Tautas varas kopienas nozīme jeb parunāsim par cilvēces attīstību

2025-01-11

Lai arī tādam veidojumam, kā Tautas varas kopiena jeb TVK pēdējā laikā pievērsta mazāka uzmanība, tomēr esmu redzējis gana daudz tekstu par to, ka to nevajag, tur nekā jauna nav un tas neko nedos, lai gribētu atkal par to parunāt.

Iemesls, kāpēc par ko tādu mazāk runā, ir vienkāršs – sabiedrībā pieaug vēlme pēc «visgaišākā» Antiņa, kurš nu beidzot mūs atkal uzvedīs stikla kalnā. Visi gaida kārtējo Putinu, Asadu, nu vismaz Trampu vai sliktākajā gadījumā Orbānu. Citi cer uz Staļina augšāmcelšanos. Gatavi uz visu, lai tikai atnāktu beidzot viņš – pareizais un īstais, no kura mums visiem beidzot paliks labāk. Tāpēc TVK ideja nav gluži populārākā tagad.

Nu kam vajag demokrātisku sistēmu, kurā tev regulāri jāpiedalās un vēl piedevām kaut kā jāpauž savs viedoklis, ja var atrast vienīgo un pareizo, kurš visu zina labāk? Vai ne?

Savā būtībā tirānija un TVK ir mūžīgie pretstati no laika gala – kopš radās pirmā cilvēku sabiedrība, kurai vienmēr bija jāizvēlas – uzticēties vienam līderim jeb ieviest kontroles mehānismus tam, ko dara līderi. Un tiem, kas noniecina sabiedrības institūtus un kas sociālajos tīklos regulāri stāsta, ka viss jau ir izmēģināts, nekas nemainās un visu mainīs tikai māte anarhija – tiem šoreiz būs lekcija nevis politikā, bet cilvēces attīstībā. Ja kāds vēlas saprast, kur slēpjas šīs lekcijas pamati, lai pameklē tādu grāmatu kā «Lūsija». Jeb palasīt kaut ko no tā, ko sarakstījis šis mans elks – Ouens Lavdžojs.

Mēs vienmēr esam centušies saprast, kā radās cilvēki. Ja ar tiem, kas tic, nav problēmu, tad zinātniekiem tā vienmēr ir bijusi lielākā mīkla. Pat ja pieņem, ka tās bija kādas radiācijas novirzes, kuru dēļ piedzima mazie pērtiķēni, kas staigāja uz divām kājām, paliek jautājums par to – kā viņi izdzīvoja?

Pirmā versija, kurai pieķērās zinātnieki, bija Marijas un Luisa Līkiju Homo habilis pētījumi. Viņiem bija mazākas smadzenes, zināmā mērā ķermeņa un izskata atšķirības no cilvēka un viņiem bija jau pirmie, paši primitīvākie akmens darbarīki. Lēmums bija – cilvēku radīja darbs. Lai paņemtu rokās šos darbarīkus, cilvēki piecēlās kājās. Starp citu – šī dilemma ir palikusi arī citos vēstures pētījumos. Kas nāk vispirms – darbarīks, prasme vai resurss? Sarežģīts jautājums, jo dažādās situācijās viss ir dažādi. Par to es vēl runāšu savos vēstures apskatos.

Vārdu sakot – pirmā versija visus apmierināja un tur nevar nepiekrist – darbs ir tas, kas pērtiķi pārtaisa par cilvēku. Tomēr nāca pēc tam vēl atradumi un te radās problēmas. Homo Habilis ir apmēram divus miljonus gadu vecs. Parasti jaunāks. Etiopijā atrastais australopiteks ir 3,5 miljonus gadu vecs, apmēram metru garš, ar smadzenēm tenisa bumbiņas lielumā un ... tadam, bungu rīboņa ... absolūti perfekti stāvus staigājošs bez jebkādiem instrumentiem, kurus tas apstrādātu. Ja kādam ir ideja, kāpēc tas mazais mērkaķēns piecēlās stāvus un nolēma tā vazāties pa pasauli, neskatoties uz to, ka šādā veidā pazaudēja evolūcijas procesā gan fizisko spēku, gan ātrumu – dodiet ārā savas idejas.

Uz šī fona man pašlaik ticamākā izskatās Ouena Lavdžoja teorija – tā ir mīlestība.

Un nesakiet, ka dabā tādas nav. Jūs visi ornitologi sitīs. Savukārt Ouena Lavdžoja teorija balstās uz to, ka sāka izdzīvot grupas, kur vīrietis rūpējās par sievieti. (Kā gribas te pateikt šo to par vienu tēmu, bet paklusēšu.) Kamēr iznēsā bērnu, kamēr ir kādas dzīves problēmas, vīrietis nes sievietei augļus, pārtiku un tamlīdzīgi. Ouens Lavdžojs uzskata, ka tur pamatā ir monogāmija, kam es nepiekrītu, bet par uzstādījumu piekrītu – manuprāt, tā ir reālākā teorija. Šādām grupām izdzīvojot sekmīgāk nekā citām, aizvien lielāka nozīme kļuva tam, cik daudz un kā tu vari atnest – aizvien vairāk bija jāstaigā uz pakaļkājām un jānes rokās un arī roku funkcija mainījās. Līdz mēs nonākam līdz australopitekiem ar augumu 90 – 120 centimetri, kas visdrīzāk staigā apkārt ar koka rungām un barā cenšas iebiedēt visus, kas baidās un kaut kā veiksmīgi aizmukt no tiem, kas nebaidās.

Galvenā problēma ir tā, ka ar mīlestību vien te nepietiks. Mans viedoklis – jebkurā cilvēka attīstības gaitā uzvarēja spēcīgākās sabiedrības. Tieši sabiedrības sistēmas veidošanās bija tas, kas kopā ar mīlestības sajūtu izveidoja cilvēci. Klasiskajā pērtiķu bara modelī ir hegemons un viņam pakļautā grupa.

Ja izdevās izveidot modeli, kur vājākie vīriešu pārstāvji nevis ir spiesti pamest baru, bet gan turpina sadarbību hegemona vadībā jeb kopējā sadarbības procesā – tas jau bija milzīgs solis uz priekšu.

Šeit visdrīzāk bija milzīga nozīme tradīcijām un privilēģijām. Ja kādam liekas, ka dzīvnieki neapzinās, kas ir tradīcijas un privilēģijas, varu ikvienu iepazīstināt ar savu kaķi. Viņš labi apzinās, kuras vietas mājā ir tās, kur ir viņa privilēģija sēdēt vai gulēt. Ja vieta ir aizņemta, tad sašutums purniņā ir acīmredzams. Labi apzinās, ka viņa privilēģija ir rīta pusē apmēram desmit minūšu bužināšana no vecmammas. Ja nesaņem uzreiz, tad ar ķepu palīdzēs atgādināt, ka viņam pienākas. Un vēl vesela kaudze sīkumu. Ja šādas tradīcijas un privilēģijas iesakņojās seno cilvēku sabiedrībā, tad šīs dažādās sistēmas varēja saglabāties un attīstīties miljonu gadu garumā.

Tiem, kas pukst, ka nekas nemainās un nekas nenotiek, varu iepazīstināt ar nākamo modeli, kas atkal kļuva par revolucionāru cilvēces attīstībā. Ir daudz jautājumu par to, kā savulaik kromaņonietis jeb homo sapiens izdzīvoja no Eiropas neandertāliešus. Pēdējie bija spēcīgāki un aptuveni tajā pašā tehnoloģiskajā attīstības līmenī. Atbilde atkal ir sabiedrības attīstība. Oficiālajā vēsturē pašlaik parādās maz, bet pētnieki pēc DNS analīzēm runā par tā saucamo Jamnajas kultūru.

Ja kāds vēlas kaut ko vairāk saprast par šo tēmu, tad latviešu valodā būs ļoti maz. Ir maza atsauce vienā rakstā, bet pašu rakstu ir vērts izlasīt, kaut vai tāpēc, lai saprastu kaut ko par diskusiju, kas pašlaik notiek pasaules vēstures jomā.

Mūslaiku arheoloģija starp karotāju bandām un jaunajiem gaismas bruņiniekiem

Oficiālā atbild uz to, kā homo sapiens izdzīvoja visus pārējos, ir vienkārša – orda. Spēja savākt ļoti lielus pūļus, kas savā ceļā noslauka visu – aizsargātas vietas, tehnoloģiski pārākas mītnes, visu. Modelis, kurš kā invāzijas rīks ļoti labi strādāja vēl 13. gadsimtā un Eiropas teritorijā ilgu laiku ik pa dažiem tūkstošiem gadu vai īsākā laika periodā mainīja visu – gan politiku, gan iedzīvotājus.

Šeit iespaidīgākais ir tieši Jamnajas kultūra, kas no Pievolgas reģiona regulāri izspļāva Eiropas un citu valstu virzienā labāk vai sliktāk organizētus iebrucēju pūļus, kas visu laiku pārrakstīja vēsturi.

Nākamais modelis, kas jau kaut cik spēja stāties pretim ordai, bija civilizācija. Mēs vēsturē vairāk zinām par tām civilizācijām, kurām bija rakstība, bet arheoloģija liecina, ka civilizācija ir daudz senāka – vienkārši, ja par tevi nav rakstīts, par tevi grūti kaut ko uzzināt. Šeit pamatnosacījumi ir likumdošana un birokrātija, kas ļauj efektīvi apgūt resursus un automātiski arī pabarot, uzturēt lielāku skaitu cilvēku un kas ļauj veikt arī zinātnisku darbību, kuras rezultātā mēs arī esam tur, kur esam.

Ordas sabiedriskā īpatnība ir republikas tipa demokrātiskās sistēmas apvienojums ar tirāniju. Ko mēs varējām novērot Eiropā vēl 14. gadsimtā un ko Polijas un Lietuvas karaliste mēģināja ievērot līdz pēdējam brīdim – kā nu viņi to prata. Problēma tur bija vienkārša – ir cilts, apmetne, pilsēta – konkrēts veidojums, kurā ir iespēja visiem sanākt kopā un nobalsot. Republikāniski demokrātiska sistēma. Ārpus šī veidojuma kaut ko tādu grūti realizēt – kamēr visi sanāks kopā, kamēr nobalsos, laiks iet, cilvēki dažādi, nevar vienoties utt. Tāpēc parasti lielākas teritorijas veiksmīgāk darbojas viena valdnieka pārziņā. Kamēr šis valdnieks kontrolē nelielu teritoriju, demokrātiskajām pilsētām viņš nav bīstams – tirāna valstij vienmēr būs grūtāk, nekā tautas republikai. Galvenais iemesls ir pat nevis saprāts vai vēl kaut kas, bet gan nespēja pareizo un gaišo Antiņu nomainīt, kad viņam aizveras jumts. Bet, kad viņam izdodas pakļaut vairākas teritorija un veidot karaspēku pēc ordas principa, kā to savulaik izdarīja Krievijā – var paskatīties, kā veicās neandertāliešiem. Tas arī bija galvenais iemesls, kāpēc monarhi otrā gadu tūkstoša vidū kļuva par dominējošo varas sistēmu visā pasaulē – lielajām ordām salīdzinoši nelielie demokrātiskie veidojumi nebija pretinieki. Daudzām pilsētām izdevās saglabāt daļu tiesību, kas nodrošināja viņu attīstību nākotnē, bet ne visām. Novgoroda Eiropā tajā ziņā ir sliktākais piemērs.

Vārdu sakot – jau no vissenākajiem laikiem demokrātiskais republikānisms cīnījās ar tirānijām, bet lielu valstu ietekmē zaudēja – lēmumu pieņemšana prasīja daudz laika un tam ir ļoti liela nozīme. Kamēr Polijas un Lietuvas karalistes šļahta savācās, kamēr pieņēma lēmumu, kamēr savāca karaspēku, tikmēr Moskovijas cari atņēma pilsētu pēc pilsētas.

Ātrums vēl aizvien ir pats svarīgākais.

Rezultātā 18. gadsimtā Eiropā civilizācijas attīstība nonāca tik tālu, ka radās sajūta, ka tirānija ir pats labākais un pats ideālākais pārvaldes veids pasaulē. Turklāt, atšķirībā no mūsdienām, cilvēkiem toreiz nebija tā pārliecība, kas tagad – ka tikai gaišais Antiņš viņus spēs glābt. Tur drīzāk bija pretējais – kā izdzīvot pie tā dīvainā ķēma, kas tronī un cerēt, ka jaunais būs labāks. Ne velti karaļu nāve un jaunā kronēšana bija tādas svinības – cerēja, ka jaunais ķēms būs sapratīgāks vai otrādu – ja šis bija labs, tad svinēja, kamēr jaunais nav ieviesis kaut ko absolūti ķertu. Ar ko absolūtās monarhijas triumfs beidzās, mēs visi zinām – revolūcijas un republikāniskās balsošanas sistēmas, kurās piedalās visa valsts. Mēs piedzīvojam kārtējo sabiedrības attīstības posmu.

20. gadsimta sākumā līdz ar monarhu sabrukumu izrādījās, ka nepietiek ievēlēt savus deputātus – kaut kā jāsāk ieviest kontroles mehānismi, jo katrs deputāts, nokļūstot vadošā amatā, te pēkšņi vēlas sevi skatīt vienīgā un gaišā Antiņa postenī. Ja ne kā fīrers, tad vismaz kā kārtīgs kukļņēmējs, kuram tā nauda nāk. Ar šo problēmu republikāniskās pārvaldes valstis vēl aizvien nav tikušas galā.

Vai tas ir kaut kas jauns? Nē, nebūt nav. Daudzi saka, ka Atēnu demokrātija savulaik bija neefektīva un tāpēc pazuda, bet toreiz sākās līdzīgas problēmas. Ievēlētie darīja, ko paši gribēja un reizēm plāni bija tādi, ka daži mūsdienu gaišie un pareizie Antiņi ar saviem sapņiem nobāl – tur bija tādi stikla kalni, kurus apstādināja tikai veselas kaudzes flotīliju bojā eja. Uz vāji kontrolēto vadoņu fona sistēmu ar balsu uzpirkšanu pārņēma oligarhi – un to mēs varam novērot pēdējos 30 gados daudzās valstīs. Rezultātā pie varas atgriezās atkal tirāniju, nomainot «slikto demokrātiju», kuras patiesībā jau labu laiku nebija – oligarhija ir laba tajā ziņā, ka oligarhiem tomēr kaut kā ir jāvienojas, bet slikta tāpēc, ka vadoņi, kā Krievijā, darbojas kā uzņēmēji tīri pašlabuma pēc un tāpēc valsti saskata nevis kā attīstības faktoru, bet kā teritorijas, kuras izlaupīt. Te var atcerēties Romas impērijas laikmetu, kā ievēlētās amatpersonas aptīrīja provinces.

Iztrūkstot vadoņu kontroles mehānismiem vēlēšanu sistēma parasti ir maz efektīva.

Tautas varas kopienas ideja ir tieši tas nākamais attīstības faktors, kuras mērķis ir šo problēmu atrisināt, izmantojot mūsdienu tehnoloģijas. Partija, kuru kontrolē biedri, nevis valde. Saeima, kurā ievēlētajiem ir jārīkojas atbilstoši solītajam, nevis tā, kā paši grib. Lēmumi, kurus var pieņemt ātri un kam nav jāsasauc referendums vai jārīko jaunas vēlēšanas. Sistēma, kas darbojas iedzīvotāju labā, nevis šauru grupu interesēs. Tas ir tieši tik vienkārši un tieši tāpēc Tautas varas kopienas ideja ir nākamais cilvēku sabiedrības attīstības posms. Nevis kārtējā bēdīgā ideja, ka viss jau ir izdomāts un nevienam neko nevajag, bet gan tieši sabiedrības attīstības posms.

Mūsdienu sabiedrība savā tehnoloģiju attīstību virsotnē mīl aizmirst to, cik daudz reižu cilvēce savulaik ir degradējusi, nespējot salāgot tehnoloģisko attīstību ar sabiedrības attīstību. Vāji attīstītas iebrucēju ordas agrāk vai vēlāk pārspēja tehnoloģiski attīstītas civilizācijas, kuras paļāvās uz birokrātiskiem procesiem, neieguldot neko sabiedrības attīstībā. Paļaujoties uz to, ka likumi un birokrātija spēs pasargāt valsti no iebrucējiem. Vēsture daudz reižu ir pierādījusi, ka tas tā nestrādā. Ja nespējam veidot sabiedrības mehānismus, kas spēj pietiekami ātri reaģēt uz kārtējo «gaišu un vispareizāko» Antiņu – tad mūsu vieta ir zināma.