Par ko rakstīts, tam tiek jeb apdalītie prūši

8. - 11. gadsimts ir viena tumša lapa baltu vēsturē. Ne tikai tāpēc, ka visdrīzāk šajā laikā jaunās invāzijas iznīcina baltu tautas un sabrūk karalistes, bet arī tāpēc, ka šajā laikā par baltiem praktiski informācijas nav – rakstīto avotu, kurus varētu saistīt ar baltiem, laikam var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt.

Kā jau minējām, vandāļi, vendi un sauromāti šajā laikā paliek tikai kartēs un franku impērija, mēģinot izplesties uz austrumiem, satiek jau slāvus. Vai tā ir ticība slāvi, vai valdnieki slāvi, vai slāvu tautas – kas to vairs pateikts, bet jau 9. gadsimtā procesi ir noslēgušies un baltiem Polijas teritorijā ir palikusi tikai daļa pie Baltijas jūras, kuru sauc par Prūsiju. Turklāt visdrīzāk mēs te runājam tieši par zemes nosaukumu, jo vietējās tautas piemin tik daudzas un dažādas, ka konkrētus secinājumus grūti izdarīt.

Karš ar baltiem nebija vienkāršs. Nav īpaši ticības stāstiem, ka pret prūšiem virzīja 60 un 80 tūkstošus lielas armijas – tur noteikti viena nullīte ir pielikta klāt, bet prūši spēja uzvarēt ne vienā vien kaujā un apmēram 12. gadsimtā slāvi viņus lika mierā, bet tad no rietumiem ieradās topošās Vācijas priekšteči teitoņi, iekaroja zemes un ar laiku asimilēja vietējos iedzīvotājus – apmēram tāpat, kā tas notika līdz šim.

Vienīgais, kam varam pievērst uzmanību – atsauces uz kārtējām tautu staigāšanām. Ja pieņemam, ka 8. gadsimtā slāvi izspiež vendu dižciltīgos, tad diezgan loģiski, ka viņi parādās Kurzemē ap šo laiku, izspiežot savukārt no šīm teritorijām līvus, kas atkal lielās grupās ieradās otrā līča krastā un izspieda no krasta teritorijas daļu letu ciltis, kas pārcēlās uz Zemgales teritoriju. Tas vismaz izskaidrotu šo tautu kustību, jo citas būtiskas tautu pārmaiņas 8. un 9. gadsimtā Baltijas jūras reģionā neparādās.

Savukārt par kuršiem varētu liecināt XV gadsimta hronista Dītriha no Nīheimas mēģinājums noteikt žemaišu izcelsmi, kas viņu interesēja Konstances koncilā. Balstoties uz viņa rīcībā esošo informāciju un aprakstot franku un sakšu karus, viņš izteica domu, ka daļa sakšu, nevēloties padoties sakšu vadoņiem un frankiem, pārvietojušies uz Žemaitiju. Ja ņem vērā, ka par sakšiem sākumā sauca praktiski visus Baltijas jūras laupītājus, kā vēlāk vikingus (jā, ar 8. gadsimta beigām nekas nesākās, jau pirms tam sakši laupīja visu, kam tika klāt), tad pilnīgi iespējams, ka sarmātu tautu atliekas, turpinoties franku valsts spiedienam uz austrumiem, no 8. līdz 11. gadsimtam atstāj Pomerānijas reģionu un pārceļas uz Žemaitiju un Kurzemi, pēdējā gadījumā vēl padzenot no Kurzemes tur iedzīvojušos vendus.

Par to, ka šīs tautas varētu būt sarmātu pēcteči, liecina nepārtrauktais vēsturnieku izbrīns par to ka mežainajās un purvainajās Baltijas jūras piekrastēs uzradās tautas ar zirga kultu un jātniekiem kā tādiem. Somu ciltīm šādas aktivitātes nebija raksturīgas. Par slāviem nerunāsim – tur tieši tāpat ciltis atnāca no stepes un saglabāja savu aizraušanos ar zirgiem cauri gadsimtiem, kā rezultātā vismaz trīs gadsimtus poļu un ukraiņu kavalērija spēja izcīnīt fantastiskas uzvaras un ar kazakiem visu Eiropu biedēja vēl 19. gadsimtā.

Where We Came From: The Myth of the Roman Lineage of Lithuanians

Vai tā varētu būt, ka šie sarmātu un vendu pēcteči, kas bija cieši saistīti ar gotiem un senajām gotu karaļvalstīm, kas savukārt pamanījās saprecēties ar romiešiem, radīja valdniekus, kas par saviem senčiem sauca romiešus? Oficiālā vēsture saka, ka tās ir muļķības, jo primitīvā cilšu savienība, kas attīstījās Baltijas mežos, ar Romu bija nosacīti saistīta tikai tirdzniecības ceļā. Baltu valdnieki saka, ka viņi bija saistīti ar Romu. Bet viņiem noteikti nav taisnība, vai ne? Par to parunāsim nākamajā rakstā.

Te viena poļu karte, ko atradu sociālajos tīklos un autoru pat nezinu. Manuprāt, viena no reālākajām, ko esmu redzējis.