Primitīvo cilšu māksla
Es atkal samelojos. Kad teicu, ka palikuši trīs raksti. Noteikti vismaz četri. Varbūt vairāk. Tāpēc vairs neko neteikšu. Bet mēs ārpus kārtas parunāsim par primitīvo cilšu koka mākslu. Nu jūs ziniet – koka miets ar acīm un degunu, kuru visi pielūdz. Labi, ka kristietība mums atnesa reālo mākslu.
Nu jūs zināt šitās statujas, kas simbolizē pagānu pasauli. Nē, ja jūs ierakstīsiet internetā «Pagan statue», jums kaut ko tādu viegli nebūs atrast, bet tās tur ir. Kamēr viss pārējais ir pavisam kaut kas cits, bet tas gan jau tāpēc, ka mūsdienās to visi kristieši taisa, lai tikai būtu, kas pērk. Vai slāvi, vai ģermāņi taisa. Ne jau tie primitīvie senie balti.
Pirmo reizi par šo tēmu sāku domāt, kad nokļuvu Linkuvas baznīcā. 16. gadsimta beigās celta. Par to, ko es tur atradu, parunāšu beigās, bet pēc bildes var mēģināt iedomāties, par ko būs stāsts.
Bet sāksim mēs ar reālu seno laiku «primitīvās baltu kultūras» liecinieku. Spriežot pēc tā, kā Sakso Gramatikus apraksta, varētu būt, ka viņš bija reāli kompānijā, kas iebruka Rjugē un citās Sklāvijas pilsētās un ar savām acīm redzēja, kā tas izskatās. Tulkojums ir ar google.translate.com palīdzību, tā kā ņemiet par labu, kā ir.
Vispirms par Rjūgenas templi un dieva statuju.
«Pilsētas vidū bija līdzenums, uz kura bija redzams no koka izgatavots un elegantākā darba templis, kas tika cienīts ne tikai par dievkalpojuma krāšņumu, bet arī par tur novietotā attēla dievišķumu. Tempļa ārpusi rotāja rūpīgi kokgriezumi, kas aptver dažādu formu priekšmetus ar rupju un neslīpētu glezniecības mākslu. Vienīgās durvis tajā bija atvērtas uz ieeju. Pats templis bija iežogots ar dubultu sienu rindu, no kurām ārējā bija pārklāta ar purpursarkanu jumtu, savukārt iekšējais, kas balstās uz četriem pīlāriem, bija izrotāts ar piekārtiem aizkariem, nevis sienām, un tas nebija saistīts ar neko, izņemot jumtu un dažus griestus.
Milzīga statuja templī, kas pēc izmēra pārspēja visas cilvēka ķermeņa formas, bija apbrīnojama ar četrām galvām un tikpat daudziem kakliem, no kuriem divas šķita uz krūtīm un tikpat daudz muguru. Turklāt no tiem, kas novietoti gan priekšā, gan aizmugurē, šķita, ka viens vērsa skatienu pa labi, otrs - pa kreisi. Bārdas un mati bija apgriezti, lai varētu domāt, ka amatnieka prasme galvas pielūgsmē līdzinājās rugiešu rituālam. Uz labā raga viņš nesa no dažāda veida metāliem izgrebtu trauku, kuru priesteris, savu svēto rituālu pratējs, bija pieradis tajā ieliet katru gadu, domādams paredzēt nākamā gada pārpilnību jau no paša šķidruma parādīšanās. Kreisā roka attēloja loku ar sānos izstieptu roku. Tunika tika veidota tā, lai tā izvirzītu uz apakšstilbiem, kas bija izgatavoti no dažādiem koka materiāliem un tika savienoti ar ceļiem ar tik noslēpumainu savienojumu, ka savienojuma vietu varēja atklāt tikai rūpīgāk novērojot. Tika novērots, ka pēdas atrodas tuvu zemei, to pamatne bija paslēpta augsnē. Netālu bija redzami statujas žagari un segli un daudzi citi dievišķuma simboli. Viņu sajūsmu vairoja zobena uzkrītošais izmērs, kura šķautne un rokturis papildus izcilajam grebuma skaistumam izcēlās ar sudraba izskatu ārpusē.
Šis priesteris, kuram papildus savas valsts ierastajai paražai bija jāizceļas ar savu garo bārdu un matiem, dienu pirms dievkalpojuma veikšanas izmantoja, lai tīrītu kapelu, kurā viņam vienam bija atļauts ieiet, ļoti uzmanīgi, izmantojot slotas, raugoties, lai templī neieelpotu. un ikreiz, kad viņam vajadzēja ņemt vai sūtīt, viņš bieži skrēja uz durvīm, lai Dieva klātbūtne netiktu piesārņota ar mirstīgā gara infekciju.
Katrs vīrietis vai sieviete katru gadu maksāja noteiktu naudas summu kā dāvanu šī tēla pielūgšanai. Viņam tika piešķirta arī trešā daļa laupījuma un laupījuma, tāpat kā tie bija iegūti un nodrošināti ar viņa aizsardzību. Šai dievībai bija arī aprakstīti trīs simti zirgu un tikpat daudz sekotāju, kuri cīnījās uz tiem, un visa peļņa, kas iegūta ar ieročiem vai zādzībām, tika nodota priestera aizbildniecībā, kurš no šīm lietām izgatavoja dažādas zīmotnes un dažādus tempļa rotājumus un glabāja tos aizslēgtās lādēs, kurās, bez tam, daudzus gadus bija uzkrājusies daudz naudas. Arī tur bija redzams milzīgs publisku un privātu dāvanu pārpilnība, kas tika dāvāta to cilvēku dedzīgajām lūgšanām, kuri tās meklēja.
Šai dievībai vairākās vietās bija arī citas svētnīcas, kuras pārvaldīja šamaņi ar mazāku cieņu un mazāku spēku. Turklāt viņam pēc nosaukuma piederēja īpašs balts zirgs, kura krēpes vai astes matu raušana tika uzskatīta par noziegumu. Tikai priesterim bija tiesības barot un sēdēt uz šī dzīvnieka, lai jo biežāk dievišķā dzīvnieka izmantošana netiktu uzskatīta par mazāk vērtīgu. Šajā zirgā, pēc Rudžas domām, tika uzskatīts, ka Svantovitus (tā statujai dots nosaukums) karo pret savu svēto lietu ienaidniekiem. Galvenais pierādījums tam bija tas, ka viņš, uzturoties pa nakti stallī, no rīta bieži parādījās tik klāts ar sviedriem un dubļiem, ka šķita, ka bija nobraucis lielus attālumus.»
Vārdu sakot – paši saprotiet, ka bizness rullēja. Tur slauciens bija lielāks, nekā kristīgā baznīca vāca no saviem ticīgajiem. Tur arī zirgam bija milzīga loma, ar kuru kāju un kuram šķēpam un kā uzkāpa. Kāpēc nekas no tā nepalika pāri un nesaglabājās? Par to Sakso Gramaticus stāsta tālāk.
«Tuvojoties vakaram, visi par virtuvēm atbildīgie ar cirvjiem sagrieza statuju, kurai bija uzbrukts, sīkos gabaliņos un pavardam piemērotos baļķos. Pēc tam mūsu vīri parūpējās nodedzināt templi un uzcelt baziliku ar dzinēju malku, nomainot kara instrumentus pret miera instrumentiem.»
Pieļauju, ka par to, kāds bija seno baltu kultūras liktenis, mums ir skaidrs.
Nākamo iekaro Karintiju, kur arī bija savs templis.
«Šis ciems bija ievērojams ar trīs izcilu tempļu ēkām, kas bija apskates vērtas ar savu tēlotājmākslas spožumu; Privāto dievu godināšana viņiem bija iemantojusi gandrīz tikpat lielu cieņu kā publiskās dievības autoritāte arkoniešu vidū. Bija trīs augstuma līmeņi, no kuriem zemākais nodrošināja atbalstu vidējam un augstākajam svaram.
Lielākais templis atradās vestibila vidū, bet abi bija slēgti ar purpursarkanu sienu vietā, jumtu balsta tikai uz vienu kolonnu balstītu smaili. Un tā kalpotāji, novilkuši vestibilu no tā tērpiem, beidzot izstiepa rokas pret tempļa iekšējiem segumiem. Kad tie tika noņemti, no ozola veidots attēls, ko viņi sauca par Rugjevitu, bija redzams no visām pusēm, ļoti ņirgājoties par tā deformāciju. Jo bezdelīgas, kas bija izveidojušas ligzdas zem viņa mutes vaibstiem, bija uzkrājušas biezas mēslu nogulsnes uz viņa krūtīm. Cienīga dievība, kuras tēlu tik šausmīgi apgānītu putni. Turklāt uz tā galvas sēdēja septiņas sejas, kas atgādināja cilvēkus, un tās visas slēdza vienas virsotnes virsma. Amatnieks bija arī parūpējies par tādu pašu skaitu īstu zobenu ar šķautnēm, kas piestiprināti pie vienas jostas sānos, un astoto viņš turēja piesprādzētu sev pa labi. Šī dzelzs nagla, iedurta dūrē, bija nostiprinājusies ar visstiprāko saiti, un to nevarēja izvilkt no rokas, kā vien to nogriežot. Viņa resnums bija ārpus cilvēka ķermeņa robežām, taču viņa garums bija tik liels, ka Absaloms, stāvot uz pēdu pirmās daļas, ar grūtībām varēja līdzsvarot zodu ar cirvi, kuru bija pieradis nēsāt rokā. Uzskatīts, ka šī dievība, kurai bija tādas pašas spējas kā Marsam, vadīja karus.
Arī sargu rokas, apmierinātas ar viņa iznīcināšanu, dedzīgāk nesniedzās pie Porēvita tēla, kas tika pielūgts tuvējā templī. Bija iedomāts, ka tas ir izrotāts ar piecām galvām, bet bez rokām. To saīsinot, tiek meklēts Porenutiusa templis. Šai statujai, kas attēlo četras sejas, krūtīs bija ievietota piektā, kuras pierei tā pieskārās ar kreiso roku un zodu ar labo roku. Tas nokrita zemē, kalpi sita ar cirvjiem.»
Šos tempļus pavada tāds pats liktenis, kā visus pārējos.
Pēdējais pagānu kultūras bastions palika Lietuva un arī tur no 16. gadsimta triumfē kristīgā ticība. Bet viena lieta saglabājas – senā kokgriezšanas mākslas skola, kas ik pa brīdim ir novērojama muzejos, kā Biržu muzejā. Bildes nerādīšu – tas tomēr ir muzeja īpašums, atļaujas man nav, bet koka tēli tur potenciāli ir no 18. gadsimta un kopumā var novērot, kā mākslas stils degradē – senie tēli bez krāsām ir izteiksmīgāki, bet, jo tuvāk mūsdienām, kas vēl saglabājuši krāsas, jo švakāki.
Un tomēr ir viena vieta, kas parāda vēl 16. gadsimta beigu mākslas prasmes un tā ir Linkuvas baznīca. Baznīcas foto var redzēt skulptūras, kas atrodas nišās, bet tās ir kopijas. Oriģināli atrodas baznīcas telpās un tie ir fantastiski. Te pilnīgi jāsāk domāt par to, vai renesanse tiešām sākās no kristiešiem jeb kristieši šīs mākslas prasmes nozaga no pagāniem. Te daži foto.
Dzīvojiet tagad ar to.