Par to, kas notiks Ukrainā un Krievijā

Ir pagājis gandrīz pusotrs gads, bet, tāpat kā 2022. gada martā, tā arī tagad pat oficiālie valsts mediji ir pārpildīti ar absolūti bezjēdzīgu un bieži vien kaitniecisku informāciju par to, kas notiek ar Krieviju un Ukrainu un kas notiks. Tāpēc gribas uzrakstīt kaut ko reālu par to, kas notiek un kādi ir nākotnes notikumu attīstītas scenāriji.

Ja kādam liekas, ka no manas puses tas nav nopietni, var iepazīties ar maniem četriem rakstiem 2022. gada martā – brīdī, kad Latvijas oficiālie mediji rakstīja par to, kā Putins iznīcina Ukrainu un cik ģeniāls ir Krievijas vadonis, veicot šādu uzbrukumu. 2022. gada 28. februāris – par to, ka Putins ir idiots. Četras dienas pēc kara sākuma, ja kas. 1. marts – par to, kāpēc Putins iebruka Ukrainā – jo gatavojās vēlēšanām. 4. marts – par to, ka Putins jau ir izgāzis visu, ko Krievijas vadītāji savulaik panāca. 5. marts – par to, kā var uzvarēt Putinu un šī uzvaras shēma no tā brīža nav mainījusies – Ukraina var atkarot savas teritorijas, bet Putinu var uzvarēt tikai paši krievi.

Pagājis vairāk nekā gads un par to runā tagad ļoti daudzi eksperti un arī Latvijas «eksperti». Kādi tik murdziņi nav dzirdēti. Bet parunāsim par realitāti.

1. Ukrainas pretuzbrukums 

Nav īsti skaidrs, ko murgo tie, kas sevi sauc par «militārajiem ekspertiem», kas šos notikumus analizē. Fakti ir vienkārši – situācijā, kad nav pārsvara gaisā, uzbrukums notiek pa etapiem – izcīna tuvās pozīcijas, piešauda, ieņem, pievelk klāt pretgaisa sistēmas. Un tā tālāk. Tieši tā tas notika Hersonā un tur bija «labās gribas žests» no krievu puses, kas saprata, ka cerību vairs nav. Nebūs nekādu tanku reidu un kolonu – soli pa solim krievus iznīcinās, kamēr izspiedīs no Ukrainas teritorijas. Visas pārējās idejas variet izmest mēslainē – bez pārsvara gaisā tālus reidus īstenot nevar.

2. Sliktie sabiedrotie 

Ziniet, kā izrādās – sabiedrotie Ukrainu neatbalstot pilnībā. Neliela mācību stunda tiem, kas nav sekojuši Ukrainas politikai – Zeļenskis pirms plaša mēroga iebrukuma bija Ķīnas interešu pārstāvis Ukrainā. Pozicionēja valsti kā Ķīnai draudzīgu, plānoja apmēram četru – piecu miljardu eiro aizņēmumu no Ķīnas, kā savulaik to izdarīja Melnkalne. Situācijā, kad Ķīna pretnostata sevi ASV un visu laiku draud ar konfliktiem Āzijas reģionā, nebija viegli Rietumu valstīm pieņemt, ka šādu valsti, kas ir draudzīga Ķīnai, ir vērts atbalstīt. Ja cīnās divi potenciālie ienaidnieki, lai jau cīnās. Turklāt starptautiskajā un iekšpolitiskajā politikā Zeļenskis visu laiku stāstīja, kā tiksies ar draugu Putinu un visu sarunās un sadarbojās ar ļoti daudziem atklātiem Krievijas politikas piekritējiem. Skaidrs, ka Ukrainas tauta, bruņotie spēki un arī daudzi politiskie spēki ir parādījuši, ka ir atbalsta cienīgi un mainās viedoklis arī Rietumu valstīs, bet Zeļenskis ir daudzu problēmu iemesls, lai kā viņš censtos ar politiskajiem pasākumiem to mazināt. Politika ir sarežģīta.

3. Miera noslēgšana 

Te gan nekas nav mainījies – to visu paredzēju jau pagājušā gada martā. Izņemot Zeļenska paziņojumu. Ja kaut ko Zeļenskis izdarīja pareizi, tad tas ir paziņojums, ka ar asiņaino punduri mieru neslēgs un tur viņam taisnība – ar asiņaino punduri mieru noslēgt nevar. Tāpat melos, kā vienmēr.

Te ir trīs scenāriji. Pirmais labais scenārijs – Krievijā tiešām kaut kas notiek uz labo pusi un noslēdz mieru ar Ukrainu. Jā, visdrīzāk tā būs tāda pati robeža, kā Polijai ar Baltkrieviju, bet tas ir labs scenārijs. Kā jau iepriekš minēju – atkarīgs no krieviem. Otrais, kas ir sliktākais scenārijs – Ukraina atgūst savu teritoriju, nostiprina robežu un miera nav – apšaudes turpinās, lido raķetes, valsts veido savu pretgaisa vairogu, slimie turpina mobilizāciju un nepārtraukti mēģina provocēt uz konfliktiem. Trešais variants, par kuru sāka runāt kopš pilsoņu kara sākuma Belogorodā – miera nav, bet izveidota drošības zona vismaz 200 metru dziļumā uz Moskovijas pusi, kas ļauj vienkāršāk notriekt jukušo raidītās raķetes, uzņemt armijas triecienus un risināt konfliktus attālināti no Ukrainas robežas. Pirmajā gadījumā krievi paši visu atrisina, otrajā un trešajā turpinās militārais konflikts.

Galvenā problēma ir tā pati, kuru minēju pagājušā gada martā – karš Putinam bija līdzeklis popularitātes audzēšanai. Kamēr asiņainā pundura režīms būs pie varas, miera nebūs.

4. Ukrainas liktenis

Lai cik savādi neliktos, pirmais uzdevums, kas Ukrainai pēc kara būs jāveic – tikt vaļā no Zeļenska komandas. Jau pirms kara Zeļenskis demonstrēja, ka gatavs cīnīties par varu pat ar ieročiem – brīžiem viņu pat drošības bataljons apsargāja – un pēc kara visdrīzāk mēģinās izmantot savu popularitāti varas noturēšanai. Jā, publiskajā politikā viņš izskatās labi, bet realitāte ir citāda. Ja to izdosies, tad ar varas nomaiņas principiem – vēlēšanām un vadītāju termiņiem – ar laiku viss būs labi.

5. Krievijas liktenis

Ilgu laiku domāju, ka Krievija, kā jau brūkoša impērija, sabruks pēc nacionāla principa. Par to runā arī daudzi politologi un vēsturnieki, kurus cienu. Jāatzīst, ka kļūdījos. Kā piemēru var minēt Romas impēriju, kas nesabruka pēc nacionāla principa. Visi centās saglabāt impēriju, lai arī uz dažādiem principiem un pat tie, kas iebruka teritorijās, meklēja iespējas būt impērijas dalībnieki. Reāli uz nacionāla principa var atdalīties Kaukāzs, bet jāatceras, ka Krievijas impērija savulaik samazināja konfliktus Kaukāzā un, izveidojoties neatkarīgām valstīm, konflikti atkal uzplauka. Tur nekā labāka nebūs.

Pārējai teritorijai nav ideoloģijas – kāpēc kaut kam būtu jāatdalās? Lielākā daļa runā par reģionu lielāku pašnoteikšanos un tas arī viss. Pati no sevis Krievija nesabruks – sevi un citus iznīcinošais monstrs turpinās eksistēt. Tas, kas impēriju iznīcinās, ir spēks un reliģija – islāmticīgo Krievijā ir aizvien vairāk, citi pat runāt par 40 procentiem un tieši šīs grupas pārstāvji demonstrē arī spēku. Situācijā, ja varu mēģinās pārņemt islāms, nostrādās otrs faktors – spēks, kuru demonstrēs Ķīna, vai nu okupējot Sibīriju, vai izveidojot vasaļvalstis.

Ko ar pēdējo gribēju teikt? Ļoti vienkārši – MIERA NEBŪS! Moskovija kopš 15. gadsimta, kā Zelta ordas vasalis un pēc tam pēctece ir mērķtiecīgi iznīcinājusi normālu civilizāciju reģionā ap Maskavu, palielinot šo loku ar katru iekarojuma reizi. Tautas ir samaltas un sajauktas lielā putrā, kura nespēs izveidot pašidentitāti, apzināties nākotnes mērķus un domāt par attīstību. Pat ja parādīsies kāds demokrātisks līderis, Krievija uzreiz pēc tam nobalsos par kārtējo revanšistu un murgs sāksies no sākuma. Ja kādam ir pretenzijas par militāro poligonu Sēlijā, tad uzreiz var doties padzīvot uz Doņecku – iepazīties, kā ir dzīvot, kad jūs ierodas izglābt krievu armija. Pie raksta ir fotogrāfija par šo tēmu – ja kādam liekas, ka pārspīlēju, tad avots ir Krievijas telekanāls «Zvezda».

Jums liekas, ka man nav taisnība? Hm? Vai tas, ko es rakstīju 2022. gadā dažas dienas pēc iebrukuma sākuma – arī nav taisnība?