Uzvarošo protestu scenārijs

Daudz diskusiju ir par to, vai Krievijā mainīsies Putina režīms, vai to nomainīs demokrātiskā sistēma un kāpēc Krievijā nav protestu. Kuriozākais šajā stāstā ir fakts, ka lielā mērā režīmu Krievijā uz demokrātisku nenomainīs tieši demokrātisko valstu dēļ un vēl trakāk - ne jau demokrātiskās valstis pie tā ir vainīgas, bet gan domāšanas īpatnības. Tāpēc - sāksim pamazām.

Demokrātiskās valstīs izmaiņas panāk salīdzinoši mierīgi - tās ir vēlēšanas un partiju maiņa, tas var būt politisks skandāls, tās var būt lielas un miermīlīgas demonstrācijas. Šeit ir salīdzinoši maz iespēju nomainīt varu militārā veidā, kā tas parādījās tagad Ukrainā, jo lielākā daļa tautas tomēr apzinās, ka šādā veidā pazaudēs brīvību. Totalitārie režīmi demokrātijās ierodas ar sistēmas pārkāpumiem, kā tas notika arī Krievijā - ierobežojot preses brīvību un izveidojot varas nemainību. Tāpēc šeit, atkārtoju, viss ir salīdzinoši vienkārši ir - ir jāievēro preses brīvība (kas mums Latvijā ir jau salīdzinoši ierobežota, lai arī tā varētu neizskatīties), varas nomaiņa brīvā vēlēšanu procesā un tiesību neaizskaramība.

Tirāniskajos režīmos tas viss nestrādā. Mūsdienu informācijas laikmetā cilvēki apskatās, kā tas notiek pasaulē un iziet ielās. Tas gan nemainīgi bija arī pagātnē, bet mūsdienās rodas iespaids, ka demonstrācijas un piketi tirānijā ir spējīgi panākt izmaiņas, bet realitātē tas tā nestrādā. Kā jau teicu - bez vainas vainīgās demokrātijas rada iespaidu, ka tas ir labs mehānisms. Jā, demonstrācijas, prasības un dažādi vēlēšanu mehānismi ir labi demokrātiskās sistēmās, bet tas nestrādā tirānijā.

Tieši tāpēc Ķīnā, Krievijā un Irānā nekas nemainīsies. Bezcerīgi. Lai notiktu izmaiņas, tirānijā ir pavisam cits mehānisms, kur galvenais princips - TEV IR JĀBŪT GATAVAM UZ AGRESIJU UN MIRT. Vispirms - izmaiņas ir nevis mierīgas, bet gan agresīvas un militāras. Uzskaitīšu darbības, kas ir jāveic. Pirmais - ir jānodrošina līderu drošība. Ja jūs ļaujiet arestēt savu līderi, tad tas nav nopietni - ar to arī varam teikt, ka protests ir beidzies un viss pārējais ir prasta runāšana. Ne velti Lielā Francijas revolūcija sākās ar Bastīlijas ieņemšanu - tieši tas, ka revolucionāri parādīja, ka viņu līderus nedrīkst ieslodzīt, deva izpratni parējiem, ka protests var būt sekmīgs. Otrs - tas ir militārs konflikts. Protestētājiem ir jābūt gataviem pielietot militāru spēku un agresiju. Pazīstamākais mūsdienu piemērs ir Maidans Ukrainā. Kā piemēru var minēt arī to, kā Baltijas valstis ieguva neatkarību - milzīgi protesti kopā ar solījumiem pretoties, ja Padomju vara mēģinās arestēt protesta vadību. Tieši šeit ir tā milzīgā atšķirība starp kustības efektivitāti Krievijā un Baltijā, ka Baltijā iedzīvotāji neļautu nedz arestēt kādu no protesta kustības, nedz arī vadību, kamēr Krievijā katrā protestā arestēja tūkstošus un nekādas reakcijas. Un pēdējais punkts - ir jāsadarbojas ar armiju. Ir jāpanāk vai nu armijas atbalsts, vai neitralitāte. Policija un specdienesti protestā nav nopietns spēks - ja sākas agresija, tad protestanti viņus vienmēr uzvar. Piemēram, Krievijā tagad Nacionālajā gvardē ir milzīgs skaits vīriešu, kas «sargā» Putina mieru, bet cariskajā Krievijā šis dienests bija agresīvāks un aktīvāks, bet jau 1918. gadā viņu vairs nekur nebija - pajuka pie pirmajiem nopietnajiem draudiem. Šeit savukārt labs ir piemērs, kā demokrātiskā sistēma uzvarēja Krievija 1991. gadā pēc Augusta puča, kad pietika vienai armijas vienībai ar tankiem nostāties Jeļcina pusē.

Kā vislabāko piemēru šādai varas nomaiņai varam skatīt Krievijas revolūciju 1917. gadā. Tas, kas notika 1918. gadā un vēlāk, jau ir cits stāsts, bet tieši 1917. gada notikumus. Vispirms - aktivitātes veic brīvībā esošie, kas turklāt jau no 1915. gada veic aktīvu aģitācijas darbu armijā. Vēsturiskajā atmiņā jau palikuši nevis tie, kas sāka protestus 1917. gadā, bet gan tie, kas vadīja aktivitātes. Protestu vadītāji bija brīvi un viņus bija gatavi aizstāvēt ar militāru spēku un armija bija gatava atbalstīt vai būt vismaz neitrāla. Tas, ka protesti beidzās ar jaunu tirāniju un vājprātīgu ideoloģiju, jau ir cits stāsts - nespējot panākt vienošanos, radās anarhistiska situācija ar varas trūkumu un daudzu tā slavētās anarhijas apstākļos parasti uzvar nevis labākais risinājums, bet gan slimākais vadonis, kuram nav žēl upurēt uzvaras labā jebko.

Baltkrievijas protesti ignorēja visus trīs priekšnoteikumus, lai veiktu varas maiņu. Viņi atļāva arestēt līderus un neviena no demonstrācijām nebeidzās pat ar mēģinājumu atbrīvot Okrestinā ieslodzītos. Viņi pat nemēģināja aizstāvēt savu reālo tikko ievēlēto prezidenti. Nebija nekādu pazīmju, ka iedzīvotāji ir gatavi agresīvam konfliktam. Nebija nekādu mēģinājumu runāt ar armiju. Klasiskais tirāns ir parasts sētas «gopņiks» - kamēr nedabūs pa purnu, neko nesapratīs. Tāda ir realitāte. Un jā - nav nekādas garantijas, ka šāda varas maiņa izdosies. Toties ir garantija, ka, ja neievēros šos trīs principus, varas maiņa neizdosies. Labākais piemērs ir Venecuēla, kur nekas nebeidzās arī pēc Čavesa nāves vai Lībija - ja neievēro principus, uzlabojuma nav.

Tieši tāpēc nebūs nekādu rezultātu protestiem Krievijā, Irānā un Ķīnā. Krievijā opozīcija nezin kāpēc cer, ka varu izdosies nomainīt mierīgā veidā. Neizdosies. Tieši otrādi - ja demokrātijas pārstāvji nav gatavi karot, kā 1917. gadā, vietā atkal nāks kāds Ļeņina vai Staļina līdzinieks. Ja kādam liekas, ka Ļeņins bija labāks par Staļinu - nekādā veidā. Gudrāks noteikti, bet attieksmē pret cilvēkiem tieši tāds pats.

Irānā, cik liecina informācija, galvenā problēma ir tas, ka līderus arestē un viņu drošību neizdodas nodrošināt un nav arī sadarbības ar armiju. Automātiski tur protesti notiek praktiski ik pēc pusgada un vienādi bezcerīgi. Ķīnā protesti arī ir samērā bieži, bet tur pašlaik impērija ir pašā plaukumā - tāpat kā savulaik Cariskajā Krievijā, tā arī tagad var mētāt karaspēku no pilsētas uz pilsētu, apspiežot nemierus un tur arī nekā pozitīva nebūs.

Morāle ir vienkārša - protestu forma katrā sistēmā ir citādāka. Un Eiropas piemērs nav gluži tas, kas palīdzētu visiem. Francijas revolūcija uzskatāmi parādīja, kas var notikt, ja neieklausās cilvēkos. Eiropu tracināja vēl trīs lielie revolucionārie periodi un beigās 1918. gads, kā arī bija pietiekami daudz vēlētu varas institūciju, lai pie varas esošie saprastu izmaiņu nepieciešamību un 20. gadsimta vidū Eiropas valstīs nostiprinātos demokrātiskākas sistēmas. Āzijā un Āfrikā šādas pieredzes ir ļoti maz un ticība «gaišajiem Antiņiem», kas vedīs uz sauli pa skaisto stikla kalnu - ļoti liela. Tāpēc tur demokrātiskā sistēma var uzvarēt tikai ar šo trīs principu ievērošanu - ar parastām demonstrācijām nekas nebūs.

Un nobeigumā - ja kāds Krievijas pārstāvis stāsta, ka viņš vēlas mainīt varu Krievijā, bet neaicina ievērot šos trīs principus - tā ir tukša muldēšana. Bezcerīga, bezjēdzīga un traucējoša.  

Attēlā - Ukrainas Maidans, kā arī salīdzinoši asiņains, bet piemērs tam, kā var mainīt tirānisku valdību uz demokrātisku. Katram, kam liekas, ka upuru skaits bija liels, ir vērts to salīdzināt ar to, cik daudz krievu tagad Ukrainā mirst un kad Irānā nošauj demonstrācijās desmitus cilvēku katru dienu. Un ir arī citas valstis, kur notiek tieši tas pats.