Nomestās nožēlojamās drupatas
Kad es runāju par bagātajām, spēcīgajām un ietekmīgajām Latvijas sentautām, par mani bieži smejas. Bieži vien arī tāpēc, ka cilvēki ir skatījušies "Baltu ciltis", par kurām pieklājīgu vārdu nav. Vismaz kā vēsturniekam. Un reizē tie paši cilvēki izmisīgi ignorē vēstures liecības, vēstures avotu un visu, kas pieejams, atsaucoties uz kaut kādiem mistiskiem vēsturnieku vērtējumiem, tai skaitā lielā mērā krievu.
Tāpēc šeit gribu nopublicēt rakstnieka Jāņa Lejiņa teikto. Jānis Lejiņš ir latviešu rakstnieks un scenārists. Pazīstams ar savu vēsturisko romānu triloģiju "Zīmogs sarkanā vaskā".
"Stāvot muzejā pie atjaunotajiem 11. gadsimta tērpiem un rotām, brīnījos. Redzēju karaļu cienīgu skaistumu, bet man tika stāstīts par dzīvi nožēlojamās, dūmu pilnās būdiņās, par savstarpēju ķildošanos, melošanu un zagšanu.
Tad es brīnījos par dūšīgajiem karotājiem vikingiem, kas spēja pakļaut vai visas Eiropas piekrastes un lielos Krievzemes upju ceļus, kamēr mūsu tēvutēvu zemi vikingiem nācās apiet ar līkumu.
Bet man tika stāstīts par neorganizētām ciltīm, kas allaž kādam maksājušas pakļautības meslus.
Es brīnījos par ieroču un rotu bagātību, ko mūsu senči lika kapos savējiem, Viņāsaulē aizejot. Par milzīgo sudraba daudzumu, kāds bija apgrozībā baltu un igauņu zemēs.
Bet man tika stāstīts par ļaudīm, kas, kuģiem parādoties, drūzmējušies krastmalā un priecājušies par rozīnēm vai pogām.
Ka nezinājuši nedz skaitļus, nedz rakstus, nedz kādas mērvienības.
Man tika stāstīts par māņu tēlu godāšanu un sīkstu tumsību, kas valdījusi mūsu senču galvās un dvēselēs. Bet es lasīju mūsdienu zinātnieku esejas par citu tautu tūkstošgadīgām zināšanām, par smalko Indras tīklu, kas nesaraujami saista un vieno itin visu šai Pasaulē.
Un atkal brīnījos par mūsu tautasdziesmu "tumsonīgo" ģenialitāti.
PILNA MĀRAS ISTABIŅA
SĪKU, MAZU ŠŪPULĪŠU;
KAD ES VIENU PAŠŪPOJU,
VISI LĪDZI KUSTĒJĀS.
Tad es sapratu, ka esmu baudījis vien nožēlojamas drupatas no citu klāta vakariņu galda un dzirdējis vien vāras atbalsis no viņu nevērīgajām sarunām.
Es turpināju pētīt un meklēt, līdz sāku atcerēties.
Es gribu pats savas dzīres, kurās par māti un tēvu, par asinsradiem cauri paaudzēm runā, kā pieklājas.
Cienīdami un apbrīnodami."
Vienmēr ir vērts atcerēties, ka par vēsturi mēs zinām pamatā to, kas ir uzrakstīts, bet nezinām to, kas nav. Viss parāda, ka Baltija jau vismaz no piektā gadsimta ir Eiropas sastāvdaļa, viens no svarīgiem tirdzniecības ceļiem un centriem. Un par to pat ir šur tur uzrakstīts, pat kartēs parādīts, bet mēs neticam.
Un tad es skatos uz Mežotnes pilskalnu. Viena no varenākajām fortifikācijas būvēm, kāda tajā laikā ir redzēta. Lai arī no koka. Lai saprastu - vēsturnieki vērtē, ka slavenajā Kuļikovas kaujā katra puse sev bija atvedusi līdzi apmēram sešus tūkstošus karotāju, bet, lai ieņemtu Mežotnes pilskalnu, vāci atveda astoņus tūkstošus kaujinieku, katapultas, trebušetus, izmantoja aplenkuma torni un pili tā arī neieņēma. Pēc tam, kad nodevīgi nokāva pils vecajos un Viestards atkāpās, redzot, ka nevar tādam karapūlim neko izdarīt, pils padevās pēc divu nedēļu ilga aplenkuma.
Mežotnē, visdrīzāk, dzīvoja seši tūkstoši vai pat vairāk iedzīvotāju. 11. gadsimta Florencē dzīvoja 13 tūkstoši iedzīvotāju, arī slavenajās Nīderlandes pilsētās bija apmēram desmit tūkstoši iedzīvotāju. Un mūspusē mēs pieminam tikai Mežotne, bet vēl bija Saule pie Bauskas, Daugmale, Lielvārde, Turaida, Koknese, Jersika un daudz citu pilskalnu, kuros visos, visdrīzāk, iedzīvotāju skaits sasniedza vismaz tos pašus piecus tūkstošus. Šādas pilsētas nedzīvoja tikai uz zemkopības rēķina, bet gan galvenokārt uz amatniecības, tirdzniecības, arī karošanas. Kad runājam par "vājajiem" koka pilskalniem, nevajag aizmirst Tērveti, kuru tā arī nekad un neviens nespēja iekarot. Un vēl Otrajā pasaules karā dominējošie nocietinājumi bija no zemes un koka un arī tagad daudz kur tādas sistēmas izmanto, lai arī vairāk beidzot tiešām ir no betona un dzelzs.
Mēs paši nonievājam savu vēsturi, savas senču spējas un spēku. Atšķirībā no varenās Asīrijas, latvieši spēja pacelties no vēstures dzīlēm un atjaunot savu valsti, bet nevajag noniecināt to, kas bijis. Ja paskatās reāli uz tā laika notikumiem, tad vāciem ļoti paveicās. Vispirms Polockas agresijas izgāšanas un politiskā neizpratne ap Daugavu, kuršu karagājienu neveiksmes, tad Tālavas valdnieku nespēja un ordeņa sadarbība ar Zemgales valdnieku Viestardu. Tad Jersikas sabrukums, kuršu zemju nespēja vienoties un, visbeidzot, kā odziņa pāri visam, mongoļu vadīto ordu iebrukums, kas paprasīja ļoti daudz spēka un cilvēku dzīvību no Lietuvas kunigaitijas puses, kas attiecīgi nespēja vairāk laika veltīt cīņai ar ordeni. Kā to pierādīja vēlākie notikumi, balti un ļahi spēja cīnīties ar ordeni, spēja to darīt veiksmīgi. Mums par nelaimi - viņiem šoreiz paveicās. Bet tas nav iemesls, lai noniecinātu to, kas mēs bijām.
Attēlā - Kao Vjeta Ngujena skatījums uz to, kāds varētu būt Mežotnes pilskalns pagātnē. Attēls skatāms Mežotnes baznīcas ekspozīcijā. Tālu no ideālā, bet daudz tuvāk tam, nekā līdzšinējie rekonstrukcijas mēģinājumi.
