Par reālo Krieviju jeb beidzam sapņot Nr. 2
Otrs iemesls, kāpēc nekas ar Moskoviju nebūs kā agrāk, ir Jebobo. Turklāt pilnīgi nav nozīmes, vai tas ir pašreizējais Jebobo, vai tas būs nākamais Jebobo. Kamēr Moskovijas tronī būs nenomaināms Jebobo, nekas labāk nepaliks.
Jebobo problēma ir tāda, ka viņš karos. Tā ir ne tikai vēsturiskā tradīcija, kuru prasa Moskovijas sabiedrība, bet arī valstiska nepieciešamība. Jo Jebobo jābūt stipram. Un šī tēla veidošanā karš ir pats svarīgākais.
Nē, karš nav vajadzīgs tāpēc, ka Jebobo karā izskatās stipri. Karš ir vajadzīgs tāpēc, ka Jebobo nekas nesanāk. Piemēram, pašreizējam, lai tiktu pie varas, vajadzēja apsolīt uzvarēt Čečeniju un tas, kā viņš to izdarīja, jau ir pavisam cits stāsts. Bet izdarīja taču. Tomēr uz 2008. gadu jau atkal viss bija tādās lupatās, ka vajadzēja karu Gruzijā. Un tā tālāk. Katru reizi, kā valsts iedzīvotāji apskatījās apkārt un saprata, ka karš neko neatrisināja un palika tikai sliktāk, sākās jauns karš un kārtējā eiforija, kas ļāva aizmirst mazās ikdienas problēmas, nepārtraukti sev atkārtojot, ka visi balso par Jebobo, lai kara nebūtu.
Nepārtraukts valsts stāvoklis
Vārdu sakot - karš ir nepārtraukts valsts stāvoklis, kas sākas jebkurā brīdī, kad sabiedrībā parādās jautājums par to, kā dēļ šīs visas ciešanas. Strādā labi. Ja jums liekas, ka labi nestrādā, jāatgādina, ka neviens no "Wildberries" krīzes cietušajiem ne ar vārdu nepieminēja, ka varbūt vajadzētu padomāt par kaut kādu vadības maiņu valstī. Visi saprot, ka jācieš. Jo ir taču karš.
Problēma šajā stāstā ir arī tur, ka šis scenārijs vienmēr nofiksē Jebobo savā postenī. Jo pēc Gruzijas jau aiziet no amata vairs nevarēja. Nu, ja vēl pēc Gruzijas kaut cik varēja domāt, tad pēc 2014. gada jau bez variantiem, jo situācijā, ja mainītos valdība, Jebobo būtu jāatbild par to, kāda velna pēc tas viss murgs notika. To neviens Jebobo negrib. Ne velti uz 2020. gadu pieņēma lēmumu, ka Moskovijas prezidentu par viņa lēmumiem tiesāt nevar. Mēs gan visi saprotam, ka uz Nikolaja Romanova un viņa ģimenes fona tas papīrs nav nopietni, bet drošības dēļ tomēr pieņēma.
Turklāt Jebobo aizvien vairāk iekļūst lamatās, kad normāli vairs nav spējīgs runāt ar citiem un grūti kļūst saprast, kas tieši kuras idejas virza un vai par kaut ko var vienoties. Par to es uzrakstīju lugā:
Pasaules valdniekam jābūt stipram!
Miera nav - vienkārši Moskovijai nav laika ar jums karot
Vai tā varētu būt, ka tas ir lielā mērā vēsturiski un arī iepriekš Krievijā nodarbojās ar kaut ko līdzīgu? Praktiski visu laiku. Kaut kad būs jāmēģina saskaitīt vismaz aptuveni, cik daudz mūžīgos mierus Moskovija noslēdza. Tas jau nedaudz liek padomāt par mūsdienām - jebkura valsts, kas atrodas Moskovijai kaimiņos, ir noslēgusi ar Moskoviju mūžīgo mieru. Gruzija, Ukraina, Moldova. Arī Latvija utt.
Realitāte ir tāda, ka nekad un nevienai valstij nav bijis miera ar Moskoviju. Vienkārši Moskovija pašlaik karo kaut kur citur - viņiem nav laika karot ar jums. Un tā ir tā apziņa, kas pašlaik liek saprast, ka ar Moskoviju attiecības nekad nebūs tādas, kā agrāk - aizvien vairāk cilvēku un politiķu tomēr studē vēsturi, apzinās šī brīža situāciju un saprot, ka miera nebūs.