Par zagļiem un valstsvīriem

Cilvēkiem politikā ir viena slikta īpašība – nespēja atšķirt zagļus no valstsvīriem. Es pat nerunāju šeit par absolūti debīlo ideju par to, ka, ja zog, bet dalās, tad ir labs. Kur idiots, kas to sludina, pat nemēģina saprast, ka no viņa paņēma 100 eiro, bet atdeva 50 un viņš par to fano.

Šajā gadījumā stāsts ir par konkrētām atšķirībām. Lai kā mēs vērtētu viduslaiku karaļus, tomēr ļoti daudzos gadījumos viņi bija reāli valstsvīri, kas krīzes situācijās pieņēma lēmumus, rīkojās, meklēja risinājumus, spēja pieņemt sakāves, lai risinātu nepatīkamas situācijas un reizē pat zināmā mērā uzņēmās vainu.

Un tad 20. gadsimtā atnāca tādi kā Hitlers, 21. gadsimtā tādi kā Hamas, Putins un viņiem līdzīgie. Šajā sarakstā var iekļaut arī Orbānu – jau cik gadus Ungārijai tikai turpinās ekonomiskās un ikdienas problēmas, bet pareizais vadonis ne par ko nepiekāpsies.

Lai saprastu, ar ko atšķiras valstsvīrs no parastiem zagļiem un teroristiem, kas nokļuvuši valsts vadībā, salīdzināsim vairākus konfliktus. Pirmā pasaules kara noslēgumā Vācija nebūt nebija izteikta zaudētāja valsts. Austrumeiropā Vācija sagrāva Krieviju, arī citās frontes līnijās nebija pilnīga sagrāve. Bet Vācijas tā brīža valdība spēja saprast, kas notiek ekonomikā, izanalizēt, kas notiks frontē un noslēgt mieru. Saglabājot miljonu cilvēku dzīves, kas, diemžēl, nemācēja to novērtēt.

Hitlera Vācija tāda nebija. Ja pie varas būtu valstsvīrs, tad viņš 1941. gada rudenī būtu noslēdzis mieru ar PSRS, savukārt 1944. gadā būtu oficiāli padevies – bija pat piedāvājumi, kur nacisti saglabātu varu. Bet zagli un teroristu neinteresē savas valsts iedzīvotāju – viņu interesē tikai paša režīms. Kas notiks ar vāciešiem vai vienalga kādiem cilvēkiem – tas ir pēdējais, kas viņu uztrauc.

Japānas vadība spēja padoties 1945. gadā, lai arī varēja īstenot to pašu vājprātu, ko darīja Hitlers. Bet Japānas vadība bija valstsvīri, kas domāja par saviem cilvēkiem. Pat komunistiskās Ķīnas vadība savulaik spēja būt valstsvīri Korejas konfliktā. Pat Izraēla spēja pieņemt situācijas, kad valstis vēl aizvien skaitās karadarbībā ar Izraēlu, lai arī aktīva karadarbība nenotiek. Valstsvīri analizē situācijas, pēta nākotni, pieņem risinājumus, uzņemas atbildību.

Pašlaik notiek divi konflikti, kuru vadībā ir tikai zagļi un teroristi, turklāt ar plašu pasaules atbalstu. Divi režīmi, kuriem ir pilnīgi vienalga, kas notiek ar viņu cilvēkiem, kas labprāt paši savus cilvēkus nogalina, moka, iesloga cietumos, nolemj nabadzībai, ir uzsākuši karu ar citām valstīm. Ja Putins būtu valstsvīrs, viņš jau 2024. gada maijā būtu noslēdzis miera līgumu, atkāpies uz 2014. gada pozīcijām vai pat kaut ko ieguvis klāt. Bet Putins ir lupata, kurš visvairāk baidās, ka valsts iedzīvotāji to pamanīs un tāpēc miljons Krievijas iedzīvotāji ir sakropļoti vai miruši, jo Krievijas cars taču neatzīs, ka ir pilnīgs idiots. Tad jau labāk lai cilvēki mirst. Nerunāsim pat par to, ka jebkurš valstsvīrs būtu kaut vai mēģinājis parēķināt, vai no tā būs jēga. Tikai ne Putins.

Otrs piemērs ir Hamas, lai arī te ir cits stāsts. Hamas no Putina atšķir tas, ka viņiem pietiekami daudzi maksāja, lai viņi slepkavotu ebrejus un viņi beigās to izdarīja. Galu galā – ja tev maksā ANO, Vācija, Francija, Itālija, Eiropas Savienība, arābu valstis un daudzi citi, lai tu karotu un nogalinātu ebrejus, skaidrs, ka tu vienu brīdi to darīsi, it īpaši tāpēc, ka tevi pilnīgi un absolūti nemaz neuztrauc, kas notiks ar taviem iedzīvotājiem. Te gan pārmetums ir cits. Āfrikas valstīs jau gana ilgi notiek šī politika – ar dažādiem atbalsta pasākumiem ANO un citas valstis stiprina Āfrikas teroristu un noziedznieku režīmus, reizē kurinot tos uz agresiju. Šie gan izrādās gudrāki, nekā Hamas – konfliktu tomēr ir mazāk, nekā «sociālistisko» režīmu Āfrikā. No vienas puses Hamas darīja visu pareizi – vadības pārstāvju kapitāls ir mērāms miljardos dolāru un ar katru «humāno palīdzību» turpināja pieaugt. No otras puses viņi tomēr neizturēja un sāka uzbrukumu Izraēlai. Cik var saprast – noticēja kādam no ANO un «draugiem» arābiem, ka starptautiskā reakcija piespiedīs Izraēlu atkal ātri noslēgt mieru. Te vairāk jārunā par idiotismu – tiešām vēl aizvien kāds uzskata, ka ANO pasaulē kaut ko nozīmē? Izņemot naudas tērēšanu. Noticēt ANO pārstāvju apgalvojumiem, ka viņi panāks, ka Izraēla atkal pieņems miera noteikumus, bija pārsteidzīgi. Par to tagad arī Hamas, Gaza un Palestīnas iedzīvotāji maksā. Ka Hamas vadība noticēja tiem, kas pēdējā laikā pasaulē neko nelemj.

Vārdu sakot – mācieties atšķirt valstsvīrus no zagļiem un teroristiem, jo citādi par to dārgi samaksāsiet. Kā pašlaik maksā Ukraina, jo tur arī prezidents ilgi un dikti stāstīja, ka visu ar Putinu sarunās, nevis stiprināja aizsardzību. Ja jums liekas, ka tas nav uztraukuma vērts, paskatieties uz to, kas pašlaik atrodas Latvijas valdībā un pasakiet – jūs tiešām ticiet, ka viņi cīnās par Krieviju informatīvajā karā un būs gatavi rīkoties, ja notiks reāls iebrukums?  

Par attēlu - nezinu autoru, bet tas, kā Orbāns iztop jebkuram cilvēkus iznīcinošam režīmam, ne par ko labu neliecina.