Par Krievijas ekonomiku un mieru, kura nebūs

Aizvien populārākā ir diskusija internetā par to, vai Putinu Krievijas aizvien sliktākais ekonomiskais stāvoklis piespiedīs noslēgt mieru ar Ukrainu. Jo pēc tam taču viss paliks labāk, vai ne?

Problēma šeit ir tāda, ka idejiski uzstādījums ir nepareizs. Putins vienmēr karus sāka, lai ne tikai gūtu popularitāti, kas ir pats svarīgākais iemesls, bet arī lai novērstu uzmanību no valsts ekonomiskajām problēmām.

2008. gada karš ar Gruziju ir absolūti nepamatots no jebkāda viedokļa. Lai ko kāds no malas vēlētos teikt. Problēma ir tāda, ka jau tobrīd ir skaidrs, ka pat ar kāpjošajām naftas cenām (kuras turklāt tobrīd atkal svārstās) jau ir skaidrs, ka uzņemtais ekonomiskais kurss ir pilnīgi nepareizs. Gruzijas karš, Medvedjevs – Moskovijas režīms dara visu, lai novērstu uzmanību no tā, ka uzņemtais politiskais un ekonomiskais kurss iznīcina izglītību, zinātni un jebkādu cerību uz valsts industriālo attīstību nākotnē, realitātē iezīmējot valsti, kā nesen Krievijas opozicionāri norādīja pēc Sečina runas – kā Ķīnas enerģētisko rīsa bļodiņu. Rezultātā ir tapusi ekonomika, kur lielākajai daļai iedzīvotāju dolāru izteiksmē atalgojums kopš 2008. gada nav pieaudzis. Starp citu – ja kāds domā, ka tur ir miers, tad tā nav – tur visu laiku ir karaspēks, kas ik pa brīdim bīda robežu turp un atpakaļ un tas pašlaik nenotiek Gruzijas labā. Protams, ka Gruzīni cer, ka Kremļa marionete viņu valsts vadībā ļaus šo situāciju sakārtot, bet es viņu vietā uz to nepaļautos.

2014. gadā jau apmēram divus gadus velkas būtiska Krievijas ekonomiskā krīze. Krimas un Donbasa notikumi būtiski novērš uzmanību no ekonomiskajām problēmām. Kur turklāt Krimai pirmo reizi ir kāds reāls pamatojums, kam Krievijai to vajag – kā savas kara bāzes aizstāvība. Tas, ka to bāzi neapdraudēja tobrīd nekas, tas ir jau cits stāsts. Krievijas sabiedrībā tas kļūst jau par ierastu paradumu – žēloties par slikto ekonomisko situāciju un atbalstīt Putinu. 2018. gadā atkal mēģina radīt dūmu aizsegu ar karu Sīrijā, kuru tagad visi cenšas aizmirst. Dūmu aizsegs sanāk ne visai veiksmīgs un nākas aizvien agresīvāk apspiest opozīciju, kas noslēdzas ar Navaļnija nonāvēšanu.

2022. gads ir apmēram tas pats, kas 2014. gads. Krievijas ekonomika pēc Covid – 19 atkopjas ļoti nosacīti. Naftas cenu kritums iesita pa budžetu un tas, ka nafta atkopjas, Krievijas ekonomikai palīdz diezgan nosacīti, jo šī nozare tomēr pārsvarā baro savus saimniekus. Uz kopējā fona Putinam ir daudz problēmu – ja politiski opozīcija vispār ir nospiesta, tad ekonomiski jau tobrīd jebkurš normāls ekonomists paredz Krievijas problēmas.

Lai risinātu situāciju, Moskovijas režīms iezīmē sev ļoti nopietnus plānus. Viņi ir pārliecināti, ka Eiropa ir uz naftas adatas un tātad būs spiesti atbalstīt Krievijas ekonomiku jebkurā gadījumā. Tas, cik tizli viņi to pasākumu realizē un kā tas beidzas, parāda tikai to, cik ģeniāli ļautiņi ir pie varas Moskovijā. Otrs – pārslēdz valsti no Eiropas uz Ķīnu un arābu valstīm. Ja Dubaja kaut cik kļūst par vietu, kur tikties Krievijas elitei, tad Sīrija ir absolūts fiasko un Ķīnai arī, kā izskatās, vajag kaut ko pavisam citu.

Tomēr Moskovijas vadība uzskata, ka Ķīnas atbalsts un Eiropa uz naftas adatas ir pietiekami argumenti, lai uzsāktu karu Ukrainā. ASV neņem vērā un šeit prognoze līdz pat Trampam izrādās pareiza – arī Tramps pagaidām ne tik daudz sistemātiski strādā pret Krieviju, cik vienkārši masveidā īsteno savus sapņus un aizvainojumus.

Karš ar Ukrainu drīz ilgs četrus gadus un tas jau ilgst vairāk, nekā periods, kad Hitleriskā Vācija iebruka Padomju savienībā un PSRS aizgāja atpakaļ līdz Berlīnei. Vai Putins šajā situācijā var būt ieinteresēts noslēgt mieru? Pašlaik noteikti nē.

Primārais, kas jāatceras – Krievija vienmēr melo.

Tur nevienam nevajag nedz uzvaru, nedz Kupjansku, nedz Donbasu, neko. Svarīga ir pašu varas stabilitāte. Tieši tāpat kā islāmistu mullas Irānā, kam savu ideju dēļ upurēja valsts ekonomiku, nākotni, iedzīvotāju, izglītību – visu. Kā savulaik atzīmēja Jūlija Latiņina (pirms viņa kļuva neadekvāta) – šādas valsts iepriekš iznīcināja kaimiņu valstis, kurās cilvēki domāja par labklājību un attīstību. Bet, kopš izveidoja ANO un sāka glābt visus cilvēkēdāju režīmus, ko vien varēja atrast, šādas valstis eksistē, iznīcina savus iedzīvotājus un savu nākotni.

Un problēma šeit ir tāda, ka Putins, noslēdzot mieru, iegūst tikai problēmas. 

Sankciju atcelšanas? Tiešām? Kurš tam noticēja? 

Skaidrs, ka visi kaimiņi uzreiz sāks papildus bruņoties un visdrīzāk slēgs vēl tās robežas, kas palikušas vaļā. 

Ekonomika? 

Valstī jau tagad ir milzīgs reālais bezdarbs un milzīga tukša naudas masa, kuru nokurina kara ekonomikā. Ja karš beigsies, bezdarbs pieaugs un milzīgās tukši saražotās naudas masas sāks spiest uz tirgu, kuram nebūs šo naudu kur likt. Labākais piemērs ir Vācija pēc 1. pasaules kara. Ienākumi? Lai arī virkne nozares ir krīzes situācijās, tomēr Moskovijas pašreizējā valdība ir centīgi sadalījusi valsti savējiem. Tiem, kam vajag, ienākumi paliks. Kad sāks pietrūkt, turpinās to pašu procesu, kas jau tagad notiek – atņems īpašumus mazāk veiksmīgajiem vai vēl kādam ārzemju uzņēmumam, kas palicis. Ir karš vai nav karš – tas šo situāciju nemaina. 

Samazināsies noziedzība? 

Ukrainas kara frontē pašlaik stāv, ja pareizi saprotu, apmēram miljons dažāda veida noziedznieku, kas, palaisti mājās, uztaisīs tādu asinspirti, ka ar sliktu vārdu pieminētie 90. gadi liksies kā paradīze. Ne velti viņi sūta pat invalīdus kaujā – vislabāk Krievija vara jutīsies tad, ja no tiem, kas pašlaik Ukrainas frontē, atpakaļ neatnāks neviens.

Putins sāka karu, lai nomaskētu ekonomiskās problēmas un kaut vai tāpēc viņš karu apturēt nevar. 

Jo ne jau karš ir iemesls Krievijas atpalicībai – tā ir Putina politika un karš ir tikai katalizators. Kā teica Krievijas domes priekšsēdētājs Vjačeslavs Volodins: 

«Nevis nafta vai gāze, bet Putins ir mūsu priekšrocība, kas mums ir jāaizsargā.»

Vienīgā situācija, kā pašlaik var iztēloties miera noslēgšanu – tā ir Putina nāve. Tā ir iespēja vadošajai elitei novelt visas problēmas uz viņu, noslēgt mieru un mēģināt kaut ko darīt ar valsti. Par to, ka katrs kara gads paātrinās Krievijas sabrukumu, jau esmu teicis un atkārtoju. Jā, šis sabrukums var turpināties tāpat kā Otrajai Romai Konstantinopolē, kuru musulmaņi ieņēma vēl tūkstoš gadu vēlāk, bet šoreiz ir aizdomas, ka musulmaņi līdz Maskavai tiks ātrāk.

Reālais scenārijs ir pamiers un, visdrīzāk, tomēr 2027. gadā, jo, lai kādi būtu iemesli Moskovijai karu turpināt, ir viena problēma – naudas nav. Pašlaik naudas trūkums pieaug aritmētiskā progresijā, bet nebūtu jābrīnās, ka vienu brīdi tas sāktos jau ģeometriskā progresijā, jo, lai glābtu situāciju, Krievijā ir realizēti visi sliktie scenāriji, kas tālāk visu tikai pasliktina. Valsts ražo naudu, aizdodot to bankām, lai tās aizdotu valsts budžetam par lieliem procentiem. Liela valsts bankas procentu likme bremzē inflāciju, bet iznīcina uzņēmējdarbību. Notiek nodokļu palielināšana, lai nosegtu budžeta deficītu, kas šo deficītu tikai palielinās, jo uzņēmumi slēgsies un pāries atkal ēnu sektorā. Ne velti Putins grib ekonomiku «baltināt». Trampa kaitināšana noved pie aizvien mazākām naftas cenām, kas pamazām iznīcina pašu nozari kā tādu. Un vēl simtiem lielāku un mazāku pasākumu, kur visi teica, ka tā ir kā vates piciņa uz lielas brūces, kas vēlāk beigsies tikai sliktāk.

Pamiers ļautu saglabāt Putinam sabiedrībā kara sajūtu, kas palīdzētu maskēt ekonomiskos jautājumus, saglabātu Ukrainā tos spēkus, kurus negrib laist atpakaļ mājās un ļautu sevi pasniegt kā daļēju uzvaru sasniegušo, kur lielākie panākumi vēl ir priekšā. Ņemot vērā finanšu situāciju un to, ka arī frontē vairs cerību nav, vērtēju, ka 2027. gada vasarā mēs varētu sagaidīt pamiera noslēgšanu.

Bet jūs taču saprotiet, ka ekonomiskās problēmas no tā Krievijā nekur nepazudīs un maza veiksmīga kampaņa, kas beigsies ar Latgales tautas republikas atbrīvošanu no briesmīgo Latvijas nacistu un fašistu bandas, kas tur vietējos tur badā un neļauj attīstīties, būtu ideāls pasākums? Un tas beigsies tieši tik tālu, cik tālu Moskovijas armijai ļaus aiziet, lai ko Latvijas «Regresīvie» spēki jums nestāstītu. Un nē – Elksniņš ar Bartaševiču jūs neglābs – Donbasā un Krimā neviens no «vadoņiem» pie varas nepalika. Ja nu vienīgi tagad ir pozitīvie «Zet» blogeri. Vai ne tik pozitīvie.

Tāda dzīve. Diemžēl.