Propagandoni plecu pie pleca

Ja kāds vēl uz Krievijas, Baltkrievijas un citu valstu piemēra nav paguvis atskatīties, kā veidojas diktatūra, tad tagad to var izbaudīt uz Latvijas piemēra. Mēs gan šajā jomā neesam unikāli, bet par to citu reizi.

Pareizais un gaišais Antiņš, kas mūs visus vedīs pareizajā un skaistajā stikla kalnā vēl nav zināms – tur laikam grupējumi vēl strīdas, bet priekšnoteikumi jau ir gatavi. Policija valstī ir zemāka par zāli, armijas vadībā, cik var redzēt, īpaši apdāvinātas personas, tiesu sistēma zem katras kritikas. Palicis pēdējais – prese.

Ar presi arī problēmu nav. Cik var redzēt pēc aptauju datiem, tad valsts medijs kontrolē telpu. Spēj noklusēt tēmas un pacelt tās, kuras grib. Pašlaik traucē daži sociālie tīkli, bet tur auditorija nav tik liela, lai neļautu īstenot «pareizās vēlēšanas» un radīt «pareizo noskaņojumu».

Par to, kas ir valsts medijs un ar ko tas beidzas, es te tikko rakstīju. Uzreiz jāatzīmē, ka «Kultūršoka» «atklātā» vēstule Alvim Hermanim uzskatāmi parādīja propagandonu loku – tas, ka pievienosies «Ru:Baļķika», kas sevi pozicionē kā viltus faktu meklētāja un tātad var uzlikt jebkuram opozīcijas pārstāvim meļa zīmogu, galīgi neizbrīnīja.

Tagad tā sauktā «Latvijas sabiedriskā medija» propagandoni nolēma pilnībā nodemonstrēt, kas ir kas. Paši savā mājas lapā nopublicēja rakstu «Par raidījuma "Kultūršoks" satura veidotāju vēstuli Alvim Hermanim». Marasms? Protams, ka marasms, bet mums propagandoni, lai arī jau degradējušies, bet vēl jauniņi, nesaprot, kā pareizi jāuzvedas. Nekas, drīz pareizie cilvēki no Maskavas iemācīs un varbūt arī ne no Maskavas. Par šādu gājienu savulaik Krievijas ārlietu ministrijas alkoatašē dabūja riktīgi iekšās, kad piekrita uz diskusiju ar Navaļniju un tad ilgi stāstīja, ka Navaļnijs no tās ir atteicies. Propagandonu pirmais noteikums – nekādas diskusijas ar opozīciju un jūs to drīz pieredzēsiet pilnā plaukumā. Šīs vēl ir atliekas no vecās domāšanas. Kariņš, piemēram, šo paņēmienu izmantoja ļoti sekmīgi un pat izpelnījās Latvijas publikas atzinību. Tiesa, līdz lidmašīnām, bet tas mums te kaut kāds lauķu faktors – Krievijā, lūk, tauta priecājas, kad katram kaktu bosam ir pils, bet mūsējie vēl nemāk.

Atgriezīsimies pie atbildes. Kura atkal patiesībā atbild uz to jautājumu, kā pusē ir «Latvijas propagandonu sabiedrība» un «LTV», kurai vēl aizvien tic tik daudz cilvēku. «Latvijas Televīzija sargā žurnālistu tiesības uz izpausmes brīvību.» Vispār jau žurnālistiem ir tiesības uz avotu aizsardzību un iespēju brīvi darīt savu darbu. Izpausmes brīvība jau ir katram cilvēkam privāta, bet ne žurnālistam darbā. Bet tas ir tīri, kā mūsdienās saka, propagandonu «vaibs». Izpausmes brīvība nozīmē to, ka tev nevajag savus apgalvojumus vai informāciju ar kaut ko pamatot, murgo kā gribi. Pats labākais, ka tūlīt seko: «... tādējādi cenšoties diskreditēt «Kultūršoku» kā uzticamu informācijas avotu». Izpausmes brīvība nav uzticams informācijas avots.

Tālāk ļoti ilggadējā LTV galvenā redaktore Sigita Roķe uztraucas, ka esot aizskartas propagandonu profesionālās jūtas. Reizē atzīstot, kā jā – arī LTV aizstāv divvalodību Latvijā. «... valoda joprojām ir faktors, kas Latvijas sabiedrību sadala divās kopienās. Tas ir fakts, kas zināms visiem, tāpēc nevaram izlikties, nerunāt, neanalizēt. Latvija nav divkopienu valsts, taču realitātē saskatāmas divkopienu sabiedrības iezīmes ...». Ņemiet vērā, ka tā ir pašas S. Roķes gadu gadiem veidotā politika.

Vārdu sakot – katra propagandonu atbilde parāda, ka Hermanim bija taisnība. Un tas, ka visi propagandoni nostājās plecu pie pleca šajā frontē, parāda tikai vienu – ir noformējies vienotais un pareizais valsts medijs, lai arī kā tas sevi sauktu. Jūs izcīnījāt uzvaru un panācāt, ka propagandonu kantora vadītāji saņems mazāk, nekā bija domāts? Nekas, neuztraucieties, tas ir īslaicīgi un par nākamo algas kāpumu jūs pat neuzzināsiet. Arī propagandoni mācās.

Atšķirībā no Krievijas 2000. gadā, Latvijā vēl ir iespējami varianti, kad vēlēšanu procesā šos murgus var apturēt, mainīt un veidot valsti, kas neies klasisko diktatūras sabrukuma ceļu. Un nevajag man stāstīt, ka ir labi diktatori. Šitās blēņas atstājiet tiem džekiem, kas Bahmutā un citur Ukrainā izpilda gaļas lomu. Tas ir normāls rezultāts «labajam diktatoram» un tas vienmēr tās ir bijis.

Mācieties no 20. gadsimta un nesakiet, ka neesat brīdināti.  

Par attēlu - kā redziet, viņi visi ir vienā. Viens vienots propagandonu grupējums. Te vairs ilūziju nebūs.