Par pareizo vēsturi

Pēdējā mēneša laikā bija vairākas diskusijas klātienē un attālināti, kurās visi uz mani nosodoši skatījās, kad es teicu, ka arheoloģija nav precīzā vēsture. Visi tādi: «Jou, kas gan cits, ja ne arheoloģija?» Nu, vispār jau rakstība ir tas, kas sastāda mūsu vēsturi un pāris vārdos aprakstīšu, kāpēc tā.

Pieņemsim, ka ir pienācis 3000. gads, Eiropā ir notikusi kārtējā rekonkista, Ukraina ir spējusi izmest no Eiropas kārtējo reizi islāmistus, kas ir iznīcinājuši praktiski visu rietumu civilizāciju un vēstures liecības, kam tika klāt (ieskaitot Britu vēstures muzeju par to, ka viņi to visu nozaga nabaga arābiem) un pēc visa šī ārprāta atkal nāk apziņa, ka vajadzētu tā kā parakņāties pa zemi gan Eiropā, gan Āfrikā, lai atrastu kaut ko, kas vēl saglabājies un mēģinātu saprast kaut ko par vēsturi.

Nu un atrod divus kapiņus – vienā ir daži kauli un praktiski arī viss, otrā ir kaut kādas kaula un stikla rokas, šķēpa gals un elektronikas atliekas – izskatās, ka tas varētu būt bijis radio. Kāds būs vēsturnieku secinājums? Pirmo vienkārši atsviedīs kā neko nozīmīgi, jo tur pat galvaskauss nebūs saglabājies, bet otrais noteikti pieder savas paaudzes nozīmīgam cilvēkam.

Realitātē pirmajā kapā gulēs Bernards Ārno (Bernard Arnault) (kas grib, lai pameklē, kas tas tāds ir), bet otrajā kapā tumbajumba cilts vecākais Āfrikā, kura vienīgais panākums bija veca radio iegāde no baltajiem. Kurš vairāk sasniedzis – domājiet nu paši.

Jebkurš arheoloģiskais atradums ir tieši tik precīzs, cik mēs spējam kaut ko no tā izsecināt. Savukārt par to, cik liela nozīme šajā stāstā ir rakstībai, varam saprast pēc vēsturnieku ignorētas un piemirstas vēstures. Ziniet, ir tāds reģions no Ukrainas stepēm līdz Urālu kalnu dienvidu reģionam, kas ir praktiski pilns ar kurgāniem, senām pilsētām un ļoti, ļoti daudziem arheoloģiskiem atradumiem – zelts, sudrabs, bronza, dzelzs utt., bet neviens šo reģionu nepiemin kā civilizācijas šūpuli, lai arī no šejienes nāca vismaz četras milzīgas kustības, kuras noslaucīja mūsdienu slavenās civilizācijas praktiski no zemes virsmas. Ziniet, kāpēc par to neviens nerunā, lai arī mums ir «precīzā» arheoloģija, kurai par to būtu kaut kas jāpastāsta? Tieši tāpēc, ka rakstīto avotu nav un šai civilizācijai nebija rakstības. Ar to arī stāsts beidzas.

Kas ir tā tēma, kuras dēļ es šo vienmēr cilāju? Jūs ziniet tos stāstus par senajiem latviešiem celmlaužiem, kas no rīta līdz vakaram sēja rudzus un centās kaut kā izdzīvot mežu vidū? Nu, tas viss ir lielas blēņas un tieši tāpēc blēņas, ka par to nav rakstīto avotu un tāpēc visi automātiski pieņem, ka te pie mums dzīvoja tumbajumba zemes virsaiši un vienīgā civilizācijas pazīme bija Venēcijas stikla krelles. Lai arī realitātē Austrumeiropa visdrīzāk jau no kāda ceturtā gadu tūkstoša pirms mūsu ēras ir pilna ar valstiskiem veidojumiem, ļoti efektīvām mājsaimniecībām un attīstītām teritorijām, kuras nepārtraukti radīja milzīgus un labi organizētus invāzijas viļņus – ķelti, ģermāņi, balti, slāvi un beigās arī tjurki. Civilizācijas, kuras pirmās sāka lietot vispirms bronzas, tad dzelzs rīkus, kas atnesa ļoti daudzus jaunumus Eiropā, atstāja aiz sevis piramīdas, un kuras realitātē vispār neviens neskata, jo rakstības šajā reģionā nebija.

Tāpēc, ja es saku, ka mūsdienu vēstures grāmatas melo un ignorē seno laiku realitāti, tas nav tāpēc, ka esmu kaut ko sadomājies un man nav ko darīt. Tā ir vēstures lappuse, par kuru liecina tikai arheoloģija un kuru katrs groza, kā grib, turklāt vēl aizvien mēģinot ievērot savulaik vāciešu (jā, jā, praktiski visu Austrumeiropas vēsturi ir sarakstījuši 18. un 19. gadsimtā vācieši) radīto vēsturi. Tāpēc jā – es to apšaubīšu un turpināšu meklēt loģiku, lai arī ko klasiskie vēsturnieki runātu.

Par attēlu pielikumā – tur nekā īpaša nav. Ejiet tālāk. Tur kaut kāds klejotājs Ukrainas stepēs – nu jūs ziniet, neapmācīti aitu gani – vienkārši pa vakariem ar zeltu spēlējās un beigās kaut ko izgrieza. Nekas īpašs. Paskatieties uz Ēģiptes un Divupes mākslu – tur uzreiz var redzēt, ka viss ir daudz labāk.