Par Ledus kauju, kuras nebija

Ar krieviem hronikas autoram nav problēmu – Riuzen – rjuisen? dzīvo tur Daugavas galā. Mums ir Liven, kam kaimiņos dzīvo Selen. Un viņi abi dzīvo pie Daugavas. No oficiālās vēstures viedokļa tur vispirms vajadzēja būt Letten un tad Selen, bet tā nav. Kas gan nevienu neuztrauc.

Ar lietuviešiem arī viss kārtībā – ir Littouwen. Turklāt ir arī tie, kurus tulkotājs sauc par latvjiem – godīgi un patiesi un tie ir Letten. Protams, ir Semegallen un Kurlant dzīvo Küren.

Letu zeme nav Latgalē

Interesanti, ka hronikas autors atzīmē tieši zemgaļu un letu aizraušanos ar zirgiem, par pēdējiem norādot, ka sievietes jāj uz zirgiem tāpat, kā vīrieši. Ir mums tāda leģenda, ka sarmāti esot iznākuši no reģiona, kur dzīvoja amazones. Bet tas lai nu paliek kā stāsts. Ak jā – hronikā Letten zeme ir ap Cēsīm. Ja nu kas.

Pašu senāko laiku precizitāte hronistam klibo – tas īpaši jūtams stāstos par pirmajiem kariem, kas Livonijas Indriķim ir labi aprakstīti, bet «Atskaņu hronikā» ļoti aptuveni.

Vācieši te jau ir tīri labi atpazīstami – diustchen. Interesanti, ka Deutsche kā zemi nemin – piemin diustchen land – vācu zemi. Arī Latvijā pēc tam populārs bija nosaukums «Vāczeme».

Vārdi arī vienkāršāki – par Zemgali valda Vesters. Mežotnes ieņemšana neparādās, bet ir kauja, kuru tā kā Vesters zaudē. Tad nāk Saules kauja. Kāpēc «Alsen» iztulkota kā «Naujališa», nezinu, bet tā nu ir. Pirmo kauju pie Alsenes kristīgie uzvar un nolemj atkārtot. Pret Lietuvu izsludina īstu krusta karu, kur piedalās arī igauņi un rjuiseni un mājup viņi no lielā laupīšanas gājiena dodas caur «Souli». Rezultātu mēs zinām.

Par Ledus kauju būs jūs visus jāapbēdina – tādas nav un realitātē viss ir pilnīgi pretēji. Suzdaļas kņazs Aleksandrs iebruka Igaunijā ar lielu karaspēku, kas pilns ar strēlniekiem. Strēlnieki tajā laikā zināmākie ir mongoļu loka šāvēji un visas iespējas, ka viņi arī sastāda galveno laupīšanas karaspēka kodolu. Tērbatas bruņinieki izdomā stāties pretim un viņus kādā nokalnē ar bultām arī nomētā. Viss. Nekāda ledus, nekādu brīvības cīņu, nekāda ordeņa – vienkārši vietējie bruņinieku, turklāt skaitā, kā hronikā rakstīts, 60 reizes mazāk par krieviem. Kas no šī ir īpašais varoņdarbs – laupīšana vai 60 uz vienu, izlemiet paši. Turklāt nav pārliecības, ka tas ir 1242. gads – tur tie mestri un datumi īsti neiet kopā.

Par sametiem. Nedaudz. 

Kāpēc «Mindowenu» nosauca par Mintautu, nevis Mindaugu, nezinu. Tas pats ar Mītavu – Mitowu nosauc par Mintavu. Par Nameisi jaunumu nav – ir mums Nameise.

Žemaišus hronikā sauc par Sameitiem. Viena vietā ir interesanta norāde – Lietuvas ļaudis, ko par Sameiten sauc. Samenus un samelantus – par sembiem dēvē. Šeit man lielas šaubas, lai arī teritorijā it kā atbilst. Prūsiju sauc «Priuzen». Domāju, ka salīdzināt ar krievu nosaukumu nav grūti.

Kaujā pie Durbes parādās Semeni, kas paliek kopā ar krustnešiem. Hronikā tulko kā Sembus, bet iepriekš viņus sauca par Sameniem vai samelantiem. Var jau būt, ka rakstības kļūda, bet hronikā ir arī Semegallen. Tiesa, pēc tam piemin Natangu un to jau asociē ar Prūsijas teritoriju.

Visiem, kas vēlas tur vairāk izpētīt, te ir iespēja:

Livländische reimchronik, hrsg. von Franz Pfeiffer

Atskaņu hronikas tulkojumā lielu pārsteigumu gan. Tas, kas atkal iezīmējas – nevienā tekstā, kas skar Jersikas teritoriju, nav atzīmēti leti jeb, kā oficiālā vēsture mīl minēt – latgaļi.

Kopējā analīze būs nākamajā tekstā. Vēlreiz atkārtosim Latvijas tautu karti 13. gadsimtā un nedaudz parunāsim par jaukajiem un mierīgajiem latviešiem, šo primitīvo cilšu savienību, kuru tik ļoti apbižoja vācieši.