Par to, kas bija un kas būs
Tuvākajās dienās publicēšu programmu apskatu – par to, ko sola partijas, kam var ticēt, balstoties uz programmām un kam nevar. Uzreiz jāsaka – būs daudz nepatīkamu pārsteigumu, jo Latvijas politika strauji degradē un to var vērot arī priekšvēlēšanu solījumos. Bet ir arī šis tas pozitīvs.
Bet pirms tam būs vairāki mazi raksti par to, ko sanāca novērot un pirmais būs par to, vai no šādas analīzes ir jēga. Te mēs atskatīsimies uz tādu pašu manu analīzi par partiju programmām pirms četriem gadiem, lai atbildētu uz jautājumu, vai no šādas analīzes ir jēga.
«Neskaties manos darbos, klausies manos vārdos!»
Skatīsim, protams, tās partijas, kuras iekļuva Saeimā. Pirmais, uz ko es toreiz norādīju – ja konkrētu solījumu ir maz, nav jēga uzticēties šādai partijai. Piemērs ir tā laika «Jaunā Vienotība», «Zaļo un Zemnieku savienība», «Apvienotais saraksts». Es saprotu, ka šajā stāstā pašlaik «Apvienotais saraksts» izskatās labi, bet, būsim godīgi – izņemot Kulberga personību, jums nav nekā cita, ko nosaukt no šī grupējumā kā kaut kādu panākumu. Kaut cik no saraksta izlec «Zaļo un Zemnieku savienība», bet sarkanīgs sociālais vēstījums ir raksturīgs visām Latvijas partijām.
Atskatoties uz šo četru gadu periodu, var norādīt to, ka toreiz redzētais ir piepildījies. Partiju pārstāvjus interesēja pašu ienākumi un skaista izrunāšanās preses priekšā bez normāliem darbiem. Rezultāts ir valsts stagnācija. Vārdu sakot – tie, kas par viņiem nobalsoja, neko arī dabūja.
Nākamie divi ir tā sauktie «autoritārie» saraksti, kas pie varas netika, bet abi vislabāk zināja, ko jums visiem vajag. Ko ar to domā Šlesers, vēl aizvien nav skaidrs, bet ko ar to domāja Rosļikovs, var redzēt pēc jaunās programmas uz jauno Saeimu – valsts rusifikācija – cik nu vien iespējams.
Visbeidzot – divi klasiski sarkanie saraksti, kuri arī darbojās, kā nu māk. Regresīvie un Nacionālā apvienība. Jā, jā - ja jums kāds stāsta, ka Latvijā ir liberālas partijas, dzeniet viņu ratā. Sarkanais ir Latvijas partiju raksturīgā krāsa, lai ko viņi tur runātu. Abām partijām bija raksturīgi pretēja veida solījumi un tas parādījās arī darbībā.
Regresīvie pilnībā parādīja, ka savu vārdu attaisno un nemaz nejoko – absolūts progresa trūkums visās darbības jomās, «Rail Baltic» būvniecības iesaldēšana, lai arī neoficiāla, nepārtraukti meli, aizmāršība, haoss un divkosība. Solījumi parādīja, ka priekšvēlēšanu programmā ir vienkārši haoss ar ļoti izteiktu kreisumu un realitāte tāda arī bija. Tas pats ar Nacionālo apvienību – haoss, bardaks, nespēja un tagad ir parādījies pēdējais salmiņš, kas vēl neļaus noiet no skatuves – Jānis Dombrava. Bez Evikas Siliņas absolūti debilās kļūdas, ļaujot izjukt valdībai, Nacionālajai apvienībai bija visas izredzes pazust no politiskās skatuves. Paveicās.
Vārdu sakot – programmas parāda, ko reāli varam gaidīt no partijām, par kurām vēlēsim. Savulaik 2009. gads parādīja, ko nozīmē, kad Šlesera tipa politiķi ir ilgstoši pie varas – tautas protests bija ļoti spēcīgs. Attiecīgi arī tagad, izvērtējot partiju programmas, varēsiet pateikt, kas mūs sagaida tuvākajā nākotnē, ja šīs partijas iekļūs Saeimā. Uzreiz jāsaka diemžēl priekšā – nekas labs. Latvijas politiskā degradācija ir ļoti izteikta.