Par rakstību jeb kā slikta reliģija piebeidz arī civilizāciju

Pavadīt blakus tautām, kur ir rakstība, tūkstošiem gadu un beigās pašiem neko neuztaisīt – tam ne visai ticu un tāpēc teikšu, ka baltiem bija rakstība. Vienīgā nelaime – pat ja mēs beigās to atšifrēsim, baltu vēstures pētniecībā tas nepalīdzēs.

Ir vēsturiskas liecības par to, ka balti izmantoja skaitīšanai mezglu sistēmu. Ir vēsturiskas liecības, ka gotiem sākumā bija sava rakstība, bet pēc tam pārņēma citu rakstības veidu, kas bija balstīts uz ģermāņu valodu un romiešu alfabētu. Kāpēc līdz mūsdienām gandrīz nekas nav saglabājies? Nu, jāskatās materiāli, uz kuriem rakstīja. Pieļauju, ka kaut kas bija uz akmeņiem, bet tos kā pagāniskus kristīgā baznīca centīgi nīcināja. Uz bērza tāsīm atradīsim kaut ko tikai tad, ja kaut kur sāksies izrakumi līdzīgā vietā kā Novgorodā. Ārpus purvaina apvidus visur citur bērza tāsis sen ir satrūdējušas. Tas pats liktenis sagaidīja mezglu sistēmu. Tā kā iespējas kaut ko atrast ir ļoti mazas. Atšķirībā no senajiem grieķu un romiešu papirusiem un pergamentiem nebija, kas to visu pārraksta un atšķīrās arī valdnieku uzstādījumi, par ko vēl parunāsim – veselas klintis pārveidot viena cilvēka dēļ neviens pat nedomāja.

Par kaut ko konkrēti runā vairāki avoti. Pirmais ir par mezglu valodu – ja eksistēja skaitīšanas sistēma, vidrīzāk eksistēja arī kaut kas tāds, kā mezglu valoda. Te Uģis Nastevičs par to runā - MEZGLU RAKSTI – ZUDUSĪ LATVIEŠU VALODAS RAKSTĪBAS SISTĒMA.

Komentēt neiešu – kā jau teicu, patīkami, bet baltu vēstures pētniecībā tas nedod iespēju kaut ko sasniegt.

Nākamais par rakstītajām valodām. Ir pāris liecības no Prūsijas. Pirmie raksti uz kokles, kas atgādina rūnas.

Otrais – īpašuma zīmes. Un te es teikšu, ka šī ir potenciālā rakstība – katra līnija ir viens vārds, kuram blakus kāds simbols var pamainīt nozīmi vai kalpot kā «un», «bet» utt. Tomēr, izņemot šo zīmju izplatību, pagaidām nekādu citu norāžu nav.

Rakstības stāstu noslēgsim ar trīs lielākajām problēmām, kuru dēļ seno baltu rakstība mums neko un nekad nedos šo tautu vēstures pētniecības procesā. Pirmais – seno baltu tautas vairāk nekā tūkstoš gadus bija zināmā kustībā – mainījās valodas, notika saplūšana ar citiem etnosiem un tagad ar pārliecību izlasīt to, kas rakstīts pirms diviem tūkstošiem gadu, balstoties tikai uz latviešu, lietuviešu un prūšu valodas zināšanām, būtu diezgan grūti. Lai gan man ir ticība, ka lietuviešu un latviešu valodas ir tuvu senajiem oriģināliem.

Otrais – tāpat kā Novgorodā baltu tautas izmantoja šo saraksti ikdienas vajadzībām. Mēs varētu uzzināt kaut ko par divu tirgoņu saraksti vai vienkārši preču sarakstu, ar kuru sieva aizsūtīja vīru uz tirgu vai kādu noliktavas sarakstu, bet tas arī viss.

Un trešais iziet no otrā un par to liecina Jūlija Cēzara atmiņas no gallu kara. Vietējie druīdi uzskata, ka svētas lietas, kas šajā gadījumā ir arī vēstures un dinastiju jautājumi, nedrīkst būt izlikti uz papīra. Šajā gadījumā mēs redzam to faktoru, kā reliģija pakāpeniski iznīcina civilizāciju. Kamēr tu ar šādu reliģiju sēdi stepē, kur visi tādi, tu vari izdzīvot. Kad tu nokļūsti pie valstīm, kur rakstība ir svarīga civilizācijas sastāvdaļa, tu neizbēgami zaudē. Līdzīgi kā islāms, kas ar savu zinātni noliedzošo sistēmu 20. gadsimta vidū bija jau praktiski atdevis galus, bet tad Eiropa nolēma viņiem palīdzēt. Kas iznīcinās arī Eiropu, bet ko tik laba mērķa labā neizdarīsi. Tā arī zintnieku sistēmai no Volgas reģiona, kas bija pārliecināta, ka svarīgākās lietas nedrīkst pierakstīt, agrāk vai vēlāk nācās piekāpties tiem, kas tās tomēr pierakstīja. Tāda ir reālā dzīve.