Par to, kāpēc komandekonomika vairs nestrādā
Raksts būs diskusijas turpinājums ar Guntaru Vītolu, kur manu iepriekšējo rakstu viņš nokomentēja tā, kā attēlā. Savukārt pārdomas radās pēc tam, kad paklausījos, kā ekonomisti vērtē pašreizējo Moskovijas un tās okupēto teritoriju ekonomisko situāciju.
Guntars uzskata, ka uzņēmēji ir tādi paši cilvēki, kā visi citi. Kā programmētāji, jūrnieki, kosmonauti, sportisti, grāmatveži, sētnieki, skolotāji un tamlīdzīgi. Galu galā jebkurš uzņēmējs var kļūt par labu kosmonautu, sētnieku, skolotāju, grāmatvedi un tā tālāk. Tai pat laikā viņš ignorē šajā jomā pašu ekonomikas pamatideju - resursi ir jātērē efektīvi. Ja tu esi labs kosmonauts, diez vai ir jēga tevi izmantot kā sētnieku. Ja tu esi labs kovbojs - vai vajag tevi sūtīt mācīt skolēnus? Un ne tāpēc, ka tu būsi sliktāks kā sētnieks vai skolotājs, bet tāpēc, ka tieši savā jomā tu būsi visefektīvākais.
Tomēr šādiem mēģinājumiem pārslēgt speciālistus uz citu jomu ir arī mīnusi. Piemēram, Moskovijas 30. gadu ideja izmantot nepareizos zinātniekus dzelzceļu būvē diez vai šo būvi vecināja. Tāpat uzņēmējdarbības domāšanai valsts vadībā ir viena problēma - uzņēmējs primāri ir par kontroli un par to es rakstīju arī iepriekšējā rakstā. Būtībā līdz pat pirmajām republikām visa valstiskuma sistēma bija veidota kā uzņēmējdarbības tipa sistēma - man ir liela teritorija, kas man pieder kopā ar cilvēkiem. Es kontrolēju viņu labklājību un darba spējas. Jo lielāku teritoriju es kontrolēju, jo spēcīgāks es esmu kā uzņēmējs. Un uzņēmumu es nododu nākamajām paaudzēm - šis princips arī republiku uzņēmumos strādāja līdz pat akciju sabiedrību izveidei. Attiecīgi komandekonomika ar brīvās ekonomikas iezīmēm - kā mūsdienu Ķīnā - bija klasiskais ekonomikas modelis gadu tūkstošos. Līdz pat dzimtbūšanas beigām un arī vēl pēc tam islāma zemēs, kur turpinājās verdzība, pēc tam Padomju Savienībā piekoptais modelis, kad es tev teikšu, ko darīt un centīšos reizē nodrošināt, lai vismaz tev ir kur dzīvot un tu esi paēdis, bija galvenais ekonomikas modelis. Un lai kāds uzņēmējs nokļūtu pie varas valstī, viņš nonāks pie šī modeļa, jo uzņēmējdarbība pati par sevi darbojas kā kontroles modelis no augšas. Un par mehānismiem, kā tas veidojas, es rakstīju šajā rakstā.
Brīvais tirgus parādīja šādas ekonomikas problēmas, bet reizē arī pacēla komandekonomiku citā līmenī, jo konkurences principi ātrāk vai vēlāk noved pie monopola, kas kontrolē visu savu sfēru. Likumdošana šo jomu zināmā mērā ietekmēja, bet daudzviet cilvēki parakstījās uz tā saukto "komunismu" - īpaši agresīvu komandekonomikas modeli, kas cenšas kontrolēt visu, tai pat laikā solot cīnīties ar "monopoliem". Ar ko tas visur beidzas, mēs paši varam redzēt.
Un tagad par to, kāpēc uzņēmēju tipa modelis jeb komandekonomika vairs nestrādā. Problēma ir tāda, ka mūsdienu sabiedrībā ir ļoti izmainījusies attiecība pret cilvēkiem, kas nodrošina iztiku un tiem, kas dara kaut ko citu. Ja sākuma modelī, piemēram, uz desmit medniekiem varēja būt viens vadonis vai šamanis, tad zemkopībā jau uz sešiem fermeriem sanāca viens ierēdnis, viens speciālists, viens karavīrs un viens garīdznieks.
Mūsdienu industrializācija to visu pagrieza pilnīgi pretējā virzienā. Kā man norādīja viens zemnieks - kolhozā, kurā strādāja 65 strādnieki, tagad platības apsaimnieko trīs zemnieki. Ja jau padomju laikā viens zemnieks varēja nodrošināt desmit iedzīvotājus ar pārtiku, tad tagad lauksaimniecībā strādājošo un šajā nozarē tieši iztikai nepieciešamās produkcijas pārstrādē iesaistīto skaits ir varbūt 1:50 vai varbūt mazāk.
Tad nu pieņemsim, ka mums ir klasikā komandekonomika jeb uzņēmējs pie varas, kurš loģiski vēlas strādāt efektīvāk. Viņam ekonomikā vajag ražošanas sadaļu, apstrādi un vēl kaut ko no tā, kas saistīts ar ēdināšanas struktūru. Pieņemsim, ka viņš ir labais uzņēmējs un neplāno kā Moskovijā likvidēt pamazām tos, kas ir lieki ekonomikā. Bet jebkurā gadījumā viņš samazinās iespējas tiem, kas ir ārpus šiem rāmjiem - jo tie pārējie taču nav tie, kas ir vajadzīgi ekonomikai.
Moskovijas okupēto teritoriju apskatnieki par to tieši arī runā. Ne viens vien norāda, ka Krievijas caram vajag būtībā divus miljonus valsts iedzīvotāju - tos, kas apkalpo trubu un šahtas, nodrošina ēdināšanu, var uzcelt pilis un viss. Visi pārējie ir liekas personas, kas tērē to pirmo nopelnīto naudu un rada liekus budžeta izdevumus. Vienkārši daudz liekēžu.
Un ar liekajiem ne tikai Moskovijā, bet arī citur cīnās diezgan efektīvi - palielinot izdevumus par pārtiku. Tajā brīdī, kad tavi komunālie maksājumi un izdevumi par ēšanu sasniedz 80% no algas, mēs droši varam teikt, ka tu būtībā strādā kā vergs bez iespējām mainīt situāciju nākotnē. Un šie cilvēki sāk mukt. Uz visām pasaules pusēm, kas nav noslēpums. Un pareizo, gaišo vadoņu valdības ir pārliecinātas, ka vismaz šādi palīdz ekonomikai. Komandekonomikas triumfs, tā teikt. Protams, kad ir arī citi gadījumi - kad tu jau tik ideāli pārvaldi valsti, ka ēst ražotāju un pārējo attiecība jau ir 1:10 vai 1:5 vai vēl mazāka jeb arī tu skaidri saproti, ka tev vajadzēs karot un tu jau laicīgi ražo likvidējamo skaitu.
Komandekonomika šādu situāciju nevar atrisināt jebkurā gadījumā. Ja tu valsti vērtē kā uzņēmējs no efektivitātes viedokļa, tad tos budžeta patērētājus tev reāli nevajag. Pat ja tu nolemsi, ka tev viņus vajag - tā būs tāda sistēma, kā PSRS, ar stingri noteiktu izklaidētāju un citu jomu pārstāvju skaitu.
Šī ideoloģija ir arī feminisma pamatā un, kā kārtīga kreiso domāšana, iznīcina arī valstu demogrāfiju. Kam jums vajag tos, kas naudu nepelna - māmiņas, bērnus? Jā, ja tu esi naudu nopelnījis darbā, tad tev pienākas pensija. Bet visi pārējie ir nevajadzīgais balasts. Ieskaitot skolotājus un veselu kaudzi visu citu "mācītāju" - traucē un par velti naudu ēd. Ja kāds netic šādiem uzstādījumiem, lai painteresējas, kurām cilvēku grupām komandekonomikā ir zemākais atalgojums.
Vai tas kaut kādā veidā palīdz valsts ekonomikai? Nepalīdz. Paliek tikai sliktāk. Kā jau teicu, brīvais tirgus to ir pierādījis simtiem reižu un turpinās neapturami pierādīt. To jau vairs nekur nenoraksim. Principi šeit ir vienkārši - tajā brīdī, kad tam ražotājam parādās nauda, tie, kas nav iesaistīti šajā procesā, piedāvās ražotājam, kā to iztērēt. Un te es nerunāju par shēmotājiem "2. līmeņa pensija" un citiem fondiem. Tā ir izklaide, labsajūta, izglītības pakalpojumi un daudz kas cits, ko tik neizdomās personas, kas vēlas kaut kā pelnīt sabiedrībā. Process, ko komandekonomika nespēj piedāvāt - radošs, izaicinošs, pašspējīgs. Jā, valstij ir vērts atbalstīt daudzas no šīm nozarēm, lai veicinātu lielāku efektivitāti, bet pamatā tur galvenais ir netraucēt. Un turpinājumā, kad šiem cilvēkiem parādās nauda, tad viņi vairāk pērk ražotāju produkciju un veidojas nepārtraukta augšupejoša spirāle, kas komandekonomikās ir pretēja.
Vai pagātnes valstīs eksistēja brīvais tirgus? Eksistēja un tirgotāju republikas ir tās, kas visvairāk palikušas vēsturiskajā atmiņā - feniķieši, Grieķija, Roma, Venēcija, Dženova, holandiešu kompānijas un tamlīdzīgi. Un bieži viņas nomāca tieši ar to, ka atnāca pareizie cilvēki un iemācīja, kā pareizi dzīvot. Vai nu reliģiski, vai uz uzņēmējdarbības principiem, bet ar vienu un to pašu rezultātu.
Republikas vai šīs formas vēl efektīvākajā veidā - demokrātijā - valsts pamatprincips ir balstīties uz iedzīvotāju pamatvēlmēm, piedāvājot attīstības modeļus un atbalsta mehānismus šajā procesā. Nevis nosakot, kā iedzīvotājiem jādzīvo, bet pielāgojoties izmaiņām, kontrolējot, lai neattīstās negatīvie procesi, un nodrošinot primāri kārtību un tiesiskumu. Tajā brīdī, kad jums pie varas atnāks īstais un pareizais, kas vislabāk zina, kā jums jādzīvo un to visu varēs īstenot viens, sāks darboties mehānismi, par kuru neveiksmīgo ietekmi jau tik daudz esmu rakstījis.
Diskusijā ar Guntaru Vītolu galvenais, ko gribu pateikt - ir muļķīgi uzstāt uz to, ka ir kaut kāds īpašs cilvēku veids, kurš vislabāk pratīs pārvaldīt valsti. Nepārprotami ka labas valsts pārvaldības modelī uzņēmējos ir jāieklausās un jāņem vērā viņu teiktais, nevis jārīkojas tā, kā pašlaik to dara Latvijas un Eiropas valdības. Brīdī, kad tu sāc ignorēt vienas sabiedrības daļas prasības, tu būtībā pārslēdzies no republikāniskā valsts attīstības modeļa uz dikatatorisko ar visām tam esošajām sekām. Un tas nozīmē, ka nebūs tā, ka atnāks kāds uzņēmējs un valsti izglābs. Valsts pārvalde ir ilgstošs un sarežģīts process, kurā ir vieglāk kļūdīties, nekā pieņemt pareizus lēmumus. Un pieredze liecina, ka, ļaujot brīvajam tirgus darboties un nepieļaujot monopolu rašanos, brīvās sabiedrības un uzņēmējdarbības aktivitātes pašas veicina valsts attīstību, jo šajā gadījumā darbojas simtiem tūkstošu cilvēku radošums un brīvās domas, nevis viena pareizā un gaišā vadoņa vienīgā ideālā ideoloģja. Nedariet tā.
