Par senajiem muļķa valdniekiem un gudrajiem mūsdienu vēsturniekiem

Ik pa brīdim esmu pieminējis momentus, kad mūsdienu vēsturnieki gudri pamāca senos vēsturniekus un valdniekus. Tad pirmie muļķi kaut ko ne tā sapratuši, tad otrie idioti gribēja palielīties un sarakstīja visādas blēņas. Toties mūsdienu gudrie gan visu zina labāk!!!

Vispār jau ir par ko runāt un runāt, bet ir divi momenti, kas šajā gadījumā izceļas ļoti spēcīgi – kad tie hronisti un valdnieki bija pilnīgi idioti, bet vismaz mūsdienu vēsturnieki kaut ko no visa saprot. Varētu jau senajos laikos pateikt, cik visi ir negudri, bet laiki jau aizgājuši, tāpēc vismaz tagad var pamācīt. Uzreiz atzīmēju – nezinātājam atrast to, par ko runāsim, ir diezgan grūti. Pašam aizgāja pusdiena, kamēr sameklēju kaut cik vērā ņemamas atsauces un tulkojumus, jo tās taču ir «blēņas» un tāpēc vēstures apskatos to praktiski nepiemin un nepublicē.

Vispirms ir stāsts, kurā noteikti nav nekādas taisnības. Tas nekas, ka tur minētais būtībā atbilst bībeliskajiem tekstiem un dod aptuvenu priekšstatu par procesiem. Bet, tā kā gudrie vēsturnieki pateica, ka tā nav taisnība, tad tā nav taisnība. Un miers.

«Stāsts par Vladimiras lielkņaziem un Lielo rusu zemi» - tā saucas izdevums, kuru 15. gadsimta beigās izdeva Moskovijas teritorijā. Rakstā ir klasiskā tā laika ierastā atsauce uz saistību ar pašu tā laika jau mītisko Romas imperatoru Augustu, turklāt reizē ar salīdzinoši nesliktu aprakstu par tā laika notikumiem Romas impērijā. Te gan laikam jāatceras, ka Romas vadoņus ilgi sauca par Augustiem. Galvenais moments – ka Augusts esot izsūtījis dažādus savus cilvēkus uz visām pusēm un uz Prūsiju ir aizsūtīts Prūss (Brūss?) un tur tik ilgi nodzīvojis un tik daudz aiz sevis atstājis, ka zeme nosaukta par Prūsiju.

Kādā ziņā šī versija ir sliktāka par pašlaik pieņemtajām Krievijas oficiālajām hronikām, nav skaidrs. Tas, kas nepatīk krieviem – pēc šīs versijas Rūs rikss nav pat skandināvs, viņš ir balts no Prūsijas, kurš ved savas saknes pat no Romas.

«Novgorodas vojevoda, vārdā Gostomisls, pirms viņa nāves sasauca visus Novgorodas vadītājus un sacīja viņiem: "Ak, Novgorodas vīri, es jums iesaku sūtīt gudrus uz Prūsijas zemi un pieaicināt valdnieku no vietējiem klaniem." Viņi devās uz prūšu zemi un tur atrada kādu princi vārdā Ruriks, kurš bija no cara Augusta romiešu dzimtas. Un visu novgorodiešu sūtņi lūdza princi Ruriku nākt un valdīt viņu vidū.»

Avots: https://drevne-rus-lit.niv.ru/drevne-rus-lit/text/skazanie-o-knyazyah-vladimirskih/skazanie-o-knyazyah-vladimirskih.htm

Apraksts ir daudz labāks, nekā krievu oficiāli atzītajās hronikās. Kā jau teicu – galvenais, kas nepatīk – ka stāsts ir par baltu.

Mēģināsim saprast, vai prūsis varēja būt «Rūss». Ādams no Brēmenes starp 1072.-1076. gadu sarakstītajā "Hamburgas bīskapu vēsturē" piemin Semlandes salu (Sembas pussalu). «Trešo salu, kam saiet robežas ar Ruzzis un Polanis, sauc par Sembu: To apdzīvo Sembi jeb Pruzzi.» Kas šeit notiek? Būtībā klasika – mums ir zemes nosaukums Prūsija, pēc kuras kādas tautas šādi nosauc, kādas nosauc zemes vārdā un ir skaidrs, ka lieto arī nosaukumu «ruzzis», kas gan diezgan skaidri iezīmē starpību starp poļiem un šiem «ruzziem». Esmu sastapis informāciju, ka ļoti liela daļa Novgorodas bērzu tāses ir aprakstītas tieši poļiem līdzīgā valodā, kas nozīmē, ka Novgorodai bija ļoti cieša saistība ar šo apgabalu, kā arī fakts, ka «Prūšu sēta» tirgotājiem tur parādījās daudz senāk par to brīdi, kad Teitoņu ordenis iekaroja Prūsiju, arī par daudz ko liecina.

Rusi varēja būt jebkas – gan ruugi pēcteči, gan tiešām kaut kāds Romas laikmeta dižciltīgo uzturēts atzars, gan kāda atsevišķa cilts no lielās slāvu invāzijas, gan kāda no baltu ciltīm – galu galā vārds «prūši» no kaut kā radās. Vēl 17. gadsimtā teritoriju «Rossia» iezīmē Polijas dienvidos. Kāds statuss tajā brīdī bija Rusu riksam – dievs vien zina. Viņš tiešām varēja būt princis, kas meklē jaunas zemes. Tikpat liela iespēja, ka varēja zaudēt kādu dinastijas cīņu vai glābties ar visu cilti kaut kur no zaudēta kara. Un nav arī teikts, ka Novgoroda tiešām pati uzņēma atnācējus – uzvarētāji raksta vēsturi un tas nav noslēpums. Tikpat mierīgi Rusu rikss varēja ierasties ar karaspēku, iekarot teritorijas, nodibināt savu varu un uzrakstīt tādu vēsturi, kā labāk izskatās.

Vienīgais, ko puslīdz var pateikt – viņš bija gots, jo tas laikam ir pēdējais rikss, par ko mēs Eiropā dzirdam. Varbūt tas bija pēdējais mēģinājums izdzīvot gotu reliģijai kā tādai, jo Rietumeiropā kristīgā ticībā riksus aizstāja ar rexiem, bet Austrumeiropā valdīja «slavi» - Jaroslavs, Miroslavs, Mstislavs, Svjatoslavs utt.

Galvenais, kam šeit būtu jāpievērš uzmanība – ka aicina riksu, kam ir saistība ar Augusta dinastiju. Atceroties, ko balti darīja Eiropā 5. gadsimtā un ar ko saprecējās kopā Austras gotu valdnieki – pilnīgi reāli, ka varēja izvilkt radniecību ar pašu Augustu. Ja kāds grib atkal papukstēt par primitīvajām cilšu savienībām, atgādināšu par avāriem, kas vilka radniecību no Atillas un par Ērmanīti, kurš zināja savus senčus vismaz desmit paaudzēs (cits jautājums, cik precīzi, bet bija).

Vai varētu tā būt, ka baltu valdnieki varēja vilkt savu saistību ar Romas imperatoriem? Oficiālā vēsture saka, ka nē, bet baltu valdnieki saka, ka jā.

Jau precīzāks skatījums par šo tēmu ir Lietuvas valdniekiem, kas arī nepatīk vēsturniekiem. Par aukštaišiem un žemaišiem pat nerunāšu – tas, ka Lietuviešu karalis saka, ka tie abi ir viena tauta, ir nokaitinājis vēsturniekus pustūkstoti gadu uz priekšu – nu kā tā var! Vēsturnieki taču labāk zina, kas ir kas. Bet te kaut kāds Vitauts, kas tobrīd lielākās Eiropas valsts valdnieks, kaut ko muld.

Nu tad parunāsim par «mītu», ka Lietuvas karaļi cēlušies no romiešiem. «Mīts» tas ir tāpēc, ka vēsturnieki labāk zina par Lietuvas karaļiem. Kaut kādi tur ļoti primitīvi cilšu apvienību vadoņi apvienojās un tagad ies stāstīt par savu saistību ar Romas imperatoriem! Labi, ka ir mūsdienu vēsturnieki, kas zina labāk.

XVI gadsimtā Lietuvas valdnieku ģeneoloģijas pētījumos pausts, ka kopš imperatora Nerona laikiem vai pēc Attilas iebrukuma Romas impērijā Romas princis Palemons un 500 karalisko ģimeņu, kurām pietika ar Nerona valdīšanu, kopā ar savām ģimenēm pameta Mūžīgo pilsētu ("četras romiešu patriāmoni dzimtas Kolonnas ģerbonis, Lāča ģerbonis un Rozes ģerbonis ) un pēc ilga ceļojuma pa jūru un okeānu apstājās Baltijas jūras krastos. Tā sākusies Lietuvas hercogu un muižniecības vēsture.

A gift of origins devised by the ingenuity of medieval chroniclers

Esmu dzirdējis, ka arī Lietuvas karaļi vēstulēs Romas pāvestam to ir pieminējuši, bet konkrēts atsauces neatradu un laiku netērēšu.

Morāle te ir vienkārša – baltu zemju valdniekiem arī pustūkstoti gadu pēc Romas krišanas un gotu karalistu sabrukuma bija atmiņas par radniecību ar Romu. Cik tās bija precīzas – tas ir cits jautājums, bet šo radniecību viņi vilka cauri gadsimtiem.

Galvenā problēma – mēs par to maz zinām tāpēc, ka Austrumeiropa rakstītajos avotos no 7. gadsimta līdz pat 11. gadsimtam parādās ļoti maz un daudzas hronikas, kas apraksta to laiku, ir politiski iztīrītas, pārtaisītas un pasniegtas mums tā, kā to gribēja tā laika valdnieki. Turklāt nevajag nemaz valdniekus – katrs «tulkotājs» ir izcēlies ar pareizo vēlmi atrast pareizos vārdus tam, ko redz un par to mēs parunāsim nākamajā rakstā, kas varētu tik ātri nebūt, jo prasīs no manis daudz laika pārskatīt konkrēto avotu, par kuru runājam - «Indriķa hroniku». Un tur ir ļoti, ļoti daudz tāda, kas mums ir pasniegts sagrozītā un neprecīzā veidā. Patiesība ir skaudra un tā nav par labu oficiālajai vēsturei.

Attēlā - Vitauts, 16. gadsimta nezināma autora gleznojums.