Par lietuviešu karti jeb kā rada viltus vēsturi
Ir mums karte internetā par to, ka starp Lietuvu un Maskavu esot atrasti ļoti daudz baltu valodas vietvārdi un tā esot zīme, kā pirms mūsu ēras balti cauri Austrumeiropas mežiem esot devušies uz Baltijas jūras krastu. Vai var būt vēl skaistāk?
Šo karti katrs ģēnijs, kurš vislabāk zina, kāda ir baltu senvēsture, iemetīs jums acīs. Ir tikai viena problēma – ja jūs kā latvieši mēģināsiet atrast šajos aprakstos kaut ko atpazīstamu, neizdosies. Nu nav tur latviešu valodas. Es parunāju ar dažiem lietuviešiem un izrādās, ka viņi viegli tulko daudzus «baltkrievu» vietu vārdus lietuviešu valodā. Bet kur palika latvieši? Caur džungļiem gadu tūkstoša garumā viņi nenāca? Mēģināsim saprast, kas te notiek.
Karte esot šādā izdevumā – A. Luhtanas. «Nācijas izcelsme», 2006., un tā balstoties uz upju apzīmējumiem, kas skanot baltiski. Pareizāk – lietuviski, jo neesmu atradis nevienu apzīmējumu, kas skanētu latviski. Lai kādas būtu teorijas, vienīgais variants visiem, no kurienes leti uzradās Latvijā 5. gadsimtā, ir saistīts ar ideju, ka tagad lietuvieši ar kaut ko sajaucās un tā radās leti. Mēs arī Lietuvas vēstures izpētē esam ļoti neērta tautiņa – bez pasakām latviešu izcelsmi izdomāt nesanāk. It īpaši tāpēc, ka šajā upju areālā latvisko vārdu nav. Un uzreiz saku, ka mēģinājumam pievilkt Maskavas nosaukumu kaut kam lietuviskam, kamēr visi citi, arī es pats, to saistu ar tautiņu mokša, es pilnīgi nepiekrītu.
Paskatīsimies, ko mums stāsta Lietuvas nacionālā enciklopēdija.
Diemžēl izrādās, ka tā ir tikpat pretrunīga un nespējīga, kā Latvijas avoti. Lietuvieši esot ieradušies Lietuvas teritorijā 2. - 3. gadsimtā. Nu tā visdrīzāk izskatās. Varbūt arī neizskatās, bet visdrīzāk izskatās, jo: «Arheoloģisko faktu analīze liecina par lietuviešu materiālās (un garīgās) kultūras izplatību tajā laikā, kas var nesakrist ar tā paša perioda valodas robežu.» Saproti, kā gribi.
Žēl, ka neviens nezina Dņepras baltus
Esot žēl, ka neesot informācijas par Dņepras baltiem. Jā, par tiem pašiem, par kuriem nav informācijas. Nu jūs taču visi ziniet tos Dņepras baltus, par kuriem neviens neko nezina. Tikpat patīkami, ka lietuvieši zina, kā skanēja zemgaļu valoda, lai arī viņi nezina, kā skanēja zemgaļu valoda. Ja jums tas liekas dīvaini – galvenais taču šajā stāstā vienmēr ir tas, ka man nav taisnība. Vai ne? Un lietuvieši zina, ka zemgaļu valoda bija, jo tā ietekmēja to lietuviešu valodu, kas dzīvoja tuvāk Zemgalei. Zemgaļiem esot bijis raksturīgi saīsināt galotnes un noņemt akcentu. Kādu akcentu? Paprasiet lietuviešiem.
Un jūs taču ziniet, ka zemaiši un augstaiši nav viens un tas pats, bet vispār jau visi ir lietuvieši, vienkārši ar kaimiņu valodu ietekmi uz šo valodu. Oi, Vitautam bija taisnība? Nu nevar būt! Tā taču nekad nav bijis un atkal!
Ja pareizi saprotu, tad šis stāsts balstās uz lietuviešu arheoloģes Marijas Gimbutienes pētījumu un labs raksts par to visu ir «sliktajā» portālā (galēji labējā, nacisti, ziniet!) telos.lv. «Baltu ciltis agrīnajos vēstures avotos».
Fragments no grāmatas Marija Gimbutienė, Baltai priešistoriniais laikais, Vilnius: Mokslas, 1985, kas 1994. gadā Andra Aramina tulkojumā iznāca latviski ar nosaukumu Balti aizvēsturiskajos laikos. Etnoģenēze, materiālā kultūra un mitoloģija, Rīga: Zinātne, 1994.
Gimbutiene saka - 2000. gadi pirms mūsu ēras
Ko saka Gimbutiene? Viņa sadala manu ķeltu cilšu invāziju trīs daļās. Neesmu eksperts, ticēsim, ka viņai taisnība. Kamēr es te pamazām bīdu baltu cilšu ienākšanu Eiropā aizvien tālāk senatnē, Gimbutiene ir drosmīgāka un saka skaidri – ienāk 2000. - 1500. gadus pirms mūsu ēras. Kas vispār atbilst tiem rāmjiem, kurus iezīmē Džordans. Dzimto teritoriju iezīmē to pašu – Volgas un Donas divupi. Bet viņa neuzdrīkstas rakstīt to, ko rakstu es – viņa raksta, ka balti paliek Austrumeiropā, neiezīmējot robežas. Es saku, ka viņi aizgāja daudz, daudz tālāk. Jebkurā gadījumā sanāk dīvaini – baltu invāzija bija, kustība turpinājās, bet balti tie vairs nebija? Ļoti loģiski, vai ne?
Tālāk jau sākas marasms par «aistiem», kas dzīvo Baltijas jūras Austrumu piekrastē (kur igauņi un somi), bet kas nezin kāpēc ir balti. Šī loģika mani vienmēr ir fascinējusi. Telos.lv rakstā vienu brīdi atklāti norāda, ka prūšu tautu apzīmējumi patiesībā ir vietu apzīmējumi, bet loģika tur nestrādā. Vārds "domājams" te patiesībā jāliek bez maz vai pie katra teksta, jo teksta autori tik bieži pieņem kaut ko bez pamatojuma, ka tas ļoti kaitina.
Savs labums ir, ka mēs apskatāmies šo tekstu. Brēmenes Ādams 1075. g. raksta par prūšiem un īpaši sembiem: «Ēd mājlopu gaļu, dzer viņu pienu un asinis, un dzer tās tik daudz, ka pat apreibst.» Ja tas nevienam neko neatgādina un nekādas paralēles galvā nerodas, padodiet man kaut kā ziņu, uzrakstīšu tā, lai katram būtu skaidrs. Skaidrs, ka mēģināšu tikt arī pie šī avota.
Bija Rietumeiropā un nebija Rietumeiropā
Tālāk tā pati Gimbutiene pavelk baltu invāziju uz vēl senāku laiku, atzīmējot, ka Piemarē, Baltijas jūras krastā, kopēja kultūra ar Prūsijas un Polijas teritoriju parādās jau 2500. gadus pirms mūsu ēras. Tas, ka pati tur iezīmē tai laikā pēdējo ķeltu vilni, viņu nemaz neuztrauc, bet lai nu būtu. Varbūt arī ir taisnība. Šeit gan sanāk sviests – mums ir līdzīga kultūra visā Polijas teritorijā, bet tā esot baltiska tieši pie jūras, jo tur esot baltu vietvārdi. Kā jau teicu – viss ir ļoti loģiski.
Tālāk ir vēl loģiskāk. Jūs ziniet, ka balti bija Austrumeiropā un nekad, nekad, līdz pat 13. gadsimtam, kad nācās izskaust nešķīstos prūšus (no kuriem tomēr paņēma Prūsijas nosaukumu), nebojāja diženos āriešu gēnus, nebojāja īsteno ģermāņu tautu. «Vācu valodnieka H. Šalla Austrumvācijā izpētītie vietvārdi baltu rietumu robežas pārcēla pat uz rietumiem no Berlīnes. Hāfeles augšteces baseinā dienvidrietumos no Mēklenburgas viņš identificēja 27 baltu hidronīmus.» Nē, nu tā taču nekad nevar būt, ka man būtu bijusi taisnība? Nu nevar tā būt, vai ne? Es nezinu, ko viņš tur pētījis, bet noticēsim pašam gudrākajam, kas var būt zemes virsū – tīrajam ģermānim! Vienīgi – ja nu kas, arī tur viss ir lietuviski. Bet tur vairāk vai mazāk lingvistiskā analīze rāda, ka tie nosaukumi tiešām ir seni. «Viņi te, domājams, dzīvojuši bronzas laikmetā, laikposmā starp 2200. g. un 1200. g. priekš Kristus. Vēlajā bronzas laikmetā šos vistālāk rietumos mītošos baltus Lužicas kultūras pārstāvji (Unetices kultūras pēcnācēji) pamazām izstūma no Odras baseina vai arī asimilēja.» Asimilēja jo? Atkal "domājams"? Gadījumā Lužicas kultūra nenāk no nosaukuma Lutiči, kas nāk no nosaukuma letiči?
Un tad nu ir jautājums – kāpēc lietuvieši vispirms pirms 4000. gadiem aizgāja līdz Dānijai, tad pagriezās atpakaļ, atnāca līdz Volgai un 1000. gadus pirms mūsu ēras atkal sāka gājienu cauri Austrumeiropas mežiem uz Baltiju? Bet Gimbutiene taču teica, ka viņi bija tikai Austrumeiropā? Eh, atkal tā loģika. Cik labi, ja loģikas nebūtu – kādas tik pasakas nevarētu cilvēkiem iestāstīt?
Man patīk, kad Gimbutiene ir reāla un prūšu vietā brīžam mēģina minēt reālus tautu nosaukumus – tie varētu būt sudāvi vai sembi – kā nu kuru brīdi izskan.
Bet loģika turpina būt nežēlīga. Mēs noskaidrojām, ka balti savulaik aizņēma pusi Vācijas un Poliju. Bet – vēlākās tautas savos reģionos esot atradušās tāpēc, ka no tiem Lietuvas apgabaliem, kur balti ieradās caur Austrumeiropas purviem un mežiem, viņi sāka pārvietoties uz dienvidiem. Ja viņi tur jau bija pirms tam, kāpēc ziemeļu balti sāka pārvietoties uz dienvidiem? Un jā – nekādas informācijas un datu te nav – tas viss ir izdomāts.
Avotus skatīja un avotus neskatīja
Izejot ārpus publicētā teksta, atzīmēšu, ka Mariju Gimbutieni slavē par viņas darbu ar vēsturiskajiem avotiem, bet nezin kāpēc abus nopietnākos pirmās tūkstošgades darbus, kas visvairāk par baltiem ir rakstījuši, viņa pat neņem vērā – neparādās ne «Geste Danorum», ne Džordana «Getica».
Es ceru, ka no mana teksta galveno varēja saprast – oficiālā vēsture vienlaicīgi atzīst baltu esamību Rietumeiropā jau apmēram 2200. gadus pirms mūsu ēras un vienlaicīgi neatzīst, mēģinot iestāstīt, ka viņi tur ieradās no ziemeļiem, kad bija izlauzušies līdz Baltijas jūrai. Un izmisīgi mēģina atrast veidus, ka parādīt, kā balti tūkstoš gadu vai pat ilgākā periodā gāja caur Austrumeiropas purviem un mežiem uz Baltijas jūru (kuru tajā laikā sauca par Vandāļu vai Sarmātu jūru).
Tāpēc Gimbutiene ir radījusi vietvārdu karti, uz kuru balstās arī iepriekš minētā karte. Tas, ka viņa savā kartē ignorē to, ko pati raksta savā grāmatā, ir kaut kas cits, bet būtībā šī karte ir avots tam, kas vēlāk apskatīts un teorijas pamatā ilgajam ceļojumam caur mežiem un purviem.
Un tagad - par Lietuvas lielkņazisti
Un tagad parunāsim par kaut ko citu. Un šo citu Lietuvas Nacionālajā enciklopēdijā raksturo ļoti vienkārši: «Ārpus kompaktā lietuviešu valodas areāla bija diezgan daudz apgabalu, kur 14.–16. gadsimtā runāja lietuviešu valodā.»
Un te jums būs karte, kura savienots lietuviešu vietvārdu areāls Austrumeiropas mežu un purvu teritorijā ar Lietuvas lielkņazistes karti. Ne Gimbutienes, bet tas otrais. Kur uzreiz varam atzīmēt, ka Ukrainas centrālajos un dienvidu rajonos Lietuvas ietekme bija maza, jo tās vairāk bija vasaļu teritorijas, nevis tiešā pakļautība. Trīs gadsimtus šajās teritorijās, kuras iezīmētas kā bagātas ar lietuviešu vietvārdiem, valdīja lietuvieši.
Loģika? Nu bet protams, ka tur vietvārdi ir tāpēc, ka balti tūkstoš gadus lauzās caur purviem un mežiem uz Baltijas jūru, nevis tāpēc, ka tur Lietuva valdīja trīs gadsimtu garumā.
Un jā - ja jums rutēņu pēcteči jeb baltkrievi mēģina iestāstīt, ka tieši viņi bija īstie lietuvieši - iebāziet šo viņiem purnā. Tā pēdējā laika Baltkrievu vēsture, kur viņi ne par ko nepētīs savas saknes, bet izmisīgi mēģinās piesavināties jebkuras citas tautas panākumus, ir vienkārši drausmīga.
Tā mums tā viltus vēsture top.
Galvenais taču, ka man nav taisnība, vai ne?