Sliktie un labie – visi ir skolēni

Cilvēki ir ļoti dažādi. Cits sver 140 kilogramus un var pacelt 300 kilogramu svaru, bet cits ir tik mazs, ka var izlīst pa pavisam mazu lodziņu. Tomēr Latvijas izglītības sistēmā viņiem abiem labas atzīmes dēļ ir jāspēj noskriet kilometrs trīs minūtēs un 30 sekundēs.

Iemesls šādai sistēmai ir vienkāršs - Latvijas Izglītības un Zinātnes ministrijas vadībai interesē tikai nauda. Un neinteresē, kā viņu mēģinājumi naudu iegūt atspēlēsies gan skolotājiem, gan skolēniem. Vairāk par šo var izrakstīt iepriekšējā ierakstā, ko publicēju.

Ja pirmais ieraksts bija vairāk veltīts skolotājiem, tad šis ir skolēniem. Un skolēnu galvenā problēma ir IZM darboņu vājās domātprasmes. Lai kā IZM darbotos, viņiem ir kaut kas jāizdara, lai pierādītu politiķiem un attiecīgi tautai, ka viņi kaut ko dara efektīvi un labi. Tāpēc viņi izdomā dažādus pastulbus rādītājus, kam ar efektīvu mācību procesu ir maz sakara, bet tie ir ļoti vienkārši, parasti uztverami un neizraisa lielus jautājumus. Piemēram, vidējā atzīme vai skolēnu un skolotāju skaita attiecība.

Twitter ierakstā, ar kuru sākās diskusija, parādījās tādi jēdzieni kā labie un sliktie skolēni un labās un sliktās skolas. To, ka šādi apzīmējumi pirmām kārtām liecina par problēmām izglītības sistēmā, sapratīs jebkurš loģiski domājošs cilvēks, bet IZM ir parūpējusies radīt lielisku dūmu aizsegu šai problēmām tādā mērā, kad par vainīgu kļūst nevis sistēma, bet gan sliktās skolas un sliktie skolēni. Lai saprastu, kas ir kas, paskatīsimies, kā rodas šīs sliktās skolas un sliktie skolēni.

Sāksim ar sliktajiem skolēniem. Šeit uzreiz sāksim ar to, kā strādā labākajās izglītības sistēmās un kā mūsējā. Pēc Latvijas IZM principiem mācību mērķis ir iegūt pēc iespējas labāku vidējo atzīmi. Lai gan pēc loģikas skolai būtu jāiemāca prasmes un jāpalīdz apgūt zināšanās. Bet ne Latvijā ... .

Lai saprastu problēmu, runāšu par to, ar ko pats esmu saskāries. Piemēram paņemsim dambretes treniņus. Jau pirmajās klasēs ir iespējams uztrenēt bērnu tā, lai viņš var apspēlēt lielāko daļu vidusskolas skolēnu. Šahā tas būtu grūtāk. Tas tāpēc, ka dambrete ir balstīta uz spēju izdomāt loģiskus gājienus un atmiņu, bet šahā ļoti spēcīgi pieslēdzas vizuālā uztvere un spēja domāt abstrakcijās - kad gājienu var arī neizdarīt. Vārdu sakot - pat mazi talanti var uzreiz parādīt ļoti daudz, lai arī ir jomas, kur to ietekmē augšanas procesi.

Ja visus šos dambretistus samet un māca vienā čupā ar vienādiem mācību materiāliem, rodas bardaks. Ģēnijam nav ko darīt, savukārt lielākajai daļai klases nav spēju apgūt to, ko citi var izdarīt. Prāta sistēmā ko grūtāk saskatīt, bet, ja stāsts ir par svarcelšanu, laikam visiem uzreiz ir skaidrs. Tāpēc treneri nekad tā nedara, piemeklējot katram kaut ko pēc attīstības līmeņa (labi treneri), bet IZM Latvijas radītā izglītības sistēma visus vērtē vienādi un piedāvā darbu vienādu. Situāciju varētu apiet ar dažādošanu - vienam un tam pašam vingrinājumam ir ļoti vienkāršas prasmes, kuras iemācās visi, kaut citi lēnāk, vidējas prasmes, kuras apgūst lielākā daļa un tad ir piņķerīgi un atjautīgi risinājumi, kurus atrod gudrākie. Tikai šajā stāstā ir viena problēma, kuru rada IZM pieprasītais rādītājs - vidējā atzīme. Nedrīkst likt par dažādiem darbiem vienādas atzīmes. Pat neskatoties uz to, ka ir ieguldīts vienāds laiks un pūles. Automātiski pirmajiem būs sliktas atzīmes, pārējie puslīdz normālas, bet ģēnijiem - izaugsme būs daudz vājāka, nekā varētu būt. Un pamazām rodas pirmie sliktie skolēni.

Vispirms jau sliktie skolēni rodas situācijās, kad bērnam ir psiholoģiskas problēmas vai sadzīves problēmas. Pašlaik skolu sistēma vēl aizvien ar viņiem tiek galā slikti. Ir atrasti vairāki risinājumi, bet IZM uz to neparakstīsies - tas ir un paliek viņu naudas pumpītis, neies taču finansējumu dot uz malu. Ja atradīsies ES finansējums, tad arī to tikpat bezjēdzīgi izmantos.

Vārdu sakot - psiholoģiski sliktajiem skolēniem ātri pievienojas tie, kas netiek līdzi pārējiem. Savukārt par to, kā rodas IZM programmas un plāni, var paskatīties pirmajā sadaļā. Un IZM ar savu vidējās atzīmes rādītāju cenšas radīt pēc iespējas «gudrākus» skolēnus, pat ne visai saprotot, kā paši nokļūst milzīgās pretrunās un pamazām degradē visu sistēmu. Automātiski mācību materiāli paliek aizvien sarežģītāki un bērniem jāsāk mācīties aizvien ātrāk. Trešās klases skolēni mācās to, ko mēs mācījāmies savulaik sestajā klasē. Un, ja parādās jomas ar abstrakto domāšanu, un šīs jomas parādās, tad automātiski bērni netiek galā - vienkārši vecuma īpatnības - un slikto skolēnu skaits atkal pieaug. Turklāt pieaug mazvērtības sajūta, jo tev atliek mēģināt iemācīties pareizās atbildes situācijā, kuru tu vienkārši neesi spējīgs saprast. Te arī rodas sava veida murgs - sestajā un septītajā klasē sākas lielas problēmas ar skolēnu spējām. Lielākajai daļai šajā vecumā beidzot abstraktā domāšana parādās normālā līmenī. Tiesa, daļa no viņiem jau ir sliktie skolēnu un ar ļoti sliktiem pamatiem vienkārši vairs netiek līdzi apjomam. Otra daļa pēkšņi sāk uzrādīt labus rezultātus un «pārsteigt» skolotājus. Bet lielākā daļa līdz šim tikusi sveikā cauri ar vecāku un privātskolotāju atbalstu un te sākas lielas problēmas. Bieži vien mācību vielu nesaprot vairs arī vecāki. Tas nekas, ka viņi to ir mācījušies pirms 20 gadiem - arī viņus nemācīja tā, lai attīstītu prasmes. Daļai pacietība ir pietiekami liela, lai noturētos, pārējie papildina slikto skolēnu rindas.

Tā 6. klases beigās esam nonākuši diezgan nepatīkamā situācijā. Jāatzīmē, ka līdz šim brīdim Latvijas skolēni bieži vien uz pasaules fona pat izskatās pārāki par citiem, bet tad sākas atpalicība. Labas vidējās atzīmēs noturēšana visu laiku ir veidojusi viduvējas klases prasmes un tagad, kad var vairāk ielikt attīstībā, pietrūkst prasmju. Ja visu laiku tev ir mācīts pareizais viedoklis un veids, ir grūti saprast, ka var rēķināt dažādi, mācīties dažādi. Turklāt pēc vidējās atzīmes sistēmas parasti klasē ir izveidojusies diezgan liela grupa slikto skolēnu, kuri ne paši sevi mīl, ne citi viņus mīl, bet klases labākajai grupai savukārt ir ļoti grūti noturēties šajā sarakstā, jo reāli jau viņi tik lielam informācijas plūdumam sagatavoti nav.

Protams, ka viens no risinājumiem, ko piedāvā, ir skolas sliktajiem un labajiem. Turklāt IZM ik pa brīdim diezgan atklāti norāda, ka lauku skolas ir sliktajiem un pilsētas - labajiem. Jo pilsētās ir lielākas klases ar labāk atalgotiem skolotājiem.

Pat ja neatgādina, ka visi ir skolēni - labi vai slikti, tas ir ļoti slikts stāsts. Jā, ja sliktos skolēnus paņem prom no klases, pārējo skolēnu vidējā atzīme ļoti uzlabojas - pašam praksē bija gadījums, kur pēc divu slikto skolēnu aiziešanas klases vidējā atzīmē uzlabojās par vienu vai divām ballēm visiem. Šajā gadījumā sliktajiem skolēniem bija psiholoģiskas un sadzīves problēmas, bet klasē palika vēl pietiekami daudzi, kas citur būtu sliktie - vienu meiteni pirms tam pat no «augstas» klases izglītības iestādes izmeta. Tas neliedza mūsu skolai viņu sagatavot līdz godalgotai vietai Zinātniski pētniecisko darbu konkursā Latvijā un ļoti labam centralizēto eksāmenu rezultātam.

Problēma šeit ir cita - pat ja paņem nost bērnus ar psiholoģiskām problēmām, kam patiesībā vajadzētu asistentus, vienalga paliek bērni, kam ir ļoti dažādas prasmes un spējas, bet mums visu nosaka vidējā atzīme. Šādi mēs zaudējam daudzus talantus. Manā atmiņā bija unikāla māksliniece, kuru beigās aizsūtīja uz prastu tehnikumu un talantu noraka, jo bija grūtības ar lasīšanu un matemātiku. Bija puisis, kuram vienkārši par atrašanos stundās lika četriniekus un viņš tā arī skolu beidza, bet dzīvē sāka strādāt ar datoriem un izrādījās pietiekami aktīvs un zinošs cilvēks. Vidējās atzīmes skolā viņiem nav vietas. Un grūti šeit ir arī ģēnijiem. Ja tu vari izpildīt to uzdevumu, ko citi pilda visu stundu, desmit minūtēs, tad tu esi malacis - drīksti sēdēt un uzspēlēt telefonu 30 minūtes. Vai nav labi?

Šoreiz laikam jāuzsit sev pa plecu un jāsaka, ka man izdevās šo murgu skolā apiet ar savu sistēmu. Labāk vai sliktāk - grūti pateikt, bet izdevās. Lai cik neapmierināta būtu skolas vadība un arī no pārbaudošo iestāžu puses šo to dabūju, bet es savulaik šo sistēmu apgāju. Sākumā bija skolēni, kas uzmeta lūpu un apvainojās, bet pamazām to pieņēma aizvien lielāks skaits skolēnu un daudziem patika. Ceru, ka tas palīdzēja arī viņu attīstībai.

Bet morāle šim stāstam ir tāda - visi skolēni ir skolēni un tajā brīdi, kad sākat viņus dalīt, ir jādala pilnībā, vai jāmāk strādāt ar visiem. Un, ja jūs atdalīsiet labos no sliktajiem, vienalga būs jāmeklē, kur sliktos likt. Un kurš tagad godīgi atbildēs uz jautājumu - kurš skolotājs vairāk paveic - tas, kurš strādā ar sliktajiem, vai labajiem?

Tā pamazām esam nonākuši pie nākamajiem sliktajiem un labajiem. Pie skolām. Pēc IZM viss ir kārtībā - labās skolas ir lielajās pilsētās. Tur ir daudz skolēnu, labas algas skolotājiem, šīm skolām dod naudu pārbūvei, telpu remontiem un tehnikai. Sliktās skolas ir laukos - maz skolēnu, maz naudas, pedagogi maz saņem.

Vispirms - maza vēsturiska atkāpe. Reiz nonācu skolā, kur bija savulaik divas 4. klases, bet 5. klase jau pēc tam bija viena - gandrīz visi labākie pēc ceturtās klases pārcēlās uz labo pilsētas skolu. Tas nedaudz ievadam par to, kā veidojas labās skolas. Un tagad vēl viena puse - sliktās un mazās skolas atlikušie bērni regulāri piedalījās olimpiādes rajonā un ieguva pat godalgotas vietas rajonā, bet uz labo skolu aizgājušos praktiski nemanīja un ar laiku daži pat atgriezās atpakaļ. Iznāk taču kaut kā muļķīgi - sliktās skolas bērni parādīja sevi labāk nekā labās? Kas gan IZM neuztrauc.

Vēl viens stāsts - bija saruna ar labās skolas pedagoģi par to, ka sliktā skola esot slēgta. Tas taču esot tik labi - tagad no sliktās skolas bērni nenākšot uz labo skolu un nebūšot tās problēmas ar sliktajiem bērniem. Diemžēl te ir divas problēmas - no sliktās skolas atnāca vienīgais bērns, kurš pēc tam iekļuva pasaules olimpiādē - ar citu šādu panākumu pagaidām labā skola nevar lepoties, bet tieši slēgšanas gadā sliktajā skolā izlaiduma klasē bija Latvijas olimpiādes fināla dalībniece un novada olimpiāžu godalgoto vietu ieguvēji. Savukārt daudzi sliktie skolēni nemaz uz labo skolu negāja, bet gan meklēja iespējas turpināt mācības citā skolā - viņi jau iepriekš bija pārvākušies uz slikto skolu tāpēc, ka viņi bija sliktie un tagad meklēja iespējas mācīties tur, kur ar viņiem tiešām strādās.

Tādā veidā veidojas sliktās skolas laukos un labās pilsētās. Gribētos jau saprast, kur paliks sliktie skolēni, kad IZM būs likvidējusi visās sliktās skolas un paliks tikai labās, kur tagad vajadzēs mācīties visiem sliktajiem, bet no IZM atbildi nesagaidīsiet. Padomāt divus soļus uz priekšu izskatās pāri viņu saprātam. Tāpēc arī neceru, ka kādu brīdi IZM aptvers, ka galvenais ir nevis vidējā atzīme, bet iespēja ar visiem darboties tā, lai jaunieša attīstība notiktu no pirmās klases līdz 12. klasei, nevis daļai tiktu norakta jau sākumskolā.

Un te būs jums jāsagādā vēl viena vilšanās. Ja kas, atzīmes var sazīmēt puslīdz visiem - būtu tikai vēlēšanās. Tas, ka pēc tam ir problēmas centralizētajos eksāmenos - kam negadās? Turklāt arī eksāmeni pēdējā laikā ir tādi, ka par to neviens vairs īpaši nebrīnās. Attiecīgi pēc IZM presinga, kur skolotāja darba galvenais kvalitātes rādītājs ir izieti kursi (IZM pumpītim atvēlēta nauda), jebkurš pedagogs ir labs. Uz ko arī ejam. Neatkarīgi no tā, kāda ir darba kvalitāte. Un, ja vēl piedevām esi draugos ar direktoru - tad arī piemaksas būs labas un viss pārējais. Latvijā ir pietiekami daudz pīrādziņu skolu vadītājiem, lai viņi izliktos, ka problēmas nepastāv.

Par to ir stāsts no 21. gadsimta sākuma, kad notika pirmais skolotāju streiks. IZM nobijās un piekrita diskusijai ar skolotājiem - notika darba grupu sapulce. Diskusijā par to, ko vajag jaunajiem skolotājiem, gāju pie tāfeles un rakstīju ar domu, ka vispirms nepieciešams drošs pamats zem kājām - nodrošināts minimālais atalgojums (es tobrīd par nedaudz vairāk kā vienu slodzi saņēmu kaut kur 300 eiro, no kuriem vairāk nekā vienu trešdaļu maksāju par studijām augstskolā), vieta, kur dzīvot, finansiāls atbalsts papildus kursiem, kurus jaunajiem skolotājiem bieži pieprasa un kas var ilgt pusgadu, gadu un ilgāk. Tad nāca pazīstamas skolas direktore, kas pasmaidīja par to visu, uzrakstīja savu tekstu un visi par to nobalsoja. Galvenais, kas bija šajā tekstā - jaunajiem skolotājiem vajag papildus apmācības kursus. Tieši tā tas arī notiek.

Problēmas nav ar sliktajām un labajām skolām. Problēmas ir ar izglītības sistēmu un nevajag sev melot, klausoties tajā, ko stāsta IZM. Viss, kas ir mainījies pēdējos 20 gados Latvijas izglītības sistēmā, nekādā veidā nav saistīts ar mēģinājumiem kaut ko uzlabot vai palīdzēt. IZM naudas pumpītis nepārtraukti meklē iespējas sevi uzbarot un tikai nepieciešamība kaut kādā mērā iekļauties pašu izdomātajos kvalitātes rādītājos - vidējā atzīme un skolēnu un skolotāju skaita attiecība - viņiem traucē izvērsties vēl vairāk. Bet mums tas gan neko īpaši nepalīdz.