Svētā truba jeb par Moskovijas vēstures ticamību
Ja kāds nezina par pēdējā laika lielāko krievu varoņdarbu, varu pastāstīt. Kurš tieši to izdomāja, pateikt nevaru, jo vislabākās idejas autoros piesakās ne viens vien. Ideja vienkārša – četras dienas krievi gāja pa gāzes trubu desmit kilometrus uz Sudžu, lai izietu Ukrainas armijas aizmugurē un ieņemtu Sudžu. Protams, ka tas ir varoņdarbs.
Šis tomēr būs stāsts nevis par trubu, bet gan par Moskovijas vēstures ticamību. Lai to saprastu, jāizlasa tomēr viss teksts.
Pat Tramps lūdza pasaudzēt!
Ko mums stāsta «avoti»? Krievijas portāls «Argumenti i fakti»: «Ar drosmīgu reidu pa gāzes vadu Krievijas bruņotie spēki izgāja banderovcu garnizona aizmugurē un jau cīnās Sudžas centrā, ielenca Maritonvku ...». Visu neatstāstīšu, bet gala rezultātā tas ir pilnīgs un absolūts Krievijas triumfs pat tādā līmenī, ka ASV prezidents Donalds Tramps bija spiests lūgt Putinu pasaudzēt aplenkuma katlā noķertos ukraiņus.
Moskovijas vadība ļoti atzinīgi novērtēja operāciju. Skaidrs, ka būs apbalvojamie, bet jau tagad leģendārais panākums ir tik populārs, ka starp moskovitiem notiek asas diskusijas par to, kas bija idejas autori, kas to visu organizēja, piedalījās un tur viens otru centīgi atmasko. Galu galā kopš panfiloviešiem pie Maskavas tāds varoņdarbs nav piedzīvots.
Lai īpaši atzīmētu to visu, Jekaterinburgā atvesta truba un izstādīja pie baznīcas, kuras nosaukums ir Svētās asins baznīca. Te gan nedaudz fēleris sanāca un tas nav oriģinālās trubas fragments, bet tas tomēr nākotnē – sadalīs trubu pa gabaliņiem un pie katras baznīcas stāvēs oriģinālās trubas fragments, kas būs baznīcas relikvija, tāpat kā daudzas citas. Galu galā krievu tautas varoņdarbus aizmirst nedrīkst!!!
Viņi mira ilgi un sāpīgi
Un tagad īss citāts par to, kas tur īsti notika. «По трубе пролезли в Суджу».
"Ienaidnieks mēģināja rīkoties pēc Avdijivkas operācijas scenārija, izmantojot inženiertehniskās konstrukcijas, lai iekļūtu Ukrainas bruņoto spēku kontrolētajā teritorijā. Tomēr mūsu desantnieki apsteidza okupantus. Prasmīgi organizēta slazds ļāva gaidīt, kad ienaidnieks iziet no tuneļa un pulcējas pie izejas. Izšķirošajā brīdī izeja no caurules tika nobloķēta, padarot neiespējamu pamatgrupējuma evakuāciju. Tālāk iznīcināšana – likvidēja apmēram 80% no ienaidnieka grupējuma,» ziņo Ukrainas bruņoto spēku virsnieks, brīvprātīgais un fonda «Miers un Co» vadītājs Miroslavs Gajs.
Nu, labi, neveiksme. Kam negadās. Izrādās, ka gadās vēl trakāk. «Российские военные задохнулись от метана в газовой трубе под Суджей».
«Pēc dažām ziņām, krievi divas dienas staigāja pa cauruli un vēl četras dienas atradās tajā bez pietiekamas skābekļa padeves. Rezultātā daļa Krievijas karavīri gāja bojā no nosmakšanas, bet citus iznīcināja Ukrainas bruņotie spēki.»
Pieļauju, ka jūs to jau zināt, bet, atkārtoju, šis ir stāsts par Krievijas vēsturi. Jums ir reāla, tikko notikuša momenta apskats. 2025. gada marta sākums, tik divas nedēļas pagājušas. Un jūs visi redziet, kā top leģenda par krievu varonību, par īpašiem sasniegumiem un neapšaubāmiem varoņdarbiem.
Un tagad kaut viens pienāciet man klāt un pasakiet, ka Moskovijas vēsturei var ticēt. Nu kaut tik, cik melns aiz naga?
Noslēgumā – runā, ka atlikušajiem varoņiem plaušas izskatoties šitā. Vārdu sakot – ja pēc kara sastapsiet leģendāro krievu varoni, kas pa trubu atkaroja Krievijas teritorijas, jūs zināsiet, kur viņš bija, ko darīja un ko nozīmē būs krievu varonim.
2025. gada 27. marts. Nevarēju šo nepievienot.
