Stambulisms - tas ir par naudu un vardarbību
Nebija mērķis šodien kaut ko rakstīt, bet tik daudzi plātās ar stambulisma panākumiem, ka vienkārši jau apnika. Tāpēc paņēmu divus avotus, kur ir uzsvērti stambulisma panākumi un paskatījos - kas tur ir un ko viņi grib panākt.
Vispirms paņemsim Mairitas Lūses twiterī publicēto Madaras Poles informāciju. Atvainojos par latviešu valodu šajā publicētajā informācijā, bet tāda nu mums tur vietām viņa ir.
Vispirms nauda
Katru no atzīmētajiem gūtajiem "panākumiem" noformēju atbilstoši tam, kam tas atbilst. "Nauda" šajā gadījumā ir tiešs ieguvums feministu organizācijām. Pieļauju, ka tur ir gadījumi, kad varam runāt arī par ieguvumu sabiedrībai, bet pamatā tas ir finansējums feministēm viņu dzīves uzstādījumu uzturēšanai - daudz neatkarīgu sieviešu, kas pašas pelna un izcīna savu vietu dzīvē un palīdz arī citām būt tādām. Arī klasiskā komunisma teorija praksē vienmēr saskārās ar to, ka uz sabiedrības rēķina var uzturēt tikai noteiktu skaitu "neatkarīgo sieviešu", bet tāda nu ir dzīves īstenība. Šajā grupā ietilpst arī likumdošanas projektu izstrāde - šis process var kļūt par lielu naudas apguves avotu.
Otrā grupa ir atbalsts cietušajiem, kas no vienas puses ir pozitīvi vērtējams, bet no otras puses var būt vēl lielāks ieguvuma avots par informatīvajiem pasākumiem. Tāpēc to atzīmēju ar oranžu - arī šo pozitīvo darbību stambulistu organizācijas izmanto pašlabuma audzēšanai, kad šāds "atbalsts" var būt pat patstāvīgu ienākuma avotu bez pašām cietušajām. Turklāt šīs ienākumu grupas lielākā problēma ir tas, ka vardarbība pret sievietēm tiešām var samazināties (kas gan nav novērots nevienā valstī, kas ir pieņēmusi Stambulas papīru) un tad šis ienākumu avots pazūd.
Turpinājumā ir plusiņi "+", kurus tiešām var vērtēt kā ieguvumu, un ir jautājuma zīmes "?", kad no vienas puses iniciatīva it kā ir, bet no otras puses reālā darbība tai neatbilst. Piemēram - paātrināta tiesvedība šajā situācijā, kad valstī ir tiesvedības, kas ilgst gandrīz desmit gadus, vairāk liecina vispār par tiesu problēmām, nevis risinājumu. Runāt par kaut kādām jaunām tiesībsargājošajām iestādēm, kas visu kontrolēs, kad policijā runā par 40% vakancēm - tā vispār ir ņirgāšanās. Ja ir izstrādāts un praksē ieviests vardarbības novēršanas algoritms, kuram būtu jānovērš vardarība, bet vardarbība pieaug - tad kaut kas ar to algoritmu nav labi. Tāpat ir punkts, ka ir noteikta atbildība par seksuālo uzmākšanos, bet arī šajā jomā procesi tikai pieaug. Tas nav loģiski. Un tamlīdzīgi.
Vārdu sakot - no vienas puses it kā ir jomas, kur stambulistiem ir reāli panākumi, bet pārsvarā lielākā daļa panākumu saistās ar to, ka iesaistītajām feministu organizācijām beidzot ir nauda, lai rīkotu apmācības un bīdītu likumdošanas izmaiņas. Kur par pēdējām jāsaka, ka tās nav sliktas, bet situācijā, kad ir vājināts policijas darbinieku darbs ar pašu darbinieku neesamību un struktūras nesakārtotību, plus tiesu sistēmas vājums, kuru stambulisti ietekmē tikai vārdos, tas neko nedod.
Tad nu paskatīsimies, kas Latvijā vēl ir darāms. Ir mums tāds teksts: "Mīti un fakti par Stambulas konvenciju, un ko tā dos?" kur uzskaitīti daži reāli ieguvumi un reizē arī vairāki, kas ir pilnīgas blēņas. Man patika jau pirmais: "Stambulas konvencija ir ārzemju dokuments, ko mums uzspiež Eiropa. Fakts: Latvija bija viena no Stambulas konvencijas autorēm." Tas man atgādina "Skola 2030", kur savāca visus pedagogus, ļāva izteikties un beigās iedeva pilnīgu ..., turklāt bez mācību materiāliem. Tā kā jā - ļoti ticu, ka Latvijai tur bija liela nozīme.
Jeb arī šis: "Latvijā jau ir likumi pret vardarbību, un konvencija nav vajadzīga. Fakts: Līdz ar konvencijas ratificēšanu, vardarbības novēršana un apkarošana vairs nav individuālu politiķu gribas jautājums, bet gan valsts juridisks pienākums saskaņā ar starptautiskajām tiesībām." Pilnīgas muļķības. Regresīvajiem valsts ienaidniekiem vai valsts izzadzējiem ir pilnīgi vienalga, kam tas ir juridisks pienākums. Un tā tālāk.
Pie paveiktā jāatzīmē, ka krīzes dzīvokļi ir jau sen un, ja kādā pašvaldībā nav, tad ir citā, no kuras pašvaldība pērk šo pakalpojumu. Par pārējo redzam - vajag naudu, lielāku atbalstu, kas arī ir nauda un. Trīs izsaukuma zīmes ir tieši pie tām pozīcijām, par kurām runāju - ir jauku prasīt kaut ko jaunu, apvienot un tā tālāk, bet, ka kamēr nebūt pietiekami daudz policistu un nebūs sakārtots policijas darbs, tas viss ir tukša muldēšana. Par 11. punktu - Grevio norāžu ievērošanu, kas kadrā man neiekļuva, teikšu īsi - stambulisti visu laiku saka, ka tās ir tikai norādes, kuras var neievērot un tai pat laikā aicina visu laiku ievērot. Viss loģiski.
Secinājums ir vienkāršs - tā pašlaik ir liela biznesa sistēma, kas gūst naudu no "apmācībām" un "kursiem", kā arī barojas uz cietušo rēķina. Pēdējo neatzīmēju kā negatīvo, jo atbalstu vajag un ļoti vajag, bet te vienkārši ir klasiskā problēma - jo vairāk cietušo, jo vairāk kāds uz tā rēķina pelna.
Lai pamatotu stambulistu darbību, mums piemin to, ka Latvija un Lietuva ir līderos slepkavību ziņā. Te vēlos teikt, ka primārais tomēr ir darbs ar sabiedrību un policijas darbs, nevis stambulēšana tieši par sievietēm. Kad man stāsta, cik briesmīga mūsdienās ir vardarbība, es atceros padomju laikus Skaistkalnē, kad pēc katra pasākuma uz tilta tikās latvieši un lietuvieši, jeb arī paša Bausku 90. gadu sākumā, kad bija ielas, kur noteiktos laikos labāk bija nestaigāt un bija kopmītnes, kur ik pa pāris gadiem notika masveida kautiņi. Lai arī tagad notiek vardarbība, bet ne tādā apmērā. Policijas darbs, sporta nodarbības, plaši pasākumi un sabiedrības attieksmes maiņa ir tas, kas devuši vardarbības samazinājumu, nevis stambulistu stabules un masveida islāmistu invāzijas veicināšana. Ko arī uzskatāmi parāda tas, ka stambulistu valstīs vardarbība pieaug, nevis samazinās, jo papīram nav nozīmes, ja valsts ar dažādiem veidiem īstenot vardarbības neapkarošanu un veicināšanu.
Un galu galā ir viens vienkāršs gadījums, kas uzskatāmi parādīja, ka Latvijā stambulistu laikā nekas nemainījās. "LTV: Zeiza jau agrāk sodīts par vardarbību pret sievieti: samaksājis viņai 150 eiro kompensāciju". Nu redz kur ir - publisks gadījums, kas nav slēpts, kur ir gatava runāt pati cietusī un sabiedrība ir gatava sekot līdzi paraugprocesam, kas parādīs, kā strādā stambulisti, cik precīzi un skaidri viņi aizstāv cietušo un kā viņi tagad notiesās vardarbības īstenotāju, lai nākotnē par neko tādu vairs pat nedomātu ne tikai viņš, bet arī citi. Un kas notika? Pilnīgi nekas, kas arī uzskatāmi parādīja stambulisma jēgu. Viņi barojas uz cietušajiem un tas arī viss.