Superīgie izglītības eksperti

Diskusija Twitter.com par to, kas vainīgi skolu problēmās - skolotāji vai disciplīnas trūkums, noveda pie jautājuma par ekspertiem - kur atrast tos labos ekspertus, kas izvērtēs pašreizējo situāciju un parādīs, kurā virzienā tad nu doties. Piedodiet nu, bet Twitter.com uz šo jautājumu neatbildēt. Galvenais iemesls - pašreizējā situācijā atbildes nav. Nu nav to īsto ekspertu.

Uzreiz pateikšu, kā es redzu pašlaik skolu - skolotājiem katru gadu pamet programmu, pēc kuras mācīt, turklāt atzīmējot, ka primārais ir skolēns un pedagoga tiesības paliek pēdējās šajā hierarhijā. Skolēnam uzgrūž mācību materiālu apjomu, kas apmēram 70 % skolēnu pārsniedz to, ko viņi spēj paņemt pretim. Direktors raustās pa vidu starp IZM, pašvaldību, savu skolu un, ja nekļūdos, apmēram 20 iestādēm, kas jebkurā brīdī var ierasties un pārbaudīt direktora darbu. Neesmu gan dzirdējis, ka kāda no šīm pārbaudēm būtu nesusi kādu labumu. Un visa augšā ir IZM, kuras ierēdņi, ierodoties uz semināriem skolās, atklāti pasaka: "Mēs veidojam izglītību, kas ies līdzi laikam," un turpina: "Skatieties prezentāciju, jo es daudz ko nezinu - to veidoja mani kolēģi." Vārdu sakot - sajēgas par to, ko viņi patiesībā dara, augšā nav nekādas. Un ja kāds cer, ka šo situāciju atrisinās daži īstie eksperti, kas ieradīsies skolā un atrisinās visu - nu, naivi jūs esat.
Vispirms atcerēsimies, ka pedagoģijas virzieni ir ļoti dažādi. Lai atrastu sev īsto un pareizi, varam salikt šo dažādo virzienu ekspertus kopā un dabūsim vienu skaistu un nejēdzīgu bardaku. Un es šajā situācijā nerunāju par Izglītības ministriju, kuras nodarbei ir maz sakara ar pedagoģiju. IZM atgremo savas "patiesības", kas ir kaut kas pa vidu starp padomju laikiem un dažādām idejām no rietumiem par skolēna tiesībām un nejēgām skolotājiem. Savukārt dažādie pedagoģijas virzieni pieprasa atšķirīgus pedagogus, darba vidi, mācību materiālus un attieksmi pret skolēniem. Tas būtu tas pats, kas savākt kopā futbola, florbola, basketbola un volejbola trenerus, lai tie lemtu, kas ir vislabākais hokejistiem.
Nākamais - vecuma grupas. Pašlaik patiesībā prasības visu vecumu pedagogiem ir diezgan vienādas, kas ir saistīts ar to, ka pārsvarā eksperti, kas vērtē un nosaka izglītības prasības, ir augstskolu pasniedzēji. Kādas ir sekas? Iedomāsimies, ka Latvijas basketbola izlases treneris, kura mērķis ir uzvarēt pasaules čempionātā, iegūst parastu lauku skolas komandu un sāk viņus atbilstoši trenēt - ar fiziskajām nodarbībām vairāku stundu garumā, spēļu analīzēm, spēles izpildījuma tehniskajām prasībām. Sekas būs tādas, ka daļa būs slimi, lielākā daļa vienkārši neies uz treniņiem. Izturēs tikai daži - un tā ir klasiskā mūsdienu situācija Latvijas pamatskolu vecuma grupās. Jo vecuma psiholoģiskās un prāta īpatnības netiek ņemtas vērā, pieskaņojot gandrīz visus augstskolas vecuma īpatnībām.
Nepieciešami atsevišķi eksperti bērnudārziem, sākumskolām, pamatskolām un vidusskolām. Prasība apgūt augstskolas izglītību bērnudārzu un sākumskolu pedagoģēm savulaik bija atklāti muļķīga - šajā vecumā pilnīgi pietiek ar speciālo tehnikuma izglītību un praksi - ja tev ir talants, tu vari būt izcils pedagogs arī bez augstākās izglītības. Īpaši šajā vecumā.
Ar šo stāstu gribu pateikt, ka Latvijas problēma ir nevis ekspertu trūkums, bet gan konkrētu prasību un noteikumu trūkums, kas būtu jāizpilda skolu pedagogiem, vadošajam personālam, ministrijai un audzēkņiem un kuru izpilde, galvenais, tiktu KONTROLĒTA. Audzēkņiem pašreizējā situācijā pats aktuālākais ir disciplīna - izņemot skolotāja morāli, nav nekādu citu veidu, kā apstādināt agresiju skolā. Ja nu vienīgi tā beigās nonāk līdz policijai, bet Jēkabpils variants parādīja, ka arī ar to nekas nav līdzēts. Vārdu sakot - pirmā prasība, kas ir jāizpilda Latvijas pedagoģijas sistēmā - disciplīnas nodrošināšana skolās.
Nākamo veltīsim pedagogiem - izņemot stundu vadīšanu, patiesībā prasību viņiem nav. Gatavošana olimpiādēm - tikai tik, cik paši vēlas vai uzstāj skolas vadība. Iemesli patiesībā ir ļoti vienkārši - pedagogiem par to nemaksā. LIelākoties nemaksā arī par darbu ar bērniem, kam ir grūti mācībās, mācību ekskursijām. Daudziem pedagogiem nemaksā par mājasdarbu labošanu. Tiesa, pēdējais ir ne tik daudz pluss, cik mīnuss - lai arī ir prasības, cik daudz mājasdarbus pedagogi var uzdot nedēļas laikā, realitātē mūsu skolotāju spēja mājasdarbus sadot ir vienkārši fenomenāla. Patiesībā arī tā būtu prasība, kas ir jāpilda, bet tai neviens neseko. Reāli tieši šādu noteikumu izpilde, apvienojumā ar klases apgūto prasmju un zināšanu vērtējumu + olimpiāžu rezultāti būtu jābūt skolotāja vērtēšanas pamatā, nevis dažādu mistiski apgūto kursu piepildīts portfolio.
Nākamais - skolas vadībai. Tieši tā pašlaik ir atbildīga par pedagogu komplektāciju. Un ir viena joma, kas pašlaik nemaz skolās nestrādā - vietējais mikroklimats. Ja skolas direktors stundā ierodas pedagogu tikai nolamāt un nokritizēt, nevis palīdzēt risinās iespējamās konfliktsituācijas un uzlabot pasniegšanu stundās, tad no tādas vadības ir maz jēgas. Bet tāda ir lielākajā daļā skolu - direktors lielāko daļu laika neatrodas skolā, jo viņam uzkrautas daudzas pat nejēdzīgas funkcijas, uzlikta atbildība par visu, piespiests atrasties dažādās sēdēs un semināros un beigās skolā laika atliek tikai nolamāt pedagogu. Paldies dievam, ne visur ir tā.
Un beidzot - IZM. Līdz Tatjanas Koķes laikam IZM vēl kaut ko vadīja, bet pēc tam viss sabruka pilnībā. Šī iestāde pašlaik īsteno tikai dažādu lobiju vēlmes - grāmatu izdevēju, augstskolu, ar jaunām prasībām, nepārtrauktām izmaiņām mācību programmās un pedagogu vērtējumos panākot, lai vairāk naudas tiek tērēts grāmatu iegādei un dažādu maksas kursu un citu izglītības pakāpju iegūšanai augstskolās, kur skolotāji atstāj daudz naudas.
Tā vietā IZM beidzot būtu jāsāk pārvaldīt skolas, nosakot nepieciešamo minimumu, kas jāapgūst skolēnam, izveidojot pedagogu un skolēnu kontroles sistēmu (nezin kāpēc to veic nevis IZM, bet gan privātais uzņēmums e-klase), paņemot sev tās funkcijas, kas pašlaik nezin kāpēc uzkrautas pašvaldībai (skolu uzturēšana, personāla uzturēšana, direktora iecelšana utt.). Jāizstrādā konkrētas prasības, kas ir jārealizē skolotājam un, galvenais - jāveic kontrole. Turklāt prasībām ir jābūt reālām, nevis tādām, kā tagad par dažām saka: "Mēs saprotam, ka šīs prasības izpildīt nevar, bet standartā tās ierakstīt vajadzēja un tāpēc mēs viņas nevērtēsim." Arī tādas atbildes ir skanējušas no ierēdņiem, kad viņiem prasa par prasību izpildi. Klasiskais variants - standarts priekšmetam, kuram notiek divas stundas nedēļā, tiek veidots uz 72 stundām. JA neticiet, paskaitiet paši - tas pat teorētiski nav izdarāms. 2012./2013. mācību gadā, ja neviens neslimo, nekur nebrauc, nenotiek nekādi pasākumi un visi centīgi iet uz stundām, varēja notikt 68 - 70 mācību stundas.
Latvijas izglītības sistēmai nevajag ekspertus - vajag kārtību, konkrētas prasības un to izpildi, nevis tukšu muldēšanu par sliktajiem pedagogiem un vājajiem skolēniem.
Ņemiet vērā - līdzīgas prasības IZM uzklausa jau vairāk nekā desmit gadus. Manā sarakstā nav viena jautājuma, kurš parasti skolotāju prasībā ir - algu jautājums. Bet IZM, runājot par skolotāju prasībām, parasti pārējo atmet un presei teic: "Skolotāji atkal vēlas lielākas algas." Tāds ir godīgums mūsu izglītības sistēmas veidotāju izpratnē.