Ticība paliek pati svarīgākā

Gandrīz pirms 30 gadiem iznāca Semjuela Hantingtona grāmata «Civilizāciju sadursme», kurā viņš iezīmēja pasaulē notiekošos procesus. Diemžēl izskatās, ka cēloņus viņam tomēr neizdevās veiksmīgi klasificēt, bet mēs ar jums varam atgriezties pie tā, kas bīda visu pasauli – ticība.

Jāatzīst, ka ļoti bieži mēs vēlamies ignorēt pagātnes mācības ar domu, ka esam atklājuši kaut ko jaunu, kaut ko unikālu, revolucionāru, kaut ko tādu, kas nekad nav bijis un tāpēc varam atmest pagātnes mācības un izveidot kaut ko pilnīgi jaunu. Diemžēl stāstā par pasaules politiskajām iekārtām, uzskatiem un visu citu mēs palaidām garām ļoti svarīgu vēstures mācību. Un tā ir vienkārša – pirms tūkstoš gadiem cilvēkus dalīja vispirms pēc ticības, tad pēc zemes, kur dzīvoja, pēc piederības sociālajai grupai un tikai tad pēc tautības.

Sākoties apgaismībai radās sajūta, kas nemitējas vēl joprojām, ka esam tikuši tam pāri. Mums ir «globālā pasaule», kurā viss būs labi un attīstība nemitēsies. Diemžēl šeit ir domāšanas kļūda jau pustūkstoša gada garumā. Mēs mīlam ticību cieši sasaistīt ar reliģiju, jo ticība līdz šim bija reliģija. Bet tā patiesībā nav. Ticība nav tikai reliģija.

Apgaismības laikmets radīja cilvēku grupu, kas ticēja cilvēka brīvībai, cilvēka spējai bez augstāku spēku iejaukšanās nodrošināt savu dzīvi, radīt brīnišķīgas lietas. Šī ticība gan sadalījās vēl divās – viena ticēja spējai demokrātiskā, tautas apstiprinātā procesā valdīt pār savu dzīvi, otra – ka vienalga vajag kādu dievam līdzīgu personu, tirānu, kas pastāstīs, kā pareizi – vajag Antiņu, kas uzved pareizajā stikla kalnā. Demokrātiskā ticība parasti saglabāja savu sistēmu un radīja iespaidīgu Rietumu civilizāciju, kas pārsteidza visu pasauli ar iniciatīvu, daudz efektīvāku cilvēku organizatorisko sistēmu, radošumu un tehnisko revolūciju.

Savukārt pareizā Antiņa meklētāji agrāk vai vēlāk atgriezās pie iepriekšējām ticībām, jo bez demokrātiskās ticības arī visas pārējie procesi pazuda un atlika vien ticēt kaut kam augstākam, jo nekā labāka uz zemes nebūs. Pustūkstoti gadu atpakaļ šādas galvenās ticības mūsu reģionā bija trīs. Pati skaistākā ir izredzētie jeb islāmisti, kas ticības dēļ vien nokļūs debesīs un kuru labā ir jāstrādā neticīgajiem un kas šādā veidā iznīcināja veiksmīgākās seno laiku civilizācijas – Divupes, Vidusāzijas un Vidusjūras dienvidu civilizācijas. Tad bija dieva vergi vai pareizticīgo, kas iznīcināja to, kas bija palicis pāri no Grieķijas un austrumslāvu kņazistēm. Un tad bija dieva kalpi, kuriem dievs bija teicis strādāt, lai nokļūtu debesīs un viņi strādāja tik ilgi, kamēr radīja Rietumu civilizāciju.

Vēl pirms pustūkstoš gadiem šo civilizāciju sadursme nenotika īsti ticības gaisotnē. Jā, uzvarošā valsts izplatīja savu ticību, bet tas pārsvarā bija saistīts ar vēlmi ieviest savu pārvaldes sistēmu un kontrolēt teritoriju. Tas reizē izraisīja arī krusta karus Spānijā un Austrumeiropā un nevajag domāt, ka pretējās pusēs nenotika kaut kas līdzīgs. Džihada ideja savulaik izrādījās vārga, jo iznīcinātās civilizācijas vairs nespēja turēt iekarotājus iepriekšējā līmenī, bet pareizticīgie diezgan veiksmīgi izplatīja savu ticību gan Eiropas virzienā, gan uz Austrumiem. Kamēr, tieši tāpat kā islāmisti, nenoveda iekarotās civilizācijas līdz sabrukumam un beidza ar revolūciju, kas ļāva noturēties Krievijas impērijai vēl kādu laiku uz tehnoloģiju attīstības un nežēlīgas tirānijas viļņa.

Modernais ticību karš

Pašlaik oficiāli varam teikt – lai cik spēcīgas vēl justos kristīgās vai pareizticīgo ticību pārstāvji, savas pozīcijas pasaulē viņi ir zaudējuši. Pašreizējā globālajā pasaulē, kur cilvēki var pārvietoties, grūti uzspiest cilvēkiem ticību būt dieva kalpiem vai dieva vergiem. Ieguvums no tā īsti nav nekāds – tu tāpat strādā vienam vai otram un vairāk esi priecīgs, ja darba vietu vari nomainīt uz kaut ko labāku. Tāpēc jau no 18. gadsimta kopā ar informācijas revolūcijas pirmajiem asniem – grāmatām un avīzēm – sāka dominēt ideja par cilvēka brīvību, kas arī pierādīja savu efektivitāti.

Tomēr šī ticība 21. gadsimtā sastapās ar seno civilizāciju slepkavu – islāmu. Atgādinu – islāmā tu esi izredzētais, kura labā ir jāstrādā tiem, kas ir neticīgie. Jā, viens viņus ir slepkavot, bet vēl labāk – lai viņi strādā tavā labā. Skaidrs, ka šī ticība visur beidzās ar to, ka gandrīz visi pārgāja islāma ticībā un tad nācās piespiest kaut kādā veidā strādāt vismaz nabagos islāmticīgos, bet tas, likumsakarīgi, noveda pie ekonomikas un civilizācijas sabrukuma islāma reģionos. 19. gadsimtā ceļotāji ieradās islāma valstīs, kur valdīja milzīga nabadzība, regress un nākotnes bezcerība. Līdz brīdim, kad Eiropa atrada dažādus izrakteņus šajās teritorijās un sāka par to maksāt, kas ļāva atkal «izredzētajiem» sajusties, ka viņu ticība ir pati pareizākā – kad tu neko nedari un tev kāds par to maksā.

Loģiski, ka uz globālās pasaules fona islāms sāka izplatīties visur, kur vien atrodami šādi apstākļi – pabalsti, nozares, kur var iegūt salīdzinoši vieglu naudu un kriminālās pasaules visatļautība, kas savus rezultātus tikko parādīja Zviedrijā.

Tā rezultātā esam nonākuši pie tā, par ko cilvēki runāja jau pirms tūkstoš gadiem. Pirmais ir ticība – vai tu tici cilvēka brīvībai, vai islāma izredzētajiem, kuru labā strādās visi pārējie. Un tikai tad nāk tas, kurā valstī tu dzīvo, kurai sociālajai grupai piederi un kādā valodā runā. Šī problēma nav tikai valstīs, kur islāmticīgie jau pamazām iegūst vairākumu – arī Latvijas valdībā ir nostiprinājušās divas partijas, kas tic, ka viņu vadība ir izredzētie, un trīs partijas, kas vēlas redzēt vadībā savu gaišo Antiņu, kurš visus vedīs pareizajā stikla kalnā. Pagātnes ticības ir guvušas virsroku mūsu valsts parlamentā un tāpēc vien ir velti gaidīt, ka valstī būs uzlabojumi un mēs izrausimies no pēdējām vietām Eiropā. Lai gan – ja tā turpināsies, tad palikt uz vietas jau nozīmēs celties Eiropas valstu reitingā.

Mēs esam nonākuši uz ticību sadursmes sliekšņa. Mums ir tā sauktais civilizāciju «vīruss» - islāms, kurš vēlmē sevi atražot iznīcināja jebkuru civilizāciju un teritoriju, ar kuru saskaras. Un ir civilizācija, kas tic cilvēka brīvībai un saprātam. Diemžēl šie abi nespēs sadzīvot – jo «izredzētie» neizbēgami ar katru dienu kļūs vairāk un tie, kas viņus uztur – mazāk.

Vienīgais variants, kā izdzīvot Rietumu civilizācijai – aizliegt islāmu savā teritorijā. Cīņa ar vīrusu palīdz organismam stiprināt imunitāti, bet, ja šādas cīņas nav, tas organismu iznīcina.

Un jā – ja jums liekas dīvaini lēmumi, kurus jaunajā valdībā pieņem «Progresīvie» un «Vienotība» un jūs, tāpat kā daudzi interneta lietotāji, mēģiniet saprast, kur ir šo lēmumu ieguvums un labums, jūs kļūdieties. Tāpat kā islāmisti, šie cilvēki ienīst civilizāciju, kurā dzīvo, ienīst sevi un apkārt esošos. Mēs visi esam grēcīgi un ar sāpēm un ciešanām mums par to jāmaksā. Tā domā «Progresīvie». Kādas gūrijas vai homoseksuāļi viņus apkalpos debesīs, es nezinu, bet velti gaidīt no šiem cilvēkiem kaut ko tādu, no kā būs labums. Ir sākusies civilizāciju sadursme un tikai no mums pašiem ir atkarīgs, vai uzvarēs saprāts vai civilizāciju slepkavas.