Šodien ievietošu divus rakstus par to, ko raksta vai runā arī citi autori. Vislabāk uz pārējo fona man izskatās facebook.com Gundara Stūra ieraksts. Ar avotu sarakstu un reālu vērtējumu, kas skar zonu, kura manā grāmatā nav apskatīta. 

Uzreiz norādu - es rakstā visur "krievu" vietā rakstītu "slāvi", jo līdz krieviem no aprakstītajiem notikumiem vēl jāgaida pustūkstotis gadu. Mēs varam runāt šajā laikā par Rusu dinastiju Austrumeiropā, bet nekādi ne par krieviem. 

Gundars Stūris. 

Vēstures cēloņsakarību meklējumos: Divas agrīno viduslaiku austrumslāvu dzīves telpas 

Austrumeiropas agrīno viduslaiku vēsture aptuveni no 8. līdz 11. gadsimtam tradicionāli tiek interpretēta kā vienotas valsts veidošanās process, kura centrā atrodas Kijevas Krievzeme. Šī interpretācija, kas nostiprinājās jau agrīnajā jaunlaiku historiogrāfijā un tika institucionalizēta 19. gadsimtā, balstās uz pieņēmumu, ka politiskā, kultūras un etniskā dinamika Austrumeiropā attīstījās no centra uz perifēriju. Šādā skatījumā Kijeva kļūst par vienīgo leģitīmo austrumslāvu pasaules kodolu, savukārt stepju, Donas–Volgas un Kaspijas reģioni tiek uztverti kā marginālas vai pat svešas telpas, kurās dominē klejotāju tautas.

Pretrunā ar avotiem

Tomēr šāda shēma arvien vairāk nonāk pretrunā ar avotu kopumu, kas kļūst pieejams, analizējot ne tikai senkrievu un Bizantijas tekstus, bet arī arābu–persiešu ģeogrāfisko literatūru, kā arī arheoloģiskos pētījumus stepju zonā. Šie avoti liecina, ka austrumslāvu pasaule agrīnajos viduslaikos nebija reducējama uz vienu politisku centru vai vienu attīstības līniju. Drīzāk tā veidoja plašu, daudzcentru telpu, kurā paralēli pastāvēja un savstarpēji mijiedarbojās dažādas politiskās struktūras. Pacentīsimies strukturēti izvērst interpretāciju, saskaņā ar kuru agrīnajos viduslaikos pastāvēja divas austrumslāvu politiskās telpas, kuru konkurence, sadarbība un konflikts noteica Austrumeiropas vēsturisko attīstību.

Avotu raksturs un historiogrāfiskās pieejas ierobežojumi 

Jebkura agrīnās vēstures rekonstrukcija ir tieši atkarīga no avotu rakstura un to interpretācijas metodēm. Senkrievu hronikas, kas ir galvenais tradicionālās historiogrāfijas pamats, tapa noteiktā politiskā un ideoloģiskā kontekstā. Tās tika veidotas laikā, kad Kijevas kņazu vara jau bija nostiprinājusies un kristietība bija kļuvusi par valsts ideoloģisko pamatu. Līdz ar to hronikas ne tikai fiksēja notikumus, bet arī radīja vēsturisku naratīvu, kura uzdevums bija leģitimizēt pastāvošo politisko kārtību un dinastisko pēctecību.

Šajā naratīvā Krievzemes pagātne tiek strukturēta ap Kijevu, bet viss, kas neiekļaujas šajā struktūrā, tiek vai nu noklusēts, vai interpretēts kā haotisks, svešs vai sekundārs. Īpaši uzkrītoša ir hroniku klusēšana notikumiem Kaspijas reģionā, par ilgstošām politiskām saitēm ar Hazāriju un par stepju telpas sociālo struktūru. Tas nenozīmē, ka šie notikumi nepastāvēja, bet gan to, ka tie nebija ērti integrējami Kijevas centrētajā vēstures modelī.

Savukārt arābu un persiešu avoti piedāvā būtiski atšķirīgu skatījumu. Šie teksti, kas tapa ārpus Bizantijas un Kijevas politiskās ietekmes, apraksta austrumslāvu dzīves telpu kā daudzdimensionālu spēku, kas aktīvi darbojas Volgas–Kaspijas zonā. Šeit tā parādās nevis kā perifērs Bizantijas kaimiņš, bet kā nozīmīgs spēlētājs starpkontinentālajā tirdzniecībā un militārajās sadursmēs. Šo avotu analīze ļauj rekonstruēt austrumslāvu pasaules daļas, kas tradicionālajā historiogrāfijā palikušas ārpus uzmanības loka.

Militārā elite

Baltijas–Dņepras telpa kā militāri–komerciāls veidojumsBaltijas–Dņepras Krievzemes politiskā struktūra veidojās uz tranzīta ceļu kontroles pamata, kas savienoja Baltijas jūras baseinu ar Melno jūru un Bizantiju. Šī telpa bija īpaši piemērota militāri–komerciālam modelim, kurā vara balstījās uz spēju kontrolēt preču, cilvēku un informācijas plūsmas. Rietumslāvu izcelsmes militārā elite, kas ienāca šajā reģionā, ātri adaptējās vietējai videi un integrējās sabiedrībā, izveidojot jaunu politisku sintēzi.

Šīs formācijas galvenā iezīme bija tās mobilitāte. Politiskā vara nebija cieši piesaistīta konkrētai teritorijai, bet gan koncentrējās ap karadraudzēm un to vadītājiem. Militārās kampaņas pret Bizantiju, kā arī līgumi ar impēriju liecina par augstu organizācijas līmeni un spēju darboties sarežģītā starptautiskā vidē. Tomēr šis modelis bija arī strukturāli ievainojams, jo tas bija atkarīgs no pastāvīgas militārās aktivitātes un tranzīta kontroles. Tiklīdz šie apstākļi mainījās, sistēma piedzīvoja krīzi.

Donas–Kaspijas ekonomiskā telpa

Donas–Kaspijas telpa veido vienu no vismazāk izpētītajiem, bet konceptuāli nozīmīgākajiem agrīnās austrumslāvu pasaules vēstures aspektiem. Tradicionālajā historiogrāfijā šī telpa parasti parādās fragmentāri, galvenokārt saistībā ar Hazāriju vai arābu avotu pieminētajiem krievu reidiem Kaspijas jūrā. Tomēr šāda fragmentāra pieeja neļauj saskatīt šīs telpas strukturālo nozīmi un tās vietu Austrumeiropas civilizācijas attīstībā. Donas–Kaspijas teritorijas ir pamatoti interpretēt kā patstāvīgu politiski ekonomisku telpu ar savām interesēm, loģiku un attīstības dinamiku.

Arābu un persiešu avoti 9.–10. gadsimtā konsekventi apraksta austrumslāvu klātbūtni Volgas un Kaspijas baseinā kā stabilu un organizētu. Šajos tekstos tie parādās nevis kā nejauši laupītāji, bet gan kā militāri un politiski strukturēta sabiedrība, kas spēj mobilizēt lielus spēkus, būvēt flotes un koordinēt darbības lielā ģeogrāfiskā areālā. Tas norāda uz pastāvīgu sociālu un politisku infrastruktūru, kas nevarēja rasties spontāni vai īslaicīgi. Šāda infrastruktūra liecina par austrumslāvu pastāvīgu apmetni un varas klātbūtni Donas–Volgas reģionā.

Volga kā ceļš

Šīs formas ekonomiskais pamats bija Kaspijas tirdzniecības zona, kas savienoja Austrumeiropu ar islāma pasauli, Irānu un Vidusāziju. Volgas ceļš bija viens no svarīgākajiem starpkontinentālajiem maršrutiem, pa kuru plūda sudrabs, zīds, ieroči, amatniecības izstrādājumi un vergi. Austrumslāvi šajā sistēmā ieņēma starpnieka un militārā kontroliera lomu, nodrošinot ceļu drošību un piedaloties resursu pārdalē. Šāda pozīcija ne tikai radīja ekonomisku labklājību, bet arī noteica politisko svaru reģionā.

Donas–Kaspijas krievu ciešā saikne ar Hazāriju interpretējama kā integrācija kopējā impēriskā telpā. Austrumslāvu kopienas bija Hazārijas politiskās sistēmas sastāvdaļa, vienlaikus saglabājot savu identitāti un militāro autonomiju. Šī situācija atgādina federatīvu vai konfederatīvu struktūru, kurā dažādi etnopolitiskie komponenti funkcionēja vienotā ekonomiskā un stratēģiskā kontekstā. Tieši šāda integrācija ļāva Donas–Kaspijas zonai kļūt par nozīmīgu spēku reģionālajā politikā.

Īpaši svarīgs ir fakts, ka Donas–Kaspijas zonas darbības virziens būtiski atšķīrās no Baltijas–Dņepras areāla. Kamēr pēdējā orientējās uz Bizantiju un Melnās jūras baseinu, Donas–Kaspijas Rus bija vērsta uz austrumiem un dienvidaustrumiem. Šī atšķirība radīja ne tikai dažādas ekonomiskās intereses, bet arī potenciālu politiskam konfliktam starp abiem austrumslāvu pasaules centriem. Šīs divas formācijas piederēja atšķirīgiem militāri politiskajiem blokiem un nereti atradās naidīgās attiecībās.Donas–Kaspijas pakāpeniskā novājināšanās 10. gadsimtā bija cieši saistīta ar Hazārijas impērijas iekšējo krīzi un sabrukumu. Reliģiskais lūzums, politiskā fragmentācija un ārējais spiediens izjauca stabilo ekonomisko sistēmu, kurā šī forma bija integrēta. Rezultātā daļa Donas–Kaspijas joslas struktūru tika absorbētas Kijevas Krievzemes paplašināšanās procesā, bet citas transformējās stepju militārajās kopienās, saglabājot savu identitāti citā politiskā formā.

Pečeņegi, polovcieši un etnisko shēmu problēma

Pečeņegu un polovciešu tēls Austrumeiropas vēsturē tradicionāli ir veidots kā nepārtraukta ārēju klejotāju iebrukumu virkne, kas periodiski iznīcina vai apdraud Krievzemes valstiskumu. Šī interpretācija balstās uz etnisko shēmu, saskaņā ar kuru stepju telpa tiek uzskatīta par pastāvīgu "svešo tautu" rezervuāru. Tomēr ir pamats fundamentāli atšķirīgam skatījumam, kas liek apšaubīt pašu šīs shēmas pamatu.

Arābu avoti, kas apraksta krievu militārās aktivitātes stepēs un Kaspijas reģionā, nereti pečeņegus un citas līdzīgas grupas neizdala kā atsevišķu etnosu, bet gan iekļauj tās Krievzemes militārajā telpā. Šajos tekstos pečeņegi parādās kā sabiedrotie, palīgspēki vai krievu karaspēka daļa, nevis kā neatkarīga tauta ar stabilu etnisko identitāti. Tas norāda, ka termins "pečeņegi" varēja apzīmēt politisku vai militāru formējumu, nevis etnisku kopienu mūsdienu izpratnē.

Arheoloģiskie dati šo interpretāciju būtiski atbalsta. Stepju zonā no 9. līdz 11. gadsimtam netiek konstatēts krasas kultūras maiņas, kas liecinātu par masveida jaunu iedzīvotāju ienākšanu. Keramikas tradīcijas, apbedījumu rituāli un antropoloģiskās pazīmes demonstrē kontinuitāti ar iepriekšējiem periodiem. Tas ļauj secināt, ka pečeņegu un vēlāk polovciešu parādīšanās hronikās drīzāk atspoguļo politiskās struktūras maiņu, nevis etnisku migrāciju.

"Pečeņegu un vēlāk polovciešu parādīšanās hronikās drīzāk atspoguļo politiskās struktūras maiņu, nevis etnisku migrāciju."

Stepju sabiedrības bija ļoti dinamiskas un elastīgas. Tās regulāri reorganizējās, mainīja alianses un politiskos nosaukumus atkarībā no ārējiem un iekšējiem apstākļiem. Šādā vidē etniskā identitāte bija sekundāra salīdzinājumā ar militāro un politisko piederību. Līdz ar to nosaukumi "pečeņegi" un "polovcieši", visticamāk, funkcionēja kā apzīmējumi konkrētām militārām konfederācijām, nevis kā nemainīgi etnosi.

Šāda pieeja ļauj no jauna interpretēt Krievzemes attiecības ar stepju pasauli. Ja pečeņegi un polovcieši tiek uzlūkoti kā austrumslāvu civilizācijas iekšējās struktūras vai tās perifērijas militārās kopienas, tad daudzi konflikti, kas hronikās aprakstīti kā "kari ar klejotājiem", iegūst pilsoņu karu vai politiskas konkurences raksturu. Tas saskan ar mūsu plašāko tēzi par krievu pasauli kā vienotu, bet iekšēji diferencētu civilizācijas telpu.

Šādā skatījumā stepju zona līdz pat 11. gadsimta beigām nebija ārpus krievu pasaules, bet gan tās aktīva sastāvdaļa. Pečeņegu un polovciešu vēsture kļūst par atslēgu politiskās transformācijas izpratnē, jo tieši caur šīm militārajām konfederācijām notika pāreja no Hazārijas impēriskās sistēmas uz jauniem varas centriem. Tādējādi etnisko shēmu kritika ļauj ne tikai precizēt terminoloģiju, bet arī fundamentāli mainīt Austrumeiropas agrīno viduslaiku vēstures interpretāciju.

Hazārijas impērija kā krievu pasaules sastāvdaļa

Hazārijas kaganāts tradicionālajā historiogrāfijā visbiežāk tiek interpretēts kā ārēja, etniski sveša vara, kas 7.–10. gadsimtā dominēja Austrumeiropas stepju zonā un pakļāva vietējās austrumslāvu un citas kopienas. Šāds skatījums lielā mērā balstās uz vēlīnu hroniku interpretācijām un uz priekšstatu par hazāriem kā tipisku tjurku klejotāju tautu. Tomēr, analizējot agrīnos grieķu, arābu un persiešu avotus, kā arī arheoloģiskos datus, kļūst skaidrs, ka šis modelis ir pārāk vienkāršots un neatbilst faktiskajai vēsturiskajai situācijai.

Pirmkārt, būtiska nozīme ir terminoloģijai, ko lieto antīkie un viduslaiku autori. Grieķu avotos hazāri konsekventi tiek pieskaitīti skitu pasaulei, nevis identificēti ar turku klejotājiem, kādi bija, piemēram, avāri vai vēlākie oguzi. Termins "skiti" šajā kontekstā nav etnisks apzīmējums šaurā nozīmē, bet gan civilizācijas un kultūras kategorija, kas aptver plašu Austrumeiropas stepju telpu, kurā dominēja sedentārs vai pusnomadu dzīvesveids, attīstīta militārā kultūra un sena valsts veidošanas tradīcija. Tas ļauj hazārus uztvert kā šīs senās skitu–sarmatu pasaules politisko mantinieku, nevis kā pēkšņu un svešu iebrucēju.

Pilsētas, administrācija, politika

Arābu un persiešu autori papildina šo ainu, sniedzot detalizētus aprakstus par Hazārijas pilsētām, amatniecību, tirdzniecību un sociālo struktūru. Šajos avotos hazāri netiek raksturoti kā tipiski klejotāji, bet gan kā tauta ar attīstītu pilsētu kultūru, stabilu administrāciju un sarežģītu politisko sistēmu. Īpaši nozīmīga ir informācija par daudzveidīgo Hazārijas iedzīvotāju sastāvu, kurā līdzās valdnieku elitei pastāvēja plašas slāvu un alāņu kopienas. Tas liecina, ka kaganāts bija nevis monolīta etniska valsts, bet gan impēriska struktūra, kas apvienoja dažādas Austrumeiropas civilizācijas sastāvdaļas.

Arheoloģiskie dati šo avotu liecības būtiski pastiprina. Izrakumi Donas, Volgas, Azovas un Ziemeļkaukāza reģionos neuzrāda krasu kultūras pārrāvumu, kas būtu sagaidāms masveida etniskas invāzijas gadījumā. Gluži pretēji - materiālā kultūra demonstrē nepārtrauktību keramikas, apbedījumu rituālu, apmetņu struktūras un antropoloģisko pazīmju ziņā. Tā sauktie "hazāru kultūras slāņi" faktiski izrādās daudzslāņaini un heterogēni, kuros dominē slāvu un alānu elementi, savukārt specifiski tjurku komponenti galvenokārt saistāmi ar militāro un valdnieku eliti.

Šādā kontekstā Hazārijas impēriju ir pamatoti interpretēt kā politisku formu, kas konsolidēja plašu alāņu–slāvu civilizācijas telpu. Kaganāts nodrošināja šīs telpas militāro aizsardzību, tirdzniecības ceļu kontroli un politisko stabilitāti, integrējot to starpkontinentālajā ekonomiskajā sistēmā. Volgas un Donas ceļi savienoja Ziemeļeiropu ar Kaspijas reģionu un islāma pasauli, un Hazārija šajā sistēmā darbojās kā centrālais organizējošais spēks. Slāvu kopienas šajā telpā nebija pakļautas svešai varai, bet gan bija šīs impērijas aktīvas sastāvdaļas.

Hazāriju var uzskatīt par tā dēvēto "Krievu Skitiju", proti, par senās skitu valsts tradīcijas turpinājumu jaunā politiskā formā. Šī interpretācija ļauj no jauna izvērtēt krievu vēstures agrīno posmu, redzot tajā nevis strauju pāreju no "barbarisma" uz valstiskumu, bet gan ilgstošu civilizācijas nepārtrauktību. Hazārija šajā procesā ieņem starpposma lomu starp antīko skitu pasauli un viduslaiku Krievzemes valstiskajām struktūrām.Īpaši nozīmīga Hazārijas vēsturē ir reliģiskā dimensija. Valdnieku elites pievēršanās jūdaismam 8. gadsimta beigās vai 9. gadsimta sākumā radikāli mainīja impērijas iekšējo dinamiku. Šis lēmums, kas, iespējams, bija motivēts vēlmi saglabāt politisku neatkarību no Bizantijas un islāma pasaules, izraisīja dziļas pretrunas starp dažādajām impērijas daļām. Sākotnējais materiāls uzsver, ka šis reliģiskais lūzums veicināja pilsoņu kara elementus un perifēriju atdalīšanos, īpaši Donas un rietumu apgabalos, kur dominēja kristīgās un pagāniskās slāvu kopienas.

Šajā kontekstā Kijevas Krievzemes militārās kampaņas pret Hazāriju iegūst citu nozīmi nekā tradicionālajā interpretācijā. Tās vairs nav uzskatāmas par "krievu atbrīvošanās cīņu pret svešu apspiedēju", bet gan par varas pārdali vienas un tās pašas civilizācijas ietvaros. Faktiski notiek cīņa starp diviem politiskajiem centriem - Baltijas–Dņepras un Donas–Kaspijas varas piramīdām.

Līdz ar to Hazārijas impērijas sabrukums nav interpretējams kā svešas varas iznīcināšana, bet gan kā pāreja no vienas austrumslāvu pasaules politiskās organizācijas formas uz citu. Hazārija šajā skatījumā ieņem fundamentālu vietu Austrumeiropas vēsturē, jo tieši tās ietvaros veidojās struktūras, kuras vēlāk tika pārņemtas un transformētas Kijevas un citu Krievzemes centru valdījumā. Šāds skatījums ļauj pārvarēt etnocentriskus un anahroniskus priekšstatus un integrēt Hazāriju kā organisku un neatņemamu krievu civilizācijas sastāvdaļu.

Secinājumi

Izvērstā analīze ļauj secināt, ka Austrumeiropas agrīno viduslaiku vēsture nav reducējama uz vienas valsts vai viena centra veidošanās naratīvu. Austrumslāvu pasaule 8.–11. gadsimtā drīzāk veidoja daudzcentru civilizācijas telpu, kurā paralēli pastāvēja un savstarpēji konkurēja dažādas politiskās, ekonomiskās un militārās struktūras. Tradicionālais Kijevas centrētais modelis, lai arī nozīmīgs, atspoguļo tikai vienu no šīs telpas attīstības virzieniem un ir cieši saistīts ar konkrētu avotu ideoloģiju un vēlīnu historiogrāfisku konstrukciju.

Baltijas–Dņepras un Donas–Kaspijas varas centru analīze parāda, ka šīs struktūras balstījās atšķirīgos ekonomiskajos maršrutos, politiskajās aliansēs un civilizācijas orientācijās. Kamēr Baltijas–Dņepras zona bija vērsta uz Bizantiju un Melnās jūras baseinu, Donas–Kaspijas areāls funkcionēja Kaspijas–Volgas pasaulē, cieši integrējoties Hazārijas impēriskajā sistēmā. Šī atšķirība radīja ne tikai ekonomisku specializāciju, bet arī strukturālu spriedzi, kas noteica austrumslāvu pasaules iekšējo dinamiku.

Stepju sabiedrību - pečeņegu un polovciešu - pārinterpretācija ļauj atteikties no vienkāršotām etniskām shēmām un saskatīt šo grupu politisko un militāro raksturu. Šādā skatījumā daudzi konflikti, kas tradicionāli aprakstīti kā cīņas ar ārējiem klejotājiem, iegūst iekšējas varas pārdales vai civilizācijas transformācijas raksturu. Stepju telpa parādās nevis kā ārēja krievu pasaules perifērija, bet gan kā tās organiska un aktīva sastāvdaļa.

Hazārijas impērijas analīze ieņem centrālo vietu šajā interpretācijā. Kaganāts parādās nevis kā sveša okupācijas vara, bet kā impēriska struktūra, kas konsolidēja plašu slāvu–alāņu civilizācijas telpu un nodrošināja tās ekonomisko un politisko integrāciju. Hazārijas sabrukums līdz ar to nav uzskatāms par svešas varas iznīcināšanu, bet gan par pāreju no vienas organizācijas formas uz citu, kurā dominējošo lomu pakāpeniski pārņēma citi centri.

Kopumā piedāvātā interpretācija ļauj skatīt šo Austrumeiropas vēstures agrīno posmu kā ilgstošu civilizācijas nepārtrauktības procesu, nevis kā strauju pārrāvumu starp "barbarisko" un "valstisko" laikmetu. Šāda pieeja ne tikai paplašina avotu izmantošanas iespējas, bet arī paver ceļu fundamentāli jaunai vēstures izpratnei, kurā slāvu pasaule tiek analizēta kā daudzdimensionāla, dinamiska un iekšēji diferencēta civilizācijas telpa.

Avoti

• Ibn Fadlān, 10. gadsimts. Risāla.

• Al-Masʿūdī, 10–11. gadsimts. Murūj al-Dhahab.

• Ibn Rusta, 10. gadsimts. Kitāb al-A'lāq al-Nafīsa.

• Hudūd al-ʿĀlam, 10. gadsimts. Hudūd al-ʿĀlam wa-Suwar al-Aqālīm.

• Konstantīns Porfiroģenēts, 10–11. gadsimts. De Administrando Imperio.

• Senkrievu hronikas: Pēdējā hronika, Novgorodas hronika, Povest' vremennykh let, 11–12. gadsimts.

• Arheoloģiskie dati no Donas, Volgas, Azovas un Ziemeļkaukāza reģioniem, 9–11. gadsimts.Vērtīga lasāmviela

• Pritsak, O., 1981. The Origins of Rus'. Cambridge, MA: Harvard University Press.

• Noonan, T., 1995. The Islamic World, Russia and the Vikings: Trade and Cultural Interactions. London: Routledge.

• Kestler, A. & Brooks, K.A., 2003. Khazar History and Culture. New York: Palgrave.

• Gumilev, L., 1990. The Ancient Steppe Civilizations. Moscow: Nauka.

• Pletņeva, S., 2001. Archaeology of the Don-Volga Region in the Early Middle Ages. St. Petersburg: Izdatel'stvo SPb.

• Kļučevska, J., 2005. Khazar Studies and the Formation of Rus Political Structures. Moscow: Akademkniga.

• Abu-Lughod, J., 1989. Before European Hegemony: The World System A.D. 1250–1350. New York: Oxford University Press.