«Politika mani neietekmē, teica latvietis» jeb vai kāds ir gudrāks par Parādnieku?
Izskatīju davidasejas.lv konkurā par demogrāfijas jautājumiem publicētās esejas, lai mēģinātu saprast, kā cilvēki skatās uz šo problēmu. Jāsaka, kā ir – iemeslus problēmai atrod praktiski visi, bet risinājumu ziņā ... pārsvarā labi, bet ir arī pilnīgs sviests.
Šeit neminēšu konkrētas esejas un autorus – katrs interesents var pats atvērt davidaesejas.lv, atrast eseju sadaļu un to izlasīt. Pāriesim pie konkrētiem secinājumiem un risinājumiem.
Drošība, nauda un karjera
Par to, kāpēc demogrāfijas krītas, piecās esejās kā problēma ir minēts drošības sajūtas trūkums un to varu apstiprināt – man arī daudzi ir teikuši, ka izvēlas būt bez bērniem, jo nav drošības sajūta. Četros gadījumos norāda, ka attur naudas trūkums, jo «bērns – dārgs hobijs», jeb arī tas traucē pašreizējam dzīvesveidam vai karjerai. Būtībā minētie iemesli atbilst tam, ko esmu pieminējis savā esejā. Divas reizes uzsver pārapdzīvotību.
Tad ir daži interesanti iemesli, kurus piemin vienu reizi. Protams, ka vainīgi ir vīrieši, kam nav naudas. Labi, ka ir vīrieši, kam ir nauda un tāpēc mums daži bērni tomēr ir. Labs raksts bija par to, ka problēma ir ilgā izglītībā, kas noved pie «iestrēgšanas pusaudzībā». Absolūti piekrītu. Tad vēl mums ir netiklības kultūra un reliģiozitātes mazināšanās.
Reliģija nepalīdz
Papildinot pēdējo daži citāti no raksta, kur uz to visu paskatījās daudz reālāk un šis ir tiešām labs apskats:
«Reliģioziem cilvēkiem vajadzētu būt vairāk bērnu. Daudzās vietās kas tāds patiešām ir novērojams, piemēram Izraēlā vislielākās ģimenes ir ortodoksālajiem ebrejiem. Tomēr šī pazīme ne vienmēr atkārtojas, piemēram vienās no izteiktākajām musulmaņu valstīm kā Saūda Arābija un Irāna dzimstība nebūt nav liela, tā ir pie šīs kritiskās atzīmes, vai zem tās un vēl turpina samazināties. Ja skatāmies uz pašām bagātākajām valstīm pasaulē - tad neviena no tām nav ar augstu dzimstības līmeni, turpretim visas valstis ar augstāko dzimstības līmeni tieši otrādi, bez izņēmumiem, atrodas mazattīstītāko valstu sarakstā un parasti tiek uzskatītas par sliktām vietām kur dzīvot.
Ir taisnība, ka astoņdesmito gadu otrajā pusē tā tiešām palielinājās un uz brīdi pat sasniedza 2.1 koeficienta atzīmi, taču lielāko daļu no Padomju savienības perioda tas bija negatīvs. Tieši padomju laiki bija tie, kur dzimstība Latvijā pirmo reizi nokritās zem minimālās nepieciešamās.
Vēlāk, kad cilvēki sāka pārvākties uz pilsētām un kļuva par darba ņēmējiem rūpnīcās, veikalos un dažādās citās iestādēs, kur darbu veica jau algota darbinieku grupa, nepieciešamība pēc bērniem kā papildus palīgiem zuda. Uz to pašu vedināja arī pensiju sistēma un citi sociālie atbalsti. Jaunajā sabiedrībā bērni aizvien vairāk no potenciālajiem palīgiem kļuva par potenciālo nastu. »
Blēņu stāsti
Neiztika arī bez vēsturiskām muļķībām.
«Vecmodīgais, stabilais ''apgādāt un aizsargāt'' standarts daudziem vīriešiem mūsdienās šķiet kaut kas nenormāls.» Tāds standarts nekad nav eksistējis un parādījās tikai mūsdienu industriālajā sabiedrībā, kad pazuda ģimenes saites un parādījās sieviešu auditorija, kas uzskata, ka viņu dzīvesveids, lai kādu viņas vēlas, vīrietim ir jānodrošina automātiski.
«Valsts iemaksa 2. pensiju līmenī par katru bērnu būtu godīgs un simbolisks solis – sabiedrība novērtē šo ieguldījumu un kompensē potenciālos zaudējumus nākotnē.»
Ja reiz ir vēlme atdot bankām arī pensiju naudu par bērniem, tad labāk to vispār nesākt.
«tipiskā patriarhālā zemkopju kopienā 15 gadus vecs jaunietis var būt precējies, bet joprojām dzīvot un strādāt kopā ar ģimeni.»
Kopumā viss pareizi, tikai tam nav nekāda sakara ar patriarhālu kopienu – tā ir vienkārši ģimenes grupa, kurā dzīvo arī bērni. Mūsdienās tas nav populāri industriālu iemeslu dēļ – grūtāk atrast darbu vietā, kur tu dzīvo un tāpēc jaunieši izvēlas braukāt un meklēt labāku darbu. Ja ģimenes ienākumi ir pietiekami, īpašums pietiekami liels, ģimene normāla un ienākumi garantēti, tad parasti jaunieši izvēlas šo modeli.
Privātais risks
Vairāki ļoti labi citādi no esejām:
«Šobrīd bērna audzināšana bieži tiek uztverta kā privāts risks, nevis sabiedrisks ieguldījums. Ir laiks mainīt šo uztveri.»
«... jāatzīst, ka ekonomikas pasākumi kopumā dzimstības rādītājus palielina vai nu nedaudz, vai nemaz un neuzlabo demogrāfisko situāciju valstis interesējošajā apjomā.»
«problēmu neatrisinās arī lielāka mājokļu pieejamība, studiju kredītu amnestija vai goda statusa piešķiršana.»
«Mūsdienu pasaules pieaugošā sarežģītība prasa ilgāku izglītību; izglītību, kas bieži darbojas pretēji Rietumu prasībai pēc neatkarības, kas nepieciešama pieaugušā statusam.»
«Tikmēr kaimiņvalsts Igaunija ar dāsno 3.bērna un vispār daudzbērnu ģimeņu atbalsta sistēmu ir būtiski palielinājusi dzimstību valstī, ieguldot mazāk līdzekļus atbalstam ģimenēm ar bērniem nekā mūsu Dienvidu tilta būvniecības izmaksas.»
«Galvenais iemesls tik sliktai demogrāfiskajai situācijai, manuprāt, vispirms ir ļoti novēlotā šīs situācijas dramatisma apzināšanās tieši valstiskā līmenī. Tas atgādina glābšanas laivas meklēšanu, kad ūdens smeļas jau mutē.»
«Arvien pieaugošās dzīves dārdzības dēļ daudzbērnu ģimene ir zaudētāja, iegādājoties pārtiku un medikamentus. Būtu svarīgi, lai daudzbērnu ģimenes nebūtu apdalītas, apmeklējot kultūras un sporta pasākumus.»
«Pašrealizācijas iespējas, dzīves un materiālie apstākļi nevienai paaudzei pirms tagadējās nav bijuši tik labvēlīgi.»
«Politika mani neietekmē, teica latvietis.»
«bērna ienākšana dzīvē ir viens no labākajiem veidiem, kā cilvēks var iemācīties atbildību, kļūt pieaudzis un pavērt savu redzējumu uz pasauli»
Dzīvokļi un pabalsti
Pāriesim pie risinājumiem, kurus piedāvā. Uzreiz saku – visas «ētiskās» idejas atmetu uzreiz, tā ir tukša muldēšana.
Trīs reizes pieminēts atbalsts dzīvokļa iegādei vai pārbūvei, lielāks bērnu kopšanas pabalsts. Tiktāl viss atbilst Imanta Parādnieka «Tautas ataudzes stratēģijai» - neko būtiski jaunu neviens nav izdomājis un tāda ir realitāte – šie ir divi pamatakmeņi jebkurai demogrāfijas stratēģijai. Vēl trīs reizes pieminēta tālmācība – šo varam apvienot ar mūžīgo uztraukumu par izglītību, bet tas reāli ir punkts, kas palīdz ģimenei ar daudz bērniem. Trīs reizes pieminēts, ka risinājums ir bagātāki vīrieši.
Divreiz aicināts atjaunot Latvijas laukus. Divas reizes pieminēta ātrāka pensija vecmāmiņai, bet te es nepiekrītu – manuprāt, tas ir vienkārši jautājums par to, kas saņem pabalstu par bērna pieskatīšanu un vienkārši jāparedz, ka tā var būt vecmāmiņa. Un galu galā atzīmēts divreiz, ka vajag lielāku pensiju tiem vecākiem, kam ir bērni. Un divas reizes norādīts, ka vajag vairāk informācijas un īstas informatīvās kampaņas.
Radošas idejas
Pārejot pie tiem, kas pieminēti vienu reizi, sadalīsim visu trīs grupās. Ierastas un senas idejas, radoši risinājumi un pilnīgs marasms.
Ierastas idejas – audžuģimeņu atbalsts (ir aizdomas, ka rakstītājs nezina, ko tas mūsdienās nozīmē), bērnu vasaras nometnes, veselības mācība skolām, nodokļu atlaides atkarībā no bērnu skaita, atbalsts darba devējam, bērnudārzi dažādos variantos, Lielāks atalgojums un prestižs profesijām, kas saistītas ar rūpju izrādīšanu – sociālajiem darbiniekiem, bērnudārza audzinātājiem, lielāks valsts finansējums neauglības ārstēšanai, apmainīties ar mazu bērnu drēbēm, laulību veicināšana. Nekas īpašs – ikdienā atbalstāms, bet nekāda pārsteiguma nav.
Viena ideja ir tāda pati, kā man – bezmaksas izglītība tiem, kam ir bērni. Vēl ideja par to, ka samazināt gadu skaitu mācībām, izglītības sistēmā ļoti agrīni iekļaujot kādu praktisku amatu apguvi. Arī mans viedoklis bija tāds, ka daudziem ir vērts sākt profesijas apguvi jau no 7. klases. Un vēl ideja – vēlēšanās balsu skaits atkarībā no bērnu skaita. Manuprāt, šim jābūt kā vienai no galvenajām idejām.
Nu un tad absolūti trakās idejas – jāatceļ vairums bērnu tiesību, 52 dzimumu likvidācija, samazināt pilngadības vecumu (droši vien uz 14 gadiem), nodokļu atlaide, ja ir bērni un ir laulāti (kāpēc obligāti jābūt laulātiem, nav skaidrs), tēvu iesaistīšanās audzināšanas procesā (konkrēti ar demogrāfiju tam nav sakara, īpaši feministu sabiedrībā, kur, kā jau iepriekš parādīja, pie visa ir vainīgi vīrieši, kam nav naudas).
Parādnieks paliek līmenī
Kāds ir kopējais secinājums? Būtībā, izņemot vienu eseju ar radošām idejām, vairāk vai mazāk jebkura demogrāfijas politika atduras pret Imanta Parādnieka «Tautas ataudzes stratēģiju». Jā, stratēģija ir uzlabojama un papildināma, bet tas ir un paliek pamats, ko pierāda arī šis eseju konkurss. Izņemot vienu eseju un vienu labu apskatu, nevar pateikt, ka te kāds būtiski kaut ko uzšautu augstāk par Imanta Parādnieka stratēģiju.
Vārdu sakot – jūs ziniet, ko prasīt no partijām, kuras ies uz vēlēšanām. Ko prasīt, lai jūs nākotnē labāk dzīvotu un būtu cerība uz nākotni. Esiet reālisti, domājiet par nākotni.
