Par Svetova «Putinam ir taisnība» jeb «Atvadas no ideālisma»
Nopublicēja viens krievs internetā tekstu, kuru lielākā daļa izlasīja ļoti vāji un sāka uzreiz lamāt, bet lielākā daļa vispār nesaprata un tāpēc arī lamā. Ņemot vērā to, ka tas teksts apraksta tikai iemeslus, kā es nonācu līdz Tautas varas kopienas idejai, man to visu ir ļoti viegli saprast.
Uzreiz pateikšu, ka autoru es nekādi neattaisnoju. Cik esmu dzirdējis, tad izskatās pēc kārtējā krievu politiķa ar kārtējo vienīgo patiesību. Tomēr ir tas, ko nevar nenovērtēt – pēc Ņemcova un Navaļnija parādījusies krievu «opozīcijai» kāds ar smadzenēm. Turklāt viņam piemīt tas, kas pirmajiem diviem nebija – realitātes izjūta. Un nepiemīt tas, kas pirmajiem diviem bija – cilvēciskums. Žēl.
Saite uz rakstu ir šeit: «Прощание с идеализмом (о милосердии власти)». Uzreiz pasaku – raksts ir pilns ar politiskām blēņām, jo lielāko daļu no tā, par ko Svetovs runā, viņš pats nav sapratis. Bet pieķersimies galvenajai idejai.
Svetovam ir nākusi izpratne par to, ka diktatūra mierīgā ceļā varu neatdos. Es par to rakstīju 2022. gadā. «Uzvarošo protestu scenārijs». Viņš gan nerunā par tehnoloģijām, ko ar to var darīt, bet gan vairāk ar melnu un brīžiem diezgan nepatīkamu humoru paņirgājas par «ideālistiem». Un es teikšu, ka pareizi to dara.
«Pēc Navaļnija atgriešanās Krievijā es uzrakstīju tekstu «Putins uzvarēja». Tas bija veltīts tam, ka tirāniju nevar gāzt, stāvot uz soliņa un vicinot karogu. Lai kļūtu par varu, ir vai nu jāintegrējas esošajā hierarhijā un jāmēģina ietekmēt politika tajās robežās, ko atļauj paša spēki un spēcīgāku spēlētāju žēlastība. Vai nu pieteikt viņai karu un sākt cīnīties ar Putinu tā, kā cīnās ar ienaidniekiem, nevis konkurentiem.»
Ievads labs un precīzs. Man patīk, ka vismaz sākumā viņš izmanto pareizus politiskos jēdzienus. Tirāniju nevar tā gāzt. Jā, ir variants integrēties. Demokrātijā cerīgāks, tirānijā praktiski bezcerīgs variants, bet ir. Vai nu karš. Viss precīzi. Arī tālāk vienkārši ideāli.
«Mēs bijām ideālisti. Lai mēģinātu izprast pamatnoteikumus, pēc kuriem darbojas pasaule, mēs vēlējāmies rakstīt paši. Par katru cenu, bet bez maksas. Tas ir, uz kāda cita rēķina un ar kāda cita rokām. Un tā, lai galu galā mēs tomēr varētu nosodīt cilvēkus, kuri to būtu padarījuši iespējamu par nepietiekami stingru augstu ideālu ievērošanu.»
Krievijas opozīcijas labākais apraksts, kāds jebkad ir redzēts. Ar precīzu norādi, ka ignorēt dzīves noteikumus ir muļķīgi. Un neefektīvi. Viņš tālāk norāda, ka tas kaitē visai opozīcijai un vienmēr beidzas ar to, ka aktīvu politiķi pārējie norej.
«Tā vienmēr ir bijusi Navaļnija pretruna: «Ei, asiņainais diktator, ļaujiet man piedalīties prezidenta vēlēšanās, lai es varētu tiesāt jūs un jūsu bandu. — Vai tev ir bail, Putler?»»
Ļoti labs šādas politikas raksturojums tirānijas apstākļos.
Tālāk jau sākas problēmas. Svetovs uzskata, ka viņus Krievijā savulaik pasargāja tas, ka valsts vara viņus pacieta un žēloja. Praksē arī pašā Krievijā vēl aizvien uzskata, ka protesti ir spējīgi nomest tirāniju un tāpēc cenšas tos pēc iespējas maigāk apspiest un tas nav tāpēc, ka viņi tur kādu žēlotu. Mēģinājumi piedēvēt īpašības Asiņainajam Pundurim, kuram tādu nav, sastopamas arī tālākā tekstā.
Tomēr ir labi citāti arī tālāk.
«Taču vara nepadodas tikai tāpēc, ka kāds skaļi kliedz par netaisnību.»
«Patiesībā ideālisms vājajos vairo nepateicību.»
«Pat tad, kad ideālisms pilnībā paralizēs gribu un stiprais ir gatavs atteikties no varas, viņš nespēs aizsargāt vājos, to darot.»
Bet, kā jau teicu, tālāk sākas smagas vēsturiskās neprecizitātes, kuras turklāt tur ir iebāztas diezgan neveiksmīgi. Autors vērtē, ka Ziemeļkoreja ir revolūcijas rezultāts, bet teritorija vēsturiski ir Ķīnas vasaļvalsts, turklāt ar drausmīgu režīmu, kuru Ķīna nodrošina. Tāpat viņš uzskata, ka Krievijas, Ķīnas un Laosas tirānijas režīmi ir revolūcijas rezultāts, bet tā nav – kā jau esmu teicis, tas ir anarhijas rezultāts, kurā uzvar tas, kas ir gatavs vairāk ziedot, lai paliktu pie varas. Tāpēc šis citāts ir blēņas:
«Kurus izdarījuši cilvēki ar spilgtākajiem ideāliem un tieksmi pēc taisnības. Kuri tā vietā, lai izprastu varas būtību, gribēja pasauli pakārtot ideāliem.»
Nē, visos gadījumos tirāni paņēma ideoloģiju un darīja ar to, ko gribēja. Nebija nekādu ideālu – bija absolūts marasms, lai tikai noturētos pie varas. Un visas šajās teritorijās kaut kādu attīstība raisījās tikai tad, kad sāka pieturēties pie dzīves noteikumiem, nevis tos ignorēt. Es saprotu, ka šādām personībām liekas, ka anarhija ir labākais, kas var būt, bet nezinu nevienu gadījumu pasaulē, kad tā būtu devusi pozitīvu rezultātu. Ikvienai valstij pēc tam nācās ilgi atjēgties un iepriekšējos ziedu laikus vai nu neizdevās sasniegt, jeb arī tas prasīja puspasaules atbalstu, kā Ķīnā. Kas arī pašlaik ir kā uz naža asmens un nav zināms, kur liktenis nosvērsies.
Turklāt tūlīt pat Svetovs runā pretim savai anarhista pārliecībai. Diezgan bezjēdzīgi, bet pēdējais teikums ir pareizs.
«Ja negrib nodarīt ļaunu, jārēķinās ar varas esamību. Kā mēs rēķināmies ar fizikas un ekonomikas pamatlikumiem.»
Kā man patīk tie gudrīši, kas vienā vārdā slavē anarhiju, bet otrā aicina to pašu nepieļaut. Bet nu iesim tālāk.
«Katrs cilvēks, kuru man izdodas izārstēt no ideālisma, ir mīnus viens upuris, kuru viņi nespēs ielikt rāmjos un pār kuru viņi nevarēs vadīt savu tribunālu.»
Ceru, ka viņam tas izdosies. Man tas pašlaik ne pārāk izdodas. Cilvēki grib ticēt jebkam, tikai ne realitātei.
Bet pats Svetovs arī realitātei netic.
«Viņš saprot, kādu briesmīgu grēku viņš ir uzņēmis uz savas dvēseles.»
Jā, protams, pirmais, par ko Asiņainais Punduris domā, ir par grēkiem. Tālāk diemžēl sākas klasiskais krievu stāsts – par to, ka mums cilvēks tomēr jāsaprot, jo viņš ir pie varas. Kā jau saku – ir interesanti vērot šos politiķus, kas vienā vārdā aicina ievērot dzīves realitātes un noteikumus, bet otrā stāsta, ka nu redz, tieši šajā gadījumā tas nestrādā, jo tieši šis ir diženais un pareizais vadonis. (Vemšanas skaņas).
Tālāk Svetovs regulāri nonāk pats sev pretrunās. Diženiem citātiem seko marasmātiski teksti. Jo – kā jau teicu, vadonis taču ir īpašs! (Vemšanas skaņas).
«Viņam ir taisnība, atsakoties slavēt vājumu un ļauties nespējai. Šāda piekāpšanās ir bezatbildīga un izvirtīga.»
Par to, cik Asiņainais Punduris to reāli dara, varam pastrīdēties, bet jā – tam, kas to nedara, ir taisnība. Tālāk Svetovs atkal sāk jaukt politiku ar cilvēciskajām īpašībām, jo mums taču ir diženais vadonis. (Vemšanas skaņas).
«Jo vājais nevar nonākt spēka vietā. Varas vietu var aizstāt tikai vara.»
Skaidrs, ka vājais var nonākt visur un tā ir bijis. Bet jā – tu vari nonākt pie varas tikai tad, ja tev ir vara. Citādi tas nestrādā.
Tālāk pret Svetovu atkal strādā vēstures procesu nepārzināšana.
«Tādējādi Eiropas civilizāciju veidoja spēcīgi un žēlsirdīgi cilvēki. Viņi prata ne tikai būvēt, izdomāt un cīnīties, bet arī tik ļoti mīlēja cilvēkus, ka dalījās sava spēka augļos ar tiem, kuri neko no tā nezināja. Un viņi pat sasaistījās ar humānistiskām konvencijām, ko neatbalsta nekas cits kā viņu pašu spēks un labā griba.»
Vispār jau Eiropas civilizāciju izveidoja 200 gadi revolūciju, protestu, streiku, agresijas un ļoti sliktu kaimiņu valstu piemēru (kā Krievijā). Cilvēki izdarīja pareizos secinājumus, izmēģināja un saprata, kā tas strādā un to mēs tagad redzam. Un jā – humānisms tur gāja blakus, jo izrādījās, ka tas ir lētāks, efektīvāks un radošāks. Un jā – tajā brīdī, kad mēs aizmirsām humānismu un pateicām, ka citu cilvēku humānisms ir svarīgāks par mūsu humānismu, tajā brīdī pasaka beidzās. Bet Svetovs, kā daudzos gadījumos, veido nepareizu ķēdīti un tāpēc vien viņa pārdomas izskatās dīvaini – trūkst loģiskā pamatojuma.
Ja kādam liekas, ka manam tekstam trūkst pamatojuma, te būs plašāks apskats – par tiem, kas patiesībā uzvarēja komunismu, nevis ārdīja savu valsti. «Nepamanītā patiesība par cīņu ar komunismu». Un nākotnē mēs visdrīzāk tāpat runāsim par islāma invāziju – kad piemirsīs tos, kas neielaida invāziju savā valstī, bet slavēs tos, kas nogalināja simtiem tūkstošu cilvēku.
«Eiropu sabojāja cilvēki, kuri sāka pārbaudīt un izmantot stipro žēlastību.»
Kārtējās muļķības. Eiropu vienkārši mēģināja pārvaldīt uzņēmēji, nevis politiķi. Un uzņēmējiem likās, ka ievest darbaspēku vienalga kā būs labāk. Un citiem uzņēmējiem likās, ka zaļais kurss viņiem iedos to, ko viņi vēlas. Plus ideālisms, par ko nevar nepiekrist. Bet nekādu stipro tur nebija. Kā jau minēju – vienu brīdi uzvarēja ideja, ka citu humānisms ir svarīgāks par mūsu humānismu un te ir rezultāts. Par to, kā strādāja šāda ideoloģija, Svetovs gan raksta pareizi. Jo lielāks skandāls un pārmetums, ka tu esi nehumāns, jo efektīvāk tas strādāja. Turklāt iekļāvās mūžīgajā kristīgās baznīcas kontekstā – ka tev ir jācieš par citiem, kas cieš. Tad nu ciešam visi.
Tekstā Svetovs izmanto jēdzienus liberālisms un libertaniānisms. Viņam patiesībā nav nekādas struktūras, kas ir kas. Vienkārši sliktais ir liberālisms un labais ir libertaniānisms. Loģiku varat nemeklēt – nedz Svetovam ir reāla izpratne par politiskajiem jēdzieniem, nedz tur ir loģika. Tas pats par Zeļenska vizītes pie Trampa pieminēšana. Vienīgie, kam tur nebija realitātes sajūta, bija Tramps un viņa komanda, bet nezin kāpēc sliktais atkal ir Zeļenskis.
««Ikvienam ir tiesības uz aizsardzību,» ar gudru skatienu tūkstošreiz atkārto liberālis.»
Tas, kas Svetovam ir kaut kas drausmīgs, kā cilvēkam, kurš puslīdz normāli saprot tikai tirāniju un agresiju, ir demokrātiskas un tiesiskas valsts pamats. Ja šo atceļ, sākas tirānija. Bet Svetovs nepieņem variantu, ka eksistē dažādas valsts pārvaldes un varas formas. Viņš arī tālāk tieši pasaka, ka viņš to nesaprot un to viņš saka tur diezgan ilgi – kāpēc lai kāds aizstāvētu vājāku? Un pretēji tas strādā demokrātisku valstu uzskatā, kas nesaprot, kā šis princips var nestrādāt. Vārdu sakot – tāpat kā manā stāstā par «Polisu un ordu», abas puses šeit nodarbojas ar marasmu.
Tālāk Svetovs nespēj noslēpt savu mirdzumu acīs, kas atspīd no dižā vadoņa. (Vemšanas skaņas).
«Putina vietu nevar ieņemt jebkurš, jo Putina rokās ir koncentrēta neparastā vara. Viņš to var atdot vai nu pēc paša vēlēšanās, vai cilvēkiem, kas apveltīti ar vēl neparastāku spēku.»
Katrs no mums pats var paskaitīt, cik zinām cilvēkus ar šo «neparasto varu» un kādi pēc tam nāca vietā cilvēki ar «vēl neparastāku varu». Vārdu sakot – cilvēks it kā saprot situāciju, saprot principus, pats runā par noteikumiem, bet pēc tam visa uztvere paklūp, uztverot dižā vadoņa mirdzumu. (Vemšanas skaņas).
Bet nu secinājumus viņš izdara pareizus.
«2011. gadā es nevarēju saprast, kā bija iespējams lūgt mēra biroju apstiprinājumu cīņai pret tirāniju. Tad, vērojot baltkrievus, nevarēju saprast, kāpēc viņi ar ziedu un laba garastāvokļa palīdzību mēģina gāzt cilvēku, kuru paši sauca par tirānu. Tas bija kaut kāda apmātība. Tas ir tīrais murgs.»
Domājiet, ka par viņu nāca apgaismība? Nē, viņš tūlīt pat sajauc ekonomiku ar sev tik mīļo anarhiju un uzskata, ka tā nu ir īstā apgaismība, kas jānes cilvēkiem.
«Varas likumi ir ekonomikas likumi. Ikviens, kurš nevar pastāvēt par sevi un kuram nav neviena, kas par viņiem iestāties, ir attiecību objekts, nevis subjekts.»
Bez komentāriem.
«Tāpēc tikai cilvēki, kas ciena dabas likumus un mācās pārvaldīt tirgus stimulus, varēs veidot libertaniānismu.»
Aha, pateica cilvēks, kas, cik saprotu, Asiņainā Pundura vietā ir gatavs visus vest uz gaišo tāli, saprot tikai tirāniju un jauc politiskos jēdzienus vienā putrā, ieskaitot ekonomiku ar anarhiju. Nu dižs vadonis, ko lai vēl pasaku.
Tomēr noslēgumā viņš atkal runā ar pareizajiem citātiem. Vēlāk ir kārtējie nepareizie secinājumi, bet citāti ir pareizie:
«Vara ir nepieciešama, lai būtu tiesības. Jo vairāk cilvēku noliegs šo dabisko likumu, jo mazāk žēlsirdīga kļūs valdība.»
Jā, sasodīts, jā, tas tieši tā strādā. Un ne citādāk. Brīdī, kad jūs atdodat savu varu cita rokās bez nosacījumiem, viņam paliek maz iemeslu būt pret jums žēlsirdīgam.
Svetovs bieži mētājas ar pareiziem terminiem un apgalvojumiem, bet ļoti pietrūkst politiskās izpratnes, vēstures zināšanu un brīžiem viselementārākā saprāta. Tā kā teksts ir labs, bet nelietojams. Kaut vai tāpēc, ka procesus aprakstīt ir viens. Marksam arī labi izdevās to aprakstīt, bet viņš vismaz piedāvāja risinājumu. Lai kāds tas arī būtu.
Pati senākā varas forma ir stiprā vara. Kurš stiprāks, tam vara. Nākamā forma bija pūļa vara – kad kopā spēja apvienoties tie, kas gribēja kaut ko savu un viņi jau ievēlēja vadītāju vai sanāca kopā. Tad nāca tirānija – monarhija, oligarhija vai vadonisms, bet tāda forma, kur vieni ir svarīgāki par citiem un pārējie to pieņem. Vai nu labprātīgi, vai piespiedu kārtā. Tad nāca varas pārstāvniecība – kad sāka pārvaldīt padomes, kuras ievēlēja. Šie grupējumi republikās pārvērtās par partijām, kur partiju biedrus oficiāli noformēja un viņi ir publiski zināmi kā biedri.
Tautas varas kopienas ideja ir nākamais līmenis šajā stāstā. Mūsdienu partijas no senatnes pārtijām atšķir tikai oficiālais statuss. Tāpat kā kādreiz tās pārvalda noteikti grupējumi un pārējie tikai ceļ rociņas. Tautas varas kopienas mērķi ir panākt nākamo pakāpienu politiskās attīstības jomā – lai vara ir arī partiju biedriem, nevis tikai vadošajiem pārstāvjiem.
Nepietiek ar to, ka tu saproti, ka bez varas neiztikt. Un nē – kārtējais Gaišais Antiņš, kas jūs visus beidzot uzvedīs pareizajā stikla kalnā (vemšanas skaņas) nav risinājums. Tieši ASV tikko pie varas nonāca visgaišākais un vispareizākais cilvēks pasaulē. Pat izskatā gaišs. Un tikpat gaišs cilvēks jau sen pārvalda Ķīnu. Un nevajag man stāstīt, ka nu kam negadās, bet nu nākamais tiešām būs pats pareizākais. Aha, kā tad. Ja jūs nevariet šos pareizos un Gaišos Antiņus kontrolēt, tad jūs atsakiet no savas varas iespējām un to, uz ko tas ved, Svetovs gan ir ļoti labi parādījis. Izbaudiet, ja negribiet par sevi parūpēties.
Mihails Svetovs – politiķis, kurš jūs par visu brīdināja. Mana atšķirība no viņa – es varu pateikt, kā no tā izbēgt. Nevis tikai brīdināt.
