Par seno rakstību - un ja nu mēs to neatpazīstam?

Vēl viens arguments, kāpēc tas, par ko es rakstu vēsturē, neesot taisnība, saistīts ar rakstību. Nu nevarot tā būt, ka ir sena impērija bez rakstības. Man gan liekas, ka tādas impērijas bija daudz un mēs par tām nezinām tieši tāpēc, ka nebija rakstības. 

Tomēr nesen uzdūros uz vēl vienas vēstures liecības un tas lika padomāt. Ja nu kas, tad zinātnieki mūsdienās meklē rakstības liecības pat 40 tūkstošu gadu senās liecībās. Tā kā varam arī mēs pameklēt - gan jaunākos laikos. 

Ar to rakstību ir tā, ka vispirms ir jāsaprot, ka tā ir rakstība. Jo, ja tu nesaproti, ka tā ir rakstība, tad nekā arī nebūs. Tāpēc uzmetīsim aci vienam dokumentam. Krievijas kņaza meitas Annas, Francijas karaļa sievas, vienošanās ar viņas dēlu. Slavofilu aprindās ir tāds uzskats, ka vismaz Anna bija kaut cik izglītota, jo spēja uzskribelēt kaut ko, kas aptuveni atbilst viņas vārdam, bet viņas dēls, kā jau franču mūlāps, vienkārši uzvilcis krustiņu. To, kas augšā pa labi. Ja nu kas, tad rakstu par visu var atrast šeit - Anne of Kiev. 

Nu, par Annu puslīdz ir pārliecība, ka viņa kaut ko saprata no rakstīšanas, bet cik labi - grūti teikt. Izskatās diezgan briesmīgi uzvilkti tie burti. Bet tas  krusts gan ir diezgan filigrāni veidots. Ir divi varianti. Pirmais - viņas dēlam nebija ko darīt un viņš izklaidējās. Domājams, ka tas noteikti ir labākais, ko var darīt brīdī, kad tu paraksti tik nozīmīgu līgumu. Un nezin kāpēc ir aizdomas, ka to karaļa dēlu sauca Filips. 

Un otrs variants - tas tomēr ir kaut kāds rakstības veids. Un, ja tā ir rakstība, vai tā varētu būt, ka mēs esam redzējuši kaut ko līdzīgu? 

Jā, kā reiz Bīlenšteina un Janševska savāktajās īpašuma zīmēs. Cik tajā laikā bija to, kas šīs zīmes varēja izlasīt un cik to, kas vienkārši pēc ģīmja un līdzības kaut ko bakstīja - ej nu pasaki. Bet jautājumā par to, vai šīs francūzis bija vienkārši talantīgs dīkdienis vai tomēr izglītota persona, es tomēr liktu uz izglītību. 

Un nē - man no šī neko nav izdevies atšifrēt. Vienkārši pārāk neikdienišķa sakritība. Kas visdrīzāk ievadīs klasisko ceļu - kas meklē, tas atrod.