vai tā ir tauta vai zeme, atstāsim nākotnei, kad paņemsim vēl citus datus.
Visbeidzot «latgaļi». Tas, ko es vismazāk saprotu – kāpēc tik ļoti bija jākropļo visi teksti Indriķa hronikā, saucot letus par latgaļiem, lai arī vārds «Latgale» bija salīdzinoši maz lietots? Hronika diezgan skaidri iezīmē letu teritoriju ap Tālavu. Nav nekādu atsauču, ka Jersikas teritorijā būtu leti. Te izskatās, ka mūsu vēsturnieki izmantoja to pašu variantu, ko ar eastiem – austrumniekiem, vestgotiem un ostgotiem – paņēma pašu pirmo, lai arī pašu trulāko versiju. Un visiem mums to iebaroja. Kā rezultātā radās tā neizpratne par to, no kā radusies latviešu tauta, ja latgaļi aizgāja uz latgali, bet latviski viņi nerunā. Un tad nu izpaudās mums visi kretīni, kam nebija slinkums, lai izdomātu latviešu «etnoģenēzi».
Nu, atliek mums vēl parunāt par rakstību, iečekot, kas notika Bravallas kaujā, salasīt kopā pēc kartēm, kā mums kas izskatās, parunāt par seno latviešu dzīvesveidu, saprast, kā leti līdz tam nonāca un uztaisīt kopsavilkumu – kas tad īsti notika trīs tūkstošu gadu garumā.
