Pārējās liecības – skaties tikai un krāj jeb kā prūšu karalis krieviem vārdu iedeva

Par senajiem baltiem vēl ir dažādas hroniku liecības un arī kartes – gan no viduslaikiem, gan arī mēģinājumi kartēs attēlot to, kā pasauli iztēlojās seno laiku hronisti. Varianti te vienmēr ir divi – vai nu censties pieņemt to, kā kartē vai hronikā autori mēģināja iebāzt visus vārdus, ko zina, jeb paskatīties uz to kritiski.

Tas, ko uzreiz varu pateikt – visus avotus nekad nedabūšu. Cik saprotu, tad svarīgāki dokumenti par hronikām ir līgumi par to, kā un kur ordenis ar bīskapu sadala zemes Latvijā, bet to oriģinālus es neatradu. Varbūt nemāku meklēt. Tāpēc vienkārši varam paskatīties uz dažiem avotiem un kartēm, kuri pa dzīvei trāpījušies ceļā.

Pirmā karte, kurai pat autoru nezinu, lieliski demonstrē to klasisko vēlmi atrast vieglāko variantu, ko mēs latviešu literatūrā konstatējām nosaukumos vestgoti un ostgoti – atradusies mums ziemeļos no Latvijas Eastlande un ir pat Eastsea – Austrumu jūra. Tas tādai jautrībai sākumā.

Šajā kartē kāds senākos laikos ir mēģinājis attēlot to, kā pasauli redzēja vēl senākos laikos. Protams – ņemot vērā sava laika pieredzi. Interesantā sadaļa te ir mēģinājums sadalīt Sarmātiju un Tauriju.

Fragments no rusu hronikas. Baltu zemēs izceļ tādas valodas kā Litva, Zīmigola, Korsj, Ņeroma un libj. Te nu atliek mēģināt saprast, vai letus un lietuviešus mēģina salikt vienā valodas grupā, jeb leti ir atsevišķi zem Zīmigolas, ņemot vērā, ka tolaik liela daļas Zemgales bija zem letiem, kur turklāt atradās pēc senajām liecībām lielākā tā laika osta Mežotne.

Vēl viena karte. Te arī var visu ko atrast, bet vērts pievērst uzmanību teritorijai «German». Kā jau iepriekš esmu teicis, tā nav tautu teritorija, bet vairāk teritorijas apzīmējums, kuram savulaik kāds «Labais cilvēks» roku pielicis, izveidojot Magna Germanica, kas tā arī palika cilvēku valodās un kartēs, bet ne hronikās. Katrā ziņā runāt par vienu tautību šajā teritorijā nevar ne brīdi, kopš vispār tā parādās kartēs un hronikās. Ir vērts pievērst uzmanību arī tam, ka vēl aizvien parādās nosaukums Skitija - lai arī par skitiem jau cik ilgi nevaram runāt, kartē tā parādās. 

Un visbeidzot – vai tā varētu būt, ka arī Nestora hronika patiesībā norāda uz to, ka Rusu rikss ir no Prūšu zemes. Te pardrukāts senais teksts un vienkāršots atšifrējums. Uz ko norāda būtībā šis teksts?

Devās novgorodieši pāri jūrai pie varjagiem, pie rusiem. Ja varjagi ir tie paši varingi, varangi, kas brīžiem parādās, tad tie varētu būt tie paši «cilvēki, kas var» - no variem, avāriem. Vai viņi var būt skandināviski – jā, viņi var būt skandināviski, jo Vācijas ziemeļu daļā vēl aizvien ir daudz skandināvu pēcteču. Vai viņi var valdīt Prūšu zemē? Kā esam redzējuši daudzos piemēros, valdīt var jebkas – galu galā pēc tam sanāk, ka Rusu rikss valda Novgorodā un viņa mazdēls izdzen no Kijevas varjagus. No kurienes radies Prūsijas nosaukums – to gan nepateikšu, bet ir tāda interesanta secība, ka vēl 17. gadsimta beigās «Rossia» atradās Polijas dienvidos.

Latviešu wikipēdijā par rusiem rakstīts: «Pirmo reizi rakstos vārds rosi (rhos) jeb rusi pieminēts Svētā Bertina klosterī atrastajās 839. gada franku valdnieku hronikās (Annales Bertiniani). Tajās minēts, ka rosu vārdā sauktā dzimta (latīņu: qui se, id est gentem suum, Rhos vocari dicebant) ir zviedru cilmes (eos gentis esse Sueonum).» Varam pieņemt, ka savulaik Vācijas teritorijā noteiktu varu ieguvusi dzimta ar vārdu «Ros». Kā tas tālāk attīstījies un beidzies, mēs nezinām, bet galā parādās Prūsija un Rusu rikss, kurš sāk valdīt Novgorodā. Pa vidu diemžēl nekādas informācijas nav.

Visbeidzot kaut kas, kam vizuālās informācijas nebūs, lai arī zinu, ka Krievijas vēsturnieki jau 19. gadsimta vidū mēģināja atšifrēt, no kurienes Latvijā parādījies nosaukums «krieviņi», pēc kura tad visdrīzāk arī sāka saukt austrumu valsts iedzīvotājus. Krievijas vēsturnieki domāja, ka Bauskas apgabala iedzīvotāji tādā veidā sev pieņēma senvācu teikto «Kreewing» - svešie, bet reālāk izskatās parastais «crewing» - apkalpe. Noteikta cilvēka grupa, kas savākta, lai palīdzētu izpildīt uzdevumu, šajā gadījumā uzcelt pili. Tā kā vārdu izcelsme var būt ļoti dažāda. 

Vārdu sakot – reizēm lietas ir ļoti vienkāršas, nevajag neko sarežģīt. Tiesa, ne līdz tādam līmenim, kad izrādās, ka latviešiem ziemeļu kaimiņi ir austrumnieki. Tāpēc neaizmirsīsim par visigotiem un Austras gotiem.

Nākamais būs analīze par abām hronikām – ko tad tieši par latviešu tautu liecina abi šie avoti.