Rozenbaumas «patiesība»

Ir mums Una Rozenbauma – latviešu režisore, scenāriste, publiciste un radošā direktore. Es ticu, ka kopumā varētu būt labs cilvēks, tikai ar vienu problēmu – nu patīk melot par feminismu. Ko pati, lai arī sarkastiski, atzīst – nu melo.

Stāsts būs tālāk, bet par problēmu pateikšu uzreiz – šādi sabiedrībā pazīstamas personas veido stāstu par sliktajiem vīriešiem un labajām sievietēm. Un, lai labās sievietes aizstāvētu, vajag feminismu. Un visi šie stāstnieki labi apzinās, ka viņi melo. Tāpēc nākotnē, kad jūs redzēsiet šos skaistos «stāstus», kādus mīl Una Rozenbauma, jūs uzreiz zināsiet, ka jūs tiekaties ar patoloģisku meli.

Un vēl viena replika pirms bildes – režisors un radošais direktors telpā ar vīriešiem nekad nebūs nobijies. Viņa tos izrīkos, pateiks, ko darīt, kur iet un tā tālāk. Bet svarīgāk taču bija samelot, vai ne?  

Kopumā varbūt šo bildē redzamo stāstu neaizķertu, bet patrāpījās te stāsts no pagājušā gadsimta 70. gadiem. Jūs taču ziniet – tas šausmīgais laiks, kad vīrieši apspieda sievietes ... oi, nē, piedodiet, tāda laika nekad nav bijis. Vienkārši jums atkal melo. Izteikta sieviešu tiesību ierobežošana pēdējos 300 gadus ir vienā pasaules reliģijā – tajā pašā, ko mīl Rozenbauma un Regresīvie. Bet, kā jau minējām, vienkāršāk ir melot.

Stāstu pie bildes neatreferēšu, tikai pateikšu galveno – pagājušā gadsimta 70. gados sieviete, kuras vīrs karā bija nokļuvis gūstā, krāpa savu vīru ar citiem, turklāt diezgan centīgi, bet, atgriežoties vīram no kara, izšķīrās un par to saņēma māju, mašīnu, regulārus maksājumus no vīra un vēl 40% no viņa pensijas. Lūk, tas ir feminisms, ja kāds nesaprata. Nevis kaut kas par sievietēm starp vīriešiem, bet bizness. Kā visus apkrāpt, melot, izlikties un uz tā vēl nopelnīt. Nevis tas, par ko melo Una Rozenbauma. Un tas ļoti efektīvi strādāja jau pusgadsimtu atpakaļ, kur nu vēl mūsdienās.