Skolotāju lāsts

Kā kļūt no vienas no cienījamākajām profesijas pārstāvēm līdz praktiski vairāk ienīstajām? To uzskatāmi šogad demonstrēja Baltkrievijas pedagogi, kas jau gadu gadiem kļuva par Baltkrievijas tirāna Aleksandra Lukašenko uzticīgu balstu vēlēšanu rezultātu viltošanā. Pedagoģijas iestāžu vadība viltoja gan parakstu vākšanu A. Lukašenko virzīšanai prezidenta amatā, gan pēc tam arī vēlēšanu rezultātus.

Tagad pedagogi Baltkrievijā ceļ troksni par to, ka viņus nemīl, ka cieš profesijas prestižs un meklē veidus, kā nomazgāties baltiem. No vienas puses tā ir viņu problēma un pilnīgi noteikti Baltkrievijas izglītības sistēmā vajag izmaiņas, tai skaitā ļoti daudzu pedagogu atlaišanu, bet no otras puses - tas pamazām kļūst par aizvien nopietnāku visas pasaules problēmu.

Tomēr šoreiz nerunāsim pat par pasauli, jo pedagogi jau kopš pirmajiem brīžiem, kad piemin cilvēkus, kas masveidā māca kādus citus, strādā valsts labā. Savaldīt viņus gan ne vienmēr izdodas - pie ne vienas vien sacelšanās, kustības vai revolūcijas pamatiem ir bijuši pedagogi, lai kā viņus mēģinātu ielikt rāmjos vai pat piespiest mācīt praktiski neko. Paliksim pie Latvijas.

Latvijā skolotāju prestižs krīt gadu no gada. Iemeslus piemin ļoti dažādus - zemas algas, skolēnu tiesību pārākums pār pienākumiem un daudz ko citu. Neapšaubāmi šeit ļoti liela loma ir Izglītības un zinātnes ministrijas brīžiem apzināti destruktīvajai darbībai, nepārtraukti liekot skolotājiem veikt lieku un nevienam nevajadzīgu darbu gan stundās, gan ārpus stundu darba laikā, kā arī ļoti neveiksmīgajai pedagogu apmācības sistēmai. Tomēr viena no galvenajām problēmām ir pavisam cita - skolotāju tēls sabiedrības acīs.

Un šeit galvenais, kas Latvijā to visu ietekmē - direktora amatā ieceļ pašvaldība. Un te droši var uzskaitīt veselu kaudzi punktu, kas šādu lēmumu ietekmē - piekritība pareizajai partijai vai grupējumam, direktora kandidāta esamība deputāta amatā un pat reizēm - pārliecība, ka lūk tieši šis neko pretim nepukstēs, neko neteiks un visam piekritīs. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc partiju pārstāvji mīl redzēt direktorus un skolu vadības pārstāvjus novadu domēs - runā maz, piekrīt gandrīz visam, centīgi ceļ roku. Par dažu desmit tūkstošu eiro projektu skolai atbalstīs jebko.

Ko dara šādi direktori amatos? Skola bieži vien pārvēršas par ģimenes uzņēmumu, kur dažādos amatos atrodas savi ģimenes pārstāvji, kas saņem ne tikai cieto algu, bet arī piemaksas, prēmijas. Šādi pedagogi saņem spēcīgākās skolas klases, attiecīgi uzrāda labus rezultātus. Kas notiks, ja atnāks vecāki protestēt? Paši vainīgi.

Valsts arī tīri ieguvēji - skolu vadībā pārsvarā sēž pedagogu pārstāvji, kad nav gatavi ne par ko iestāties, ne par ko protestē, bez protestiem (Skaļiem protestiem. Zem deguna visi burkšķ) pieņem IZM rīkojumus un plānus.

Nu, padomāsim, kādi tad izskatās mūsu izglītības iestāžu vadītāji - pazemīgi, iztapīgi lišķi, kam savā izglītības iestādē ir dota ļoti liela vara. Kam automātiski arī līdzīgi pedagogi patīk. Protams, ka ir izņēmumi - ja paskatīsieties uz saviem skolas gadiem, vienmēr atradīsiet vienu, divus mīļākos skolotājus, bet pārējie būs pelēkā masa, bet ar katru gadu šādu personu un personību skolās un direktoru amatos ir aizvien mazāk. Vienīgais, kas priecē - arī šādu personību sabiedrībā ir aizvien mazāk un skolotāju trūkst aizvien vairāk. Kas atkal aizved pie jautājuma par izglītības kvalitāti - kāpēc skolām pat mūsdienās, kad izglītības iestādes ir pametuši daudzi progresīvi 90. gadu skolotāji - vienkārši aizgājuši pensijā, vēl aizvien neizdodas radīt daudz sev līdzīgas personības - pelēkas, neizteiksmīgas, neprasīgas? Laikam jau sabiedrības ietekme tomēr ir lielāka.

Rakstu šo visu tāpēc, ka būtu jāsāk domāt par izeju no šī gana neveiksmīgā modeļa. Protams, ka variācijas var būt dažādas un jāskata būtu visas. Tomēr grēks būtu izdvest vien šo saukli, kā to mīl mūsdienās politiķi un varas kritiķi, un neko nepiedāvāt.

Vispirms - noņemt šo sfēru no valsts kontroles un uzreiz sadalīt atsevišķi izglītību augstskolās un pirms augstskolām. Atvēlēt šai nozarei fiksētu procentu no nodokļu ieņēmumiem. Lai nav tā, ka katru gadu valdībai jāmeklē negaidīti nauda - piemēram, 30% no PVN un 30% no IIN. Finansējumā īstenot «nauda seko skolēnam» un stingrus kvalitātes kritērijus eksāmenu jomā. Vispār jau centralizētie eksāmeni ir kaut kas ne pārāk labs, bet šajā gadījumā tieši tas varētu strādāt kā kvalitātes rādītājs.

Izglītības sistēmas vadībā būtu speciāla padome, kuru izvēlētu visu izglītības iestāžu darbinieki. Savukārt skolas direktoru ievēlētu sistēmā, kad vēlēšanās piedalās četri padomes pārstāvji un pieci skolas pedagogi. Izvēloties starp kandidātiem, kas pieteikušies atklātā konkursā. Paredzot iespēju, ka direktoru var atcelt, ja par to iestājas noteikts skaits skolotāju un atceļ tieši tādā pašā sistēmā.

Protams, ka tas neatrisinās visas problēmas, bet noteikti paaugstinās pedagogu prestižu, ļaus skolās nostiprināties spēcīgiem pedagogiem un paaugstinās izglītības kvalitāte. Pieļauju, ka šādas aktivitātes pozitīvāk ietekmēs arī IZM darbību, jo, skolās palielinoties spēcīgu pedagogu skaitam, pieaugs arī prasības pēc efektīva un kvalitatīva mācību darba, nevis IZM dažādu spēlīšu atbalstīšanas.

Visi aicinājumi kaut ko nacionalizēt, atdot valstij, kas ar to visu tiks galā labāk, līdz šim ir pierādījuši tikai vienu - kad to pilnvērtīgi ar normālu kontroli noņem no valsts, rezultāts ir daudz labāks. Šāds izglītības modelis būtu apmēram pa vidu starp valsts un privāto īpašumu un noteikti būtu daudz efektīvāks, nekā pašreizējā sistēma.