Par nezināmajām impērijām
Piedodiet, ka ievads baltu stāstā sanāk tāds garš, bet vajag parunāt arī par tiem, kas bija pirms baltiem. Lai rastos lielāka izpratne par to nepārtraukto tautu putru, kas valdīja senajā Eiropā un kas arī ir galvenais iemesls, kāpēc visi centīgi ignorē baltus – kāpēc runāt par baltiem, ja var runāt par ģermāņiem?
- Viss, par ko rakstīšu, ir publiski atrodams, apskatāms un izlasāms. Nebūs nekādu slepeno rakstu, nezināmo baltu rakstu zīmju utt. Viss, par ko stāstīšu, ir publiski zināms, redzams un izmantojams. -
Vēsturē mīl runāt par Divupi starp Tigru un Eifratu, bet ne starp Volgu un Donu. Jo par pirmo ir rakstiskās liecības, bet par otro nav. Tāpēc ēģiptiešiem ir ekspansioniskie kari, bet visi pārējie ir barbari no ziemeļiem. Šeit iedošu atsauci uz tekstu, kur apskatītas diskusijas par «barbariem», bet nocitēšu tieši svarīgāko teksta daļu:
«Līdzās Rietumu medniekiem vācējiem un agrīnajiem Eiropas zemniekiem pastāvēja vēl trešā eiropiešu grupa, kas bija vai nu tiešie Jamnajas stepes kultūru pēcteči, vai ļoti līdzīga grupa. Šī grupa migrēja uz Eiropu no Melnās un Kaspijas jūras reģiona un, visticamāk, aizsāka indoeiropiešu valodu izplatību.»
«Mūslaiku arheoloģija starp karotāju bandām un jaunajiem gaismas bruņiniekiem»
Salīdzinoši labvēlīga vieta lauksaimniecībai un zvejsaimniecībai, kā arī plašas stepes lopkopībai nodrošināja to efektu, kuru mēs vēsturiski vislabāk varam novērot 13. gadsimta aprakstos – kā jaunais siltuma vilnis pār pasauli atnesa labāku klimatu, lielākas ražas, vairāk lopus un rezultātā arī vairāk cilvēku Mongolijas stepēs, kuri sāka meklēt jaunas vietas, kur viņiem palikt. Un šādi procesi Pievolgas stepēs bija gana regulāri, izspļaujot uz visām malām lielas karotāju ordas.
Te jāapzinās tas, ko rakstīju stāstā par Tautas varas kopienu un civilizācijas attīstību – visdrīzāk jau apmēram 50 tūkstošus gadus atpakaļ Homo Sapiens pārstāvji sāka gūt uzvaras tieši ar to, ka vadoņi mācēja organizēt tā sauktās ordas. Turklāt, kā liecina vēstures liecības, ordas bija diezgan specifiskas – lai arī tās veda konkrēts vadonis vai viņa pakļautais, ordas apvienoja salīdzinoši demokrātiskas kopienas, kas varēja izstāties, pārdomāt un nobalsot par kaut ko citu. Vēstures liecībās to var atrast no vienas vietas, par ko liecinās arī tālākais apskats.
Neņemšos tagad pieķerties arheoloģiskajiem apskatiem, bet pirmā orda, par kuru mēs puslīdz kaut ko vairāk zinām, bija ķelti. Es zinu, ka arheoloģija mīl runāt, ka ķelti ieradās Eiropā apmēram tūkstoš gadus pirms mūsu ēras, bet šeit vairāk ticu ģenētikas datiem, kas norādīti wikipēdijas lapā ar atsauci uz konkrētiem pētījumiem – tā dēvētais «Steppes» DNA jau pat Anglijā nomāc vietējo apmēram divus gadu tūkstošus pirms mūsu ēras.
Ķelti bija ar saviem karaļiem, savu reliģiju, pilsētām, militāriem jaunievedumiem.
Saprotu, ka lielākā daļa tā laika ķeltus iztēlojas kā senos latviešus – staigā bārdaiņi ar šķēpiem ādās un cenšas dzīvot maksimāli tālu viens no otra. Realitātē mēs varam runāt par pirmo impēriju Eiropas teritorijā. Milzīgi, agresīvi grupējumi, kur, tāpat kā vikingiem, nāve kaujā ir skaistākais, kas var notikt. Sava rūnu rakstība, savi karaļi, sava reliģija, savas pilsētas. Kaujas rati, drausmīgas taures, kas ar savām skaņām vien daudziem ienaidniekiem lika bēgt. Nepārtraukti laupīšanas karagājieni pie kaimiņiem, par kuriem ar šausmām atceras Romas hronisti. Skaidrs, ka apmēram pēc diviem tūkstošiem gadu šis ārprāts noveda pie tā, ka atlikušajā Gallijā daļa valstu un pilsētu pat palīdzēja Jūlijam Cēzaram iznīcināt tos, kas nevarēja likties mierā. Nevaram zināt, vai un cik liela kādu brīdi bija ķeltu impērija, bet ekspansija no austrumiem aptvēra lielāko daļu Eiropas un pēc sevis atstāja tikai retas vietējo iedzīvotāju ciltis. Salīdzinot ar nākamajiem invāzijas viļņiem šis bija pats agresīvākais. Iespējams, ka tieši šis vilnis izraisīja pirmo lielo Vidusjūras zemju krīzi apmēram 1800. gadus pirms mūsu ēras.
Ķelti atveda bronzas rīkus, dorieši - dzelzi un demokrātiju.
Nākamais vilnis ir tas, kuru sauc par doriešiem, skitiem, jūras tautām un tamlīdzīgi. Un te atkal varam padomāt par to, kas patiesībā tobrīd notika Pievolgas stepēs. Ja ar ķeltiem atnāca bronzas laikmeta kultūra, tad dorieši atveda uz Eiropu dzelzs kultūru. Atšķirībā no ķeltiem šie grupējumi iekaroja Dienvideiropu, izveidojot ļoti daudzas vietējās kopienas, no kurām pēc tam radās polisas. Tas par to, cik šie iebrucēji bija «barbariski», ja pēc viņiem radās tāda kultūra un bija tik nopietnas pārmaiņas sociālajā jomā. Spriežot pēc visa, šis vilnis vēlās arī uz austrumu pusi, kur parādījās jaunas valstis.
Te mēs nonākam pie sarežģītāka stāsta, bet reizē ļoti nepieciešama. Vispirms tā sauktās somugru grupas. Kā jau iepriekš minēju, tautas pazīme ir vienots izskats un valoda. Un te zinātnieki skatās uz tā saukto somugru valodas grupu, bet šajā grupā ir blondie garie eiropeīdi un izteikti tumšmatainie un īsākie mongoloīdi. Morāle šeit patiesībā ir ļoti vienkārša un arī ir vēsturisks piemērs, no kura vispār arī sākās mana interese par šo stāstu – kad tā saucamo Bulgaru pie Volgas iekaroja tjurki, kas ieņēma vadošus amatus un uzspieda savu valodu, bet pamata tauta tāpat palika pavisam cita izskata. Un tad nu tā arī sanāca, ka viena dāma internetā nopublicēja savu DNS rezultātu, no kura viņa gaidīja, ka būs tjurks un latvietis, bet DNS uzrādīja, ka senčos ir latvieši, ukraiņi un dienvidslāvi. Kāpēc dienvidslāvi – par to parunāsim nākotnē, bet tā ir tā problēma ar DNS testiem – lai kādā valodā tu runāti, tie uzrādīs tavu reālo senču izcelsmi.
Tas, kādā valodā tu runā, nemaina to, no kādiem senčiem tu esi cēlies.
Tā arī ar mūsu somugriem, kur šoreiz runājam par mongoloīdu cilšu invāziju Eiropas ziemeļos, kur izdevās pakļaut noteiktas teritorijas un uzspiest savu valodu milzīgai cilvēku grupai, kas dzīvoja Baltijas jūras austrumos. Noslēgumā sanāca tā, ka šī cilvēku grupa saglabāja savu izskatu, bet pārņēma valodu un tā nu mums parādījās igauņi un somi. Un šeit nevajag viņus novērtēt par zemu – par viņiem vēl būs daudz ko runāt.
Un tomēr paliek jautājums – no kurienes ziemeļos parādījās blondie vikingi, kas gadu tūkstošus vēlāk tiranizēs visu Eiropu? Te mēs atkal varam paskatīties uz reālu vēsturisko piemēru, kas notiek mūsdienās – dažās Eiropas valstīs cenšas aizliegt musulmaņu tuvās radniecības laulības, kuru rezultātā bieži rodas bērni ar ģenētiskām problēmām. Eiropas tālajos ziemeļos pēc ķeltu iebrukuma izveidojās lokālas grupas, kurām bija maz sakaru ar kaimiņiem, daudz tuvas radniecības dzemdību un tādā veidā Ziemeļeiropas reģionu pamazām pārņēma blondi pagara auguma ļaudis. Kā tas notika – prasiet ģenētiķiem. Bet tieši šis grupējums izraisīja nākamo migrācijas vilni – kamēr Pievolgas stepes tikai iesildījās, tikmēr viņi izsēdās dienvidos un bija gatavi atkal tiranizēt Romu. Nabaga Roma.
Kopumā tieši ģermāņu stāsts ir tas, kas vislabāk parāda vēsturnieku nespēju pieņemt reālijas. Ir milzīga vēlme paust, ka ģermāņi jau no otrā gadsimta pirms mūsu ēras tiranizē Romu. Vēsturniekus pat nebaida tas, kā mainās «ģermāņu» tautu nosaukumi – no Kimbri, Scīri, Teitoņi, Suevi, Sikambri, frīzi, čauti, čati un tamlīdzīgi, no karaļiem Biorikss, Askariks, uz tautām hermunduli, burgundieši, heruli, sakši, angli, juti, karaļiem Hatualda, Vanius, Tervingi un tamlīdzīgi. Viņi visi ir ģermāņi. No otras puses – melots nav, jo jau senie grieķi savulaik runāja par «Magna Germania». Lielā Ģermānija. Būtībā tas ir zemes apzīmējums uz austrumiem no Reinas. Un šis ir pirmais piemērs, kā vēsturnieki pat nemēģina šķirot, kas no šiem ir kas – kas ir ķelti, kas ir ģermāņi un pat nemēģina īpašu uzmanību pievērst – no kurienes tie ģermāņi uzrādās?
Ģermāņi, izrādās, ir tie paši baltie ziemeļnieki no Skandināvijas. Kur daži palika uz vietas, bet daži nolēma pārcelties uz dienvidiem un sāka to aktīvi darīt apmēram 300 gadus pirms mūsu ēras un pamazām izplatījās, cik nu tālu varēja. Atceramies – pārsvarā blondi ļautiņi. Bet vēsturnieki par ģermāņiem sauc frankus, par kuru blondumu kaut kā nav daudz dzirdēts un daudzus citus. Vārdu sakot – Vācijā jeb Ģermānijā apmēram pirmajā gadsimtā mūsu ērā jau bija īsta tautu putra. Un vēsturnieki viņus visus nosauca par ģermāņiem un tālāk arī visus, kas iebruka Romā pēc pirmā gadsimta, nosauca par ģermāņiem. Un nevienu neuztrauc, ka tautas tās bija pavisam dažādas.
Ģermāņiem bija savi karaļi, sociālās sistēmas, savas pilsētas, sava rakstība.
Te atkal jāatzīmē, ka šiem «barbariem» ar mežonīgumu ir maz sakara. Viņiem bija savi karaļi, savas sociālās sistēmas. Kā atzīmē vēsturnieki – bija pilsētas Vācijas reģionā, kuras ļoti labi pārdzīvoja lielo tautu staigāšanu vēlāk un kuras tā arī nespēja iekarot iebrucēji, atšķirībā no Romas pilsētām. Un kuras spēja izdzīvot un vēlāk pārvērsties par tiem centriem, kas nodrošināja Eiropas uzplaukumu. Bija sava rūnu rakstība, bet pamazām pārņēma latīņu rakstību, jo tā bija ērtāk. Vārdu sakot – tas, ka mums trūkst rakstīto avotu par ģermāņiem, tāpat kā par ķeltiem un citiem invāziju pārstāvjiem no Pievolgas reģiona, tas nenozīmē, ka tur bija kaut kādi vieni vienīgi mežonīgi grupējumi. Droši varam runāt par nopietnām civilizācijām šajā reģionā, par kurām pilnvērtīgi nevaram runāt arheoloģiski izrakumu un rakstisko avotu trūkuma dēļ.
Tā nu līdz pirmajam gadsimtam tas viss ņēmās pa Eiropas ziemeļiem, līdz Eiropā ienāca jauns invāzijas vilnis, par kuru mēs visi zinām, ka tas apgrieza kājām gaisā apmēram tūkstoš gadu nosacītu stabilitāti Eiropā un ievadīja lielo tautu staigāšanu.
Bet jūs tikmēr vara visi izpildīt mazu mājas darbu – noskaidrot, kā romieši sauca 3. un 4. gadsimtā barbarus, kas bija ar mieru apmesties Romas teritorijā un pat dienēt Romas armijā. Ja izdosies atrast, tas būs jauks pārsteigums.
Pielikumā karte, bet šoreiz valodu karte. Balstoties uz vārdu «simts», var iečekot, kā sadalās valodu grupas. Pagaidām viss iekļaujas manā teorijā par to, kas ir kas un kurš pēc kā ir ienācis Eiropā. Kā jau jūs saprotiet, mums tagad būs jāsāk runā par atlikušo grupu pēc vecuma.
