Par senajiem vietējiem jeb brīvļaužu kopienām

Nu kā tas varēja būt, ka senajos laikos kungi gāja un nāca, bet tādi kā volgari, latvieši un ukraiņi izdzīvoja un beigās pat savas valstis uztaisīja, lai arī tieši volgari šajā stāstā palika visvairāk aizmirstie un valsts nav īsti viņu. Par to var izlasīt Agra Dzeņa rakstā viņa facebook.com profilā. 

Morāle jau ir vienkārša - visas senās Austrumeiropas tautas vienoja brīvu kopienu princips, kurām bija sava pašnoteikšanās un viņi vienkārši maksāja nodevas kādam kungam. Kas palīdzēja vienā un tajā pašā vietā izdzīvot ļoti senām tautām, tik reizēm nomainot valodu. Un reizēm arī nemainot. Klasiskais piemērs ir senā Novgoroda, kura pati izvēlējās sev kņazu, jeb arī Mežotne, kas bija zem Viestura. Tas, ko pēc tam centīgi mēģināja iznīcināt absolūtā monarhija, bet pa īstam piebeidza tikai industrializācija. Bet nu atgriezīsimies pie stāsta par brīvajām kopienām. 

"Gandrīz pirms divdesmit gadiem sev atklāju Eiropas brīvļaužu kopienu vēsturi, sāku nezināmās civi izpēti un sāku saprast, ko nozīmē personiskā un īpašuma brīvība. Reanimētie miroņi prasa darbu, bet šaubos, vai viņu vēsturiskā pieredze var noderēt pasaulei, kurai ērtāk dzīvot brīvprātīgā verdzībā.

Kuršu ķoniņu brīvības brāļi Austrumeiropā

Kuršu ķoniņu brīvciemi ir unikāli veidojumi – gan ar savdabīgo kultūrvidi, gan - pirmām kārtām – ar senām un noturīgām pašnoteikšanās tradīcijām: pārvaldes autonomiju un saimniecisko neatkarību, ko pastāvīgi apdraudēja valsts varas vājums un centieni ierobežot brīvību. Kā nesen noskaidroju, Austrumeiropā pastāvēja arī citas priviliģētu valsts dienesta ļaužu apdzīvotas teritorijas, kuru statuss un vēsture ir pārsteidzoši līdzīgas kuršu ķoniņu gaitām.

Koguvas brīvciems

Ģeogrāfiskā un vēsturisko apstākļu ziņā ķoniņu brīvciemiem vistuvākais ir Koguvas brīvciems Muhu salā Igaunijā. Ciema ciltstēvam – zemnieku vecākajam Antsam un viņa mantiniekiem 1532. gadā Livonijas ordeņa mestrs Volters Pletenbergs uz mūžīgiem laikiem izlēņoja ceturtdaļarkla zemes (ap 25 ha) un pļavu ar noteikumu, ka lēņavīriem jāmaksā 6 mārkas liels ikgadējs nodoklis, jāuztur kara zirgs, bet miera laikā jādodas ceļa gaitās – jāved pasts vai jāapsargā ceļinieki. Kuplo Antsa pēcteču saimi 19. gadsimta vidū veidoja 75 cilvēki. Tāpat kā ordeņa laikos, viņu vienīgais pienākums valsts labā bija pasta vešana laivās pār jūras šaurumiem starp Muhu salu, Sāremā salu un kontinentālo Igauniju.

Atšķirībā no ķoniņu brīvciemiem, kuru kultūrvide mūsdienās ir praktiski zudusi, Koguvā ir saglabājušās gan simt piecas 18. – 19. gadsimtā būvētas ēkas, gan trīsdesmit Antsa pēcteči, kas apsaimnieko savu senču zemi. 1990. gadā Koguvas ciemam tika piešķirts kultūrvēsturiskā rezervāta statuss. Ciemā ir izveidots gan Muhu salas muzejs, gan audēju darbnīca un mākslas galerija, kur var apskatīt un iegādāties Koguvas amatnieku izstrādājumos – cimdus, zeķes, priekšautus un citus apģērba gabalus ar savdabīgajiem Muhu salas ornamentiem.

Hodi

Tā sauc čehu etnisko grupu un brīvļaužu kopienu vienlaikus, kas izsenis mājo ziemeļrietumu Čehijā, Domažlices pilsētas apkārtnē. Viņu nosaukums nozīmē "staigātāji", kas raksturo hodu galveno pienākumu – apsargāt Čehijas un Vācijas robežu, staigājot gar to un tvarstot malumedniekus un kontrabandistus.

Kā Čehijas karaļa robežsargi hodi pirmoreiz minēti jau 1040. gadā, bet 1325. gadā karalis Jans Luksemburgs izdeva pirmo privilēģiju dokumentu. Tajā hodi tika pasludināti par tiešiem Čehijas karaļa padotajiem, kas paklausa tikai karalim, ir brīvi no klaušām un nodevām, var nodarboties ar amatiem, mantot īpašumu, cirst kokus karaļa mežā. Vēlākie karaļi hodu privilēģijas apstiprināja un papildināja vēl 24 reizes.

Cauri mežainajam hodu novadam veda svarīgākie ceļi no Austrumeiropas uz Rietumeiropu, tādēļ viens no hodu pienākumiem bija arī sūtņu un tirgotāju apsargāšana uz pierobežas ceļiem. Bez tam ienaidnieka iebrukuma gadījumā hodiem bija jāierīko mežos aizcirtumi un kalnos jāiededz signālugunis.

Savu dienestu hodi pildīja kopā ar sargsuņiem, kas laika gaitā izveidojās par sevišķu šķirni – vācu aitu suņiem līdzīgajiem, bet garspalvainajiem hodu suņiem. Hoda un suņa nešķiramības dēļ kaimiņos dzīvojošie vācieši hodus iedēvēja par suņgalvjiem.

Hodu vīri apgaitās nekad nedevās arī bez čakana – šaura kaujascirvja ap 2 m garā kātā. Čakans, ko ietver 14 zvaigznes, attēots hodu novada ģerbonī.

Zvaigznes simbolizē četrpadsmit hodu brīvciemus, kuros dzīvoja caurmērā 300 ģimenes. Ciemus pārvaldīja vēlēti ciemu vecākie – konšeli. Atšķirībā no ķoniņiem, hodu pašnoteikšanās tiesības ietvēra arī suverēnu tiesas spriešanu, ko veica visi konšeli kopīgi Domažlicē, 13 gadsimtā celtajā Hodu pilī.

Daži Čehijas valdnieki uzskatīja brīvos robežsargus par savu īpašumu, ko var pirkt, pārdot un ieķīlāt, tādējādi nonākot pretrunās ar savu priekšteču piešķirtajām hodu privilēģijām. 1482. gadā karalis hodu novadu ieķīlāja grāfu Švamberku dzimtai. Pēc Čehijas iekļaušanas Austrijas ķeizaristē 16. gadsimta trīsdesmitajos gados Švamberki sāka uzspiest hodiem klaušas un nodevas, kādēļ izcēlās nemieri. Konšeli izlēma draudus brīvībai novērst mierīgā ceļā, un 1572. gadā hodi kopīgi nomaksāja 13 000 dālderu lielo valdnieku parādu Švamberkiem, tādējādi atkal kļūstot par tiešiem ķeizara pavalstniekiem.

Austrijas valdnieku patvaļa ar to nebeidzās. 1620. gadā ķeizars hodu ciemus izlēņoja grāfiem fon Lamingeniem, kas nolēma brīvos ļaudis padarīt par saviem dzimtcilvēkiem. 1668. gadā Volfs fon Lamingens panāca, ka ķeizars, pamatojoties uz kādreizējo hodu dumpi pret kungiem, atcēla viņu tiesības.

Hodi ar dzimtzemnieka stāvokli samierināties negrasījās, tāpēc 1692. gadā saimnieks Jans Sladkis Kozina noorganizēja hodu delegāciju, kas devās uz Vīni, lai sūdzētos par fon Lamingenu un panāktu hodu tiesību atjaunošanu. Kozina bija analfabēts, toties labs orators, kurš pārzināja hodu tiesības un pieprasīja taisnību ne tikai dižciltīgajiem, bet visiem čehu zemes ļaudīm. Vīnē aizsākās prāva, kas 1693. gadā beidzās fon Lamingena labā. Hodu privilēģiju rakstus tiesneši atzina par spēkā neesošiem un publiski sagrieza ar šķērēm.

Pēc prāvas netaisnīgā noslēguma sākās hodu uzbrukumi fon Lamingena kalpotājiem un sadursmes ar ķeizara karaspēka nodaļām. Lai gan Kozina neatbalstīja sacelšanos, fon Lamingens panāca, ka 1695. gadā ķeizara tiesa atzina Kozinu par galveno vaininieku dumpja izraisīšanā un piesprieda viņam nāvessodu. Nostāsts vēsta, ka Kozina pie karātavām uzsaucis fon Lamingenam: "Nepaies ne gads, kad mēs abi stāsimies Dieva tiesas priekšā, un tad redzēsim, kuram no mums ir taisnība!" Volfs fon Lamingens patiešām pēkšņi mira ar sirdstrieku nepilnu gadu pēc Kozinas pakāršanas. Čehu tautas atmodas laikā 19. gadsimta otrajā pusē, pateicoties populārajam Aloiza Jiraseka kultūrvēsturiskajam romānam "Suņgalvji", Jans Sladkis Kozina kļuva par vienu no čehu tautas varoņiem.

Hodi līdz mūsdienām ir saglabājuši gan savu pašapziņu, gan daudzas arhaiskas tradīcijas, savdabīgu dialektu un folkloru. Viņu kultūrvēsturisko mantojumu uztur un popularizē Hodu muzejs Domažlicē, kā arī ikgadējie hodu festivāli.

Kūnieši

Tiesību un dzīvesveida ziņā hodiem līdzinājās cita Čehijas brīvļaužu grupa, kuru nosaukums cēlies no vecvācu Kunische Freibauern – karaļa brīvzemnieki. Lielākoties tie bija ieceļotāji no vācu zemēm - Bavārijas, Švābijas un Austrijas, kas kopš 11. gadsimta apmetās Bohēmijas Mežā uz Čehijas un Vācijas robežas. 1041. gadā viņi no Čehijas hercoga Bretislava saņēma privilēģiju dokumentu, kas uz mūžīgiem laikiem garantēja viņu brīvību no klaušām un nodevām, kā arī tiešu pakļautību Čehijas valdniekiem. Kūnieši līda mežus un apsargāja Svētā Gintera kalnu pāreju – dabiskos vārtus no Čehijas uz Bavāriju.

Kopš 1617. gada vairāk nekā 40 000 kvadrātkilometrus lielais kūniešu novads sastāvēja no astoņām brīvtiesām, kurās dzīvoja ap 2500 brīvzemnieku. Brīvtiesas pārvaldīja no pašu vidus vēlēti tiesneši, bet par visu kūniešu tiesību sargu tika ievēlēts virstiesnesis ar rezidenci Hammernas ciemā. Kūniešu dzimtas dzīvoja lielās, nocietinātās sētās, ko veidoja no visām pusēm ēku ieskauts pagalms. Uz dzīvojamās ēkas jumta atradās tornītis ar zvanu – kūniešu brīvības simbolu, kas tika zvanīts rītos, pusdienās, vakaros, bērēs un briesmu gadījumos.

Kūniešu dzīves iekārta un tiesības kodolīgi bija izteikta viņu devīzē Niemands Herr und niemands Knecht – das ist kunisch Bauernrecht! (Neviens nav kalps, neviens nav kungs – tāds ir kūniešu likums!). Iztiku un turību kūnieši ieguva nodarbojoties ar lopkopību, derīgo izrakteņu ieguvi kalnos, kā arī stikla un metālu apstrādi. Līdz 1848. gadam, kad Austroungārijā tika atcelta dzimtbūšana, viņiem piemita arī medību, meža ciršanas un brīvības no karadienesta privilēģijas. Daudzām kūniešu dzimtām par valsts dienesta centīgu pildīšanu tika piešķirti ģerboņi.

Arī kūniešu novads nebija pasargāts no Austrijas ķeizaru tirgošanās vēlmēm. Kopš 1578. gada viņu zemes tika ieķīlātas kņazu dzimtām, kas sāka pieprasīt no kūniešiem klaušas un nodevas. Lai atgūtu savu brīvību, kūniešiem 1637. gadā ķeizara vietā nācās nomaksāt viņa parādu augstmaņiem – 30 000 guldeņus, bet jau pēc trim gadiem ķeizars pārdeva kūniešu novadu diviem augstmaņiem. Kūniešiem tomēr izdevās saglabāt savas privilēģijas līdz pat 19. gadsimtam.

Brīvciemos un brīvnovados saglabātās pašpārvaldes un pašapgādes tiesības un spējas bija galvenais brīva cilvēka stāvokļa nodrošinājums visos laikos. Mūsdienu Latvijā šīs tiesības un spējas, un līdz ar to - arī brīvību valsts, līdzīgi Kurzemes hercogiem un Austrijas ķeizariem, apdraud un atstāj novārtā. Lai iegūtu patiesu brīvību, mums jāraugās uz brīvciemu sabiedriski – saimnieciski – politisko iekārtu kā nākotnes dzīves modeli." 

Par pēdējo grupu es domāju, ka tie bija balti. Tas vien, ka mēģina izmantot ķēniņa nosaukumu, par kaut ko liecina. No otras puses - tik ļoti valodnieks neesmu, lai varētu to garantēt. 

Autors ir ļoti kolorīta persona, bet tomēr ar lielu vēsturisko pieredzi un zināšanām.