Sakso Gramatikus un «Gesta Danorum»
Nu, pēdējām Sakso Gramatikus «Gesta Danorum» grāmatām neatradu anglisko tulkojumu un tāpēc mēģināšu tulkot latīniski. Ņemiet nu par labu, kas man sanāks – palika pašam interesanti. Atcerieties, kad es teicu, ka avotu par tā laika Baltijas jūru nav? Es jums meloju. Izrādās.
Vispirms – kāpēc es ne visai gribēju tulkot pa tiešo no latīņu valodas? Bija universitātē pieredze ar latīņu valodu – iedod tev tekstu, vārdus vari iztulkot, kopā salikt nevari un beigās izrādās, ka tulkojumā ir tāda nozīme, ka puse vārdu vispār neparādās un puse kaut kur no malas uzrodas. Angļu valodas tulkojumā man vismaz bija cerība, ka tulkotāji kaut ko no tā visa saprot un spēs iztulkot pareizi. Cik lielā mērā google.translate.lv ar to tiek galā, es nezinu. Tāpēc galvenā uzmanība būs un paliks uz tautu apzīmējumiem, vārdiem un citiem vietvārdiem, bet par pārējo – ja kaut kur kļūdīšos procesu aprakstā, lūgums nepārmest. Atreferējums, kā ierasts, būs garš – ja kāds grib uzreiz saprast, par ko stāsts, var uzreiz lejā skatīt secinājumus.
Un tātad - «Gesta Danorum» X – XVI grāmata.
Ahtung - valsts nolaupīšana!!!
Sākuma iepriecina laikam gadu tūkstoša laupīšana: «Toreiz zviedru karaļa Bjorna dēlam Stūrbjornam karaļvalsti nolaupīja viņa tēvoča Olafa dēls Ēriks.» Tā vajag mācēt! Te pat miljardi blakus nestāv, te veselu karaļvalsti nolaupīja. Palīdzību viņš prasīja Haraldam, kurš gan ne visai uzreiz to sniedza, jo izrādās, ka Haralds paļāvās uz Sklāvijas dižciltīgajiem, nosūtot tos vadīt Stūrbjorna armiju, bet tie atkal braukāja pa jūrām un laupīja visus, kam tika klāt. Uzskaitīti tādi vadoņi kā «Bo, Ulf, Karlshefni, Siwaldus». Beidzās ar to, ka Stūrbjornu piebeidza. Ja par pirmajiem trijiem tur tā, tad Sivalds ir diezgan izteikti baltisks vārds un starp šiem «slāviem» nav neviena slāviska vārda. Arī turpinājumā sklavēni ir regulāri dalībnieki Dānijas valdnieku konfliktos ar citiem.
Turpinājumā piemin pirmo konfliktu ar Cēzaru Otonu, kur intersantais moments ir tas, ka šī persona apstājās pie «Wendalam» teritorijas, kas, cik var saprast, bija kaut kur Baltijas jūras dienvidos pie Dānijas.
Turpinājumā atzīmēts, ka Haralda dēls Hakins iekaroja Sembu zemi, kur nogalinājuši vīriešus un apmetušies dzīvot, bet hronists saka, ka vēlāk pārņēmuši vietējās paražas un pazuduši Dānijai kā savējie.
Desmitās grāmatas vidū parādās pirmie Skandināvijas dižciltīgie, kas sāk pievērsties kristietībai un parādās arī pirmie aicinājumi parādīt dieva gaismu neticīgajiem. Process norit diezgan ātri.
Pats Kanutus!
Nonākam tajā pašā X grāmatā līdz Knudam I Lielajam jeb Kanutus. Valdīja no 1028. līdz 1035. gadam. Ar ko viņš sāk? Protams, ka ar karu pret Sklāviju un Sembiju. Kara rezultāts gan nav īsti skaidrs, bet, var saprast, ka nav labs abām šīm zemēm. Parādās pirmie slāvu vārdi – Austrumu valsts vadonis Geritaslavs. Google vispār neko tādu neatrod. Nevienā valodā. Ņemot vērā, ka arī iepriekš bija atsauces uz Austrumu valsti, jāpieņem, ka tā tomēr nebūs kļūda un tā nav Igaunija. Cits jautājums – kur tieši ir šī Austrumu valsts? Apraksti parasti ir tik skopi, ka izdomāt grūti. Bet te aicinu vēlreiz pievērst uzmanību – nevienam no Sklāvijas vadoņiem nav slāvisku vārdu. Te tagad parādās pirmais izteikti slāviskais vārds hronikā. Un tā nav tālākā vieta, kur slēpās no Dānijas karaļa dusmām – citi muka pat uz Bizantiju.
Kanuta galmā parādās «Guthscalcus» no Sklāvijas. Kā to iztulkot normālā cilvēku valodā – pat nezinu. Gutšalks? Gutškalks? Bet interesanti, ka parādās aizvien vairāk kristiešu vārdi un to vidū vairāk ir slāviski – piemēram, tēvs Pribignevo jeb Pribigņevs, kurš mēģinājis kristīt Sklāviju un tur atradis šo jauko cilvēku, kas gribējis kristīties un tāpēc viņu aizsūtījis uz Kanuta galmu. Te mēs atkal redzam, ka sklāvi neizklausās pēc slāviem, bet kristīgais mācītājs gan izklausās.
Pēc Kanuta nāves atkal sākas lielā troņa dalīšana un šajā gadījumā savu daļu mēģināja paņemt arī sklāvi, iebrūkot Dānijā, bet neveiksmīgi. Dānijas karalis Magnuss dodas atriebības karagājienā un atkal pakļauj Sklāviju.
XI grāmata. Traki daudz, vai ne?
Un te ir pavisam jautri. «un atdeva meiteni rutēnu karalim Valdemāram, kuru pašu tauta sauca par Jarislavu.» «Rutenorum regi Waldemaro, qui et ipse Iarizlavus». Iznāk, ka rutēņus pārvalda klasiskais «mārs», kuru rutēņi sauc par «slavu»?
Šitā es jums meloju :(
Atcerieties, es teicu, ka par to laiku avotu praktiski nav? Izrādās, ka es meloju, jo viņi ir, tikai neviens no Latvijas tos nemeklē. Lūdzu, lūdzu!!!
Es tagad neiešu tam visam cauri, varbūt nākotnē. Bet te ir sadaļa, kurā minēts, ka tas pats Haralds devās uz Gardarigu meklēt patvērumu pie Jarislava. Tur, starp citu, atkal ir neveiksmīgs tulkojums – Austrumzemi tulkotājs sauc par Baltijas valstīm, bet mēs no hronikas zinām, ka tas ir pavisam kaut kas cits vēl aiz rutēnijas. Haralds dzīvo pie Jarislava un ceļo pa Austrumzemi, kur Grieķijā apmeklējis Miklgardu. «Grækenland, og han havde et stort følge med sig; han tog da til Miklagård.». Uzreiz saku – uzraku vēl vienu interesantu zviedru apskatu, kur viņi mēģina izmantot oriģinālos, nevis pašizdomātos vārdus un tur tādas lietas nāk ārā! Nē, godīgi – izrādās, ka latīņu, zviedru un norvēģu valodās ir tādi avoti, kas vispār nav skatīti un ņemti vērā, ka nenobrīnīties. Jūs zinājāt, ka 11. gadsimtā pa rusu zemēm ņemas kāds Visvaldis? Tagad ziniet :)
Par to visu citu reizi, kad atkal jumts aizbrauks – varbūt tiešām ir vērts iečekot. Ejam tālāk – atgriežamies pie XI grāmatas. Ir mums Svena dēls Knuds, kurš jaunībā esot pakļāvis Baltijas jūras briesmoņus pirātus Sembus un Igauņus - «Sembici et Estonici».
Šeit jau ir izteikti pamanāms, ka mainās valdnieku saites – ja iepriekš ieprecējās Sklāvijā, Ruscia un citur, tad tagad aizvien biežāk meklē sievas franku zemēs un citās kristiešu teritorijās. Aizvien vairāk vietas hronikās aizņem nevis karagājieni, bet dažādi svēto nedarbi.
Atkal vandāļi
Un te stāstā par Šlēsvigu izrādās, ka turpat visu šo laiku dzīvo Vandāļi, kas uzskata, ka pārmaiņas ierobežo viņu brīvību un ar ieročiem ir gatavi pieprasīt savas tiesības. Labrīt! Pēc četru simtu gadu klusēšanas kur nu atradās! Kas tur ar viņiem tālāk notiek, gan nav rakstīts.
XII grāmata.
Kristietības iespaidā Dānijā paliek viss tik labi, ka tas ir jāapraksta ļoti ilgi un gari. Un nezin kāpēc cilvēkiem kaut kas nepatīk, bet Sklaviem nav miera – traucē par dāņu laupītāju kuģiem laupīt. Tas gan noveda līdzam tam, ka kāds Ēriks apciemoja Sklavikus trīs reizes un tad kādu laiku pirāti jūrā netika manīti.
Parādās atkal «Ruscia», kurai cauri kuģo Ēriks un šādi šķērso lielu daļu «Austrumu» zemes, bet te ir viena interesanta lieta – pēc tam viņš tālāk pa sauszemi dodas uz Bizantiju. Šo ir vērts paturēt prātā. Turklāt tas gājiens, cik var saprast, ir dalība krusta karagājienā uz Izraēlu, bet tai pat laikā ar visu karaspēku kopā apciemo Konstantinopoli, kur vietējie jau ir mācīti un drošības pēc uz to visu noskatās no mūriem. Kas gan viņiem nākotnē nepalīdzēs.
Šajā grāmatā var arī redzēt, kā reliģija maina valdnieku vārdus – parādās Nikolass, nākamajā grāmatā jau Mārgareta, Helēna, Henrijs. Atgādinu, ka tas nemainīja tautību, bet valdnieku vārdi mainījās. Tāpēc arī pateikt, ka goti bija skandināvi, ir ļoti nepamatoti, ja goti tajā laikā bija reliģija. Un arī rusu zemēs tāpēc ir daudz dažādu vārdu, jo viens bija piedzimstot no savas tautas, otrs – kristījoties no kristīgās ticības.
XIII grāmata
Nikolass apbižo Henriju, jau minētā Guthscalcus no Sklāvijas dēlu, kuru gan vēlāk pieraksta kā Guthskalci. Vismaz puse sklāvu asiņu ir Henrijā. Henriju atbalsta Šlēsvigas apgabals – tur, kur vandāļi dzīvo, bet kauja notiek Sklāvijas līdzenumos, kur sklāvi ar savu kavalēriju sākumā nogurdina dāņu armiju, bet pēc tam izmēģina tiešo kauju un tur dāņi noturas. Tomēr turpinājumā kavalērija izrādās pārāka un Henrija armija uzvar. Loģiku visi pamanīja?
Kas vēlas vairāk saprast, kas ar ko te kaujas, te Šlēsvigas hercogu dinastijas. Duke of Schleswig https://en.wikipedia.org/wiki/Duke_of_Schleswig
Mēs esam sadaļā, kur Šlēsvigā valda vēl Kanute I, kurš ļoti centīgi pēc tam Sklāvijā karoja ar to pašu Henriju. Tad te iejaucas pats Svētās Romas imperators un iestājas īslaicīgs miers.
Tad varu Baltijas reģionā plāno pārņemt Zviedrijas valdnieks Magnuss, kurš vēlas saradoties ar Polijas «gubernatoru» Bokisclavi. Visdrīzāk tas ir Boļeslavs III – te ir Romas atzīta karaļu dinastija jau kopš 966. gada. Kopā ar Boļeslavu Magnuss iebrūk Sklavēnijā, kuras karalis Vartisklavs ir spiests padoties pārspēkam. Varētu teikt – pirmais slāvs, bet nē – viņš ir sklavs. Tālāk tur viens otru centīgi slaktē.
Tālāk būs garš teksts, kur daudz par Sklāviju
XIV grāmata.
Jau XIII grāmatā parādās Rugiam, par kuru runā kā par mākslīgu veidojumu – visdrīzāk runa ir par Rjūgenu. Neizskatās, ka tam ir kaut kāda saistība ar rusu nosaukumu.
Par Šlēsvigas hercogu kļūst Valdemārs, iepriekšējā hercoga Kanuta dēls. Dāņu Kristiāns atkal pakļauj Sklāviju. Tomēr tas visus neapmierina un pēc kārtējās valdnieku maiņas kopā ar Ģermānijas pārstāvjiem Sklāvijā iebrūk arī dāņi un zviedri. Mēģina ieņemt lielu ostas pilsētu «Dobinumu», kas ne visai izdodas. Vietējiem palīdz Rjuges flote. Nav skaidrs, kā veicās ģermāņiem, bet skandināvi paliek tukšā un pēc tam, kā ierasts, izkaujas savā starpā. Turpinājumā ir vēl vairākas neveiksme un to izmanto sklāvi, nemitīgi laupot Dāniju, ar ko vietējie ne visai tiek galā. Lai tiktu galā, uz salām sāk celt cietokšņus.
Viens no karaļiem vispirms karo Somijā un pēc tam «Werendiam», kur iedzīvotāji ar koku aizcirtumiem cīnās ar iekarotāju. Tomēr «Verendensus» izdodas pakļaut. Savukārt Sklāvi atkal ar lielu floti ierodas Dānijā, šoreiz plāno izlaupīt Roskildi. Tomēr viņus izdodas pārtvert un sakaut. Tiesa, tā esot tikai viena epizode – pirātniecība esot bijusi tik spēcīga, ka visas krasta zonas no Vandālijas uz ziemeļiem Dānijas Austrumu pusē bijušas pamestas. Kas gan neliedz Skandināviem turpināt slānīt vienam otru.
Bet nu vienu brīdi bija tik ļoti nokaitināti, ka savāca milzu floti un pie Rūgijas gāja iekarot Arkonas pilsētu un Bārtas apgabalu. Izsēdās viņi tūlīt pēc vētras un iebrukums sanāca negaidīts – iedzīvotāji pat reizēm domāja, ka tas ir vietējo valdnieku Kazymarusne vai Bugisclavus karaspēks. Tiesa, beigās izrādījās, ka atlikušos kuģus ielenca sklāvu flote un kuģiem nācās labi ātri mukt atpakaļ, kamēr uz sauszemes ilgi un dikti turpinājās cīņas, kur dāņi tomēr izcīna uzvaru. Parādās vēl viens sklāvu vārds – Prisklavs.
Baidoties no atkārtošanās, Rjuges iedzīvotāji sūta uz sarunām Domboru. Dāņi prasīja atteikties no pagānu ticības un to vietējie nespēja pieņemt. Tad dāņi iebruka Sklāvijā no abām pusēm kopā ar teitoņiem. Sklāvi Nukleta vadībā zirgos īstenoja partizānu taktiku pret iebrucējiem, bet Nukletu izdevās sakaut un nonāvēt. Viņa dēls ir Priszlavo ar tīri slāvisko vārdu, kas ir pieņēmis kristīgo ticību un pat uzaudzis pie dāņiem, bet viņa saistību ar to visu grūti saprast. Dāņi ieņem Rostokas pilsētu, bet Prislavs Bernards turpina pakļaut Sklāviju Dānijai, ignorējot brāļa Pribislava pārmetumus, ka viņš sadarbojas ar brāļa slepkavām. Sklāviem nāk palīgā Rugijas un Pomerānijas flote. Tomēr neveiksmīgi. Dombors mēģina turpināt sarunas, bet arī neveiksmīgi. Beigās Dānijas karalis saņem ķīlniekus un atgriežas savā valstī. Cik saprotu, tas ir 12. gadsimta vidus, jo mums Svētās Romas impērijas vadībā ir Occo.
Cēzars, Oktaviāns, Gallija, Germānija - viss no jauna
Pomerānijas valdnieks izrādās ir jau minētais Bugisklāvs un nav īsti skaidrs, vai tas ir tas pats Bugislavs, kas vēlāk. Parādās Rugijas vecākais Masco – Masko. Neskatoties uz to, ka tur vēl klope iet pilnā sparā, Svētās Romas imperators jau ir pasludinājis Sklāviju par impērijas sastāvdaļu un dala gubernatora amatu katram, kas labi izskatās. Tur tajā laikā viss iet apmēram kā gadu tūkstoša mijā – ir Cēzars, ir Oktaviāns, dala atkal Galliju un Germāniju. Viss notiek. Kamēr tur dala kaut ko, tikmēr Skandināvi turpina kauties.
Turpinājumā atkal plānots karagājiens uz Sklāviju, kur Rugijā valda Tetiszlavo. Šeit izveido Valogastas domēnu trīs daļās, kur vienu daļu ieņems Tetiszlavs, pārējo Kazimars (iespējams, iepriekš minētais Kazymarusne), bet trešo - Nukleta dēls Prizlavs, kas būtībā kļūst par Dānijas karaļa vasaļiem. Kaut kur ap 1165. gadu. Tas gan mieru nedeva, bet tagad sklāvi mēģināja postīt jau iekarotās teritorijas, nevis pašu Dāniju. Rugijas iedzīvotāji cerēja uz sakšu palīdzību, bet nebija. Pieminēts ķēniņš Strela, kas pārvalda kādu salu, bet kāda tieši ir viņa nozīme, nav skaidrs.
Nākamā klopīte ir vēl lielāka – iesaistās arī somi un pieminēti pirāti «Leutitios». Atkal parādās Guthscalcus no Sklāviem – nav skaidrs, vai tas ir tas pats vai cits. Viņam izdevās apvienot Sklāviju un Pomerāniju zem Dānijas karoga, pārliecinot, ka tas ir veids, kā pasargāties no sakšiem. Tas gan nepalīdzēja un 1169. gadā dāņi atkal uzbruka Rjugenai. Pēc apraksta sanāca, ka tur bija īpaša vietējo pagānu svētnīca milzu templī. Ja pareizi sapratu, Kazimaro et Bugiszlavo cīnījās kristiešu pusē. Rjuge padevās pēc ļoti smagas kaujas un kristieši iznīcināja templi, kas bija veltīts dievam Svantovitam. Pēc tam ieņem pilsētu, kuru aizsargā Karentīni un arī tur ir milzīgs templis un statuja, veltīta Rjugovitam, kara dievam, kuru iznīcina. Turpat bija Porevits un Porentujs – arī dievības.
Turpinājumā ir apraksts par to, ka Rugija bija pakļauta, bet jaunie vikingi regulāri kuģos pārbaudīja potenciālos pirātus Rūgijas Krastos un «Leuticios» upju ielejās. Leti parādās jau otro reizi. Aktivitātes gan vēl aizvien nepalīdz tikt vaļā no sklāvu laupītājiem. Tāpēc nākamais iebrukums jau bija Pomerānijā. Pretim stājās vietējie valdnieki Kazimarus un Bugislavs, pieminēti arī vietējie kaujinieki Konons un Cirinus. Skatot nosaukto sarakstus, var pamanīt, ka mainījusies saskarsme abu tautu starpā – starp Dāņiem vairs baltiskie vārdi neparādās, tikai Skandināviskie un kristianizētie, kā Absaloms. Rezultāts beigās ir neizšķirts – tāda tiešā kauja nenotiek.
Tomēr dāņi atgriežas uz uzbrūk Stitinas pilsētai, kuras vadonis ir Vartislavs.
Turpinājumā pieminēti Rugijas prinči Tetisklāvs un Jarimars, kas ir dāņu pusē. Neliekas mierā arī sklāvi – atkal ziņo par milzu floti, kas ies uz Dāniju. Dāņi floti sagaida un abas puses tik ilgi kaut ko domā, kamēr uznāk vētra un sklavēnu floti izsvaida. Tālāk piemin Bramnēsiju un Lalandiju, kur arī notiek kaujas ar sklāviem. Nākamais galamērķis ir Circipana, kuru pārvalda Otimars. Pilsētu iznīcina.
Turpinājumā 1176. - 1178. gadā ir nepārtraukts karš. Sklāvi turpina laupīt kuģus, bet dāņu karaspēks ieņem pilsētas un pretim no otras puses nāk sakši. Cik var saprast, brīžiem jau notiek sadursmes starp sakšiem un dāņiem. Tālākais ir grūti saprotams, bet izskatās, ka pāvests panāk, ka zemes atdod sakšiem, nevis dāņiem.
Tā, šitā grāmata beidzot ir beigusies. XV grāmata – 1179. - 1182.
Dāņi turpina ar vietējie iedzīvotāju atbalstu karot Sklāvijas zemēs. Bugiszlavus et Kazimarus padodas Dānijas karalim, bet viņiem skaidri pasaka, ka zeme jau ir sadalīta – ziemeļi tiek dāņiem, dienvidi poļiem. Tiesa, vēlāk jau Svētās Romas intrigās mēģina sakūdīt Sklāvus pret dāņiem, bet hronists grāmatas beigās tomēr raksta, ka Sklāvija ir iekļauja Dānijas karalistē.
Pēdējā, XVI grāmata. Ja pareizi saprotams, tad sakši sakūda Bogislavu uzbrukt Rjūgenai, bet viņiem tur kaut kas neizdodas un Dāņi floti vienkārši sagrauj. Sakši tā arī Bogislavam neatnāk palīgā un tam atliek lūgt mieru ar dāņiem. Nākamajā gadā dāņi atkal iebrūk Sklāvijas zemēs. Bogislavs padodas un pats drīz aiziet no nāvējošas slimības. Hronika beidzas.
Secinājumi:
Nav nekādu pazīmju, ka sklavēni vai sklāvi būtu slāvi. Valdnieku vidū ir daudz gotu ierastie «mari» un pat baltiskie «valdis». Saistība ar slāviem parādās 12. gadsimtā, kad parādās pirmie Sklāvijas valdnieki ar nosaukumu «slavs». Kāds tobrīd ir reālais iedzīvotāju sastāvs teritorijā, kur no vienas puses ir dāņi, no vienas sakši, no vienas slāvi un visus šos sklāvi vēl regulāri pamanās aplaupīt – dievs vien zina. Par to, cik ātri notiek tautību asimilācija, liecina kaut vai tas, ka arī no slāviem, kas atradās šīs teritorijas dienvidos, pāri paliek ļoti mazs skaits iedzīvotāju.
Otrajā daļā vispār pazūd kurši. Divreiz parādās vārds, kuru var asociēt ar letiem. Tas arī viss. Vendi neparādās vispār, kas liek domāt, ka šis apgabals ir ievērojami zemāk un dāņu ietekmes zonā šajā laikā nenonāk. Rodas pirmā skaidrība, kā «rusi» Ragnāra vadībā varēja uzbrukt Bizantijai.
Grūti saprast, kas katrā situācijā tiek saukts par Austrumu valsti. Rutēņu gadījumā parādās interesants moments, kad vietējo valdnieku ar vārda noslēgumu «mārs» pārdevē par «slavu». Aizvien lielāks jautājums par to, kas īsti ir rutēņi, kas visdrīzāk ir pamats tiem iedzīvotājiem, kas pašlaik dzīvo Baltkrievijas teritorijā ap Minsku.
Sakso Gramaticus hronika ir labs vēstures avots, kurš reizē parāda to, ka ir kļūdaini saukt sklāvus par slāviem. Par ko norādīju jau rakstā par avāriem. Kopumā hronika tikai apstiprina visu to, par ko iepriekš runāts. Un vēlreiz apstiprina teikto, ka tulkotāji izvēlas vienkāršāko versiju tautu tulkojumā, kas pirmā nāk prātā un attiecīgi salaiž visu pamatīgā sviestā.
Attēlā - 990. gada gleznojums, kur četras teritorija nes Svētās Romas imperatoram Otto dāvanas - Roma, Ģermānija, Gallija un Sklavinija. Tā lūk.