Vai Āzijas tīģeris būs čempions kāpšanā uz grābekļa?
Ir mums valstis pasaulē, kuras visdrīzāk 21. gadsimta noslēgumā varēs atzīt par gadsimta lielākajiem idiotiem. Kam bija gigantiskas iespējas kļūt par kaut ko, bet galā uzkāpa uz visiem iespējamajiem grābekļiem, ko izmēģinājuši jau visi citi. Par to arī parunāsim.
Pēc tam, kad par demogrāfiju praktiski visu būšu pateicis, pašlaik gribējās uzrakstīt par trīs nopietnām tēmām – par vēlēšanām, par peļņas nodokļa idiotismu, ko arī izdarīju, un palicis pēdējais – parunāsim par leģendāro Ķīnu un ar ko tas beigsies. Fonā pieminēsim vēl divus idiotus – arābu valstis un Krieviju, bet tur viss puslīdz ir skaidrs – nekā laba tur nebūs. Toties Ķīnu vēl aizvien mēģina pieminēt kā kaut kādu īpašo sasniegumu. Tad nu sāksim.
Ķīnas sasniegumu pamatā piemin vairākus faktorus – zemus nodokļus, efektīvu valsts pārvaldi un milzīgo eksporta bilanci – vairāk nekā triljons eiro. Par to visu arī parunāsim.
Zemie nodokļi – mirāža idiotiem
Ir dažas valstis pasaulē, kur tiešām tev gandrīz nekas nav jāmaksā nodokļos un valsts visu nodrošina, bet tas pašlaik nevienai no šīm valstīm nav nācis par labu. Un darbosies arī tik ilgi, kamēr citas valstis maksās par dabas resursiem.
Pirmā problēma –
valsts nenosedz veselu kaudzi maksājumu
, ko citur nosedz ar nodokļiem. Ķīnā ar šiem nodokļiem ir tā pati problēma, kas Apvienotajos Arābu emirātos. Jā, nodokļi ir zemi, bet mazi maksājumi nav visiem. Klausījos apskatu par to, kā tas notiek AAE. Ja tev nav bērnu, tad tu vari puslīdz normāli dzīvot. Lai arī valstī, kur nodokļi it kā ir mazi, tev tāpat jāmaksā veselības apdrošināšana un dažādi maksājumi par nekustamo īpašumu, bet tas salīdzinoši nav daudz un tikai tuvojas tiem nodokļiem, ko maksājam mēs. Toties, ja tev ir bērni, tad maksājums par izglītību var sasniegt pusi no tavas algas. Jo to maksā tieši tu, tas neizlīdzinās no visu iedzīvotāju nodokļiem. Plus vēl citi maksājumi un dzimstības koeficients AAE ir 1,2. Dārgi, ziniet. Un tieši tā pati problēma ir arī Ķīnā – lieli maksājumi par izglītību. Nodokļi it kā salīdzinoši mazi, bet saistītie maksājumi, ko citur nodrošina ar nodokļiem visiem, izlīdzinot šādi maksājumu, šeit ir lieli.
Otrā problēma – pensijas.
Nodokļu nav, pensiju nav vai tās ir ļoti mazas
un atkarīgas no ekonomiskajiem faktoriem, kas neuzlabojas. Lielākā daļa izvēlas uzkrāt naudu, lai arī apzinās, ka inflācija to samazinās. Investēt akcijās nav jēgas – Ķīnā vērtspapīru tirgus ir iestrēdzis kopš 2007. gada. Vienīgais aktīvs gan AAE, gan Ķīnā paliek nekustamais īpašums. Ar ko Ķīnā tas beidzās, katrs pats var pameklēt – lai arī nekustamā īpašuma cena krīt ļoti lēni un saglabājas augsta, ir skaidrs, ka daudziem pensiju kapitāls jau ir iznīcināts, jo ēkas nojauc vai nepabeidz, bet citiem būs mazāk, nekā gaidīts, jo vērtība krītas. Bet tas radīja gigantisku būvniecības bumu, kurā ķīnieši ielika savu brīvo naudu – tagad ir iznīcināta gan viņu nākotne, gan arī ļoti cietusi Ķīnas ekonomika kā tāda. Naudu izmeta vējā – Ķīnas nākotnei tas nepalīdzēs, rada tikai liekas izmaksas.
Vārdu sakot –
mazie nodokļi ir ilūzija, kas kaitē valstu attīstībai un iedzīvotāju labklājībai,
nevis palīdz. Jā, ārzemju investoriem un uzņēmējiem tas ir izdevīgi, jo var maksāt mazākas algas, bet iedzīvotāju nākotnes labklājībai tas kaitē un reizē ļoti iesit pa dzimstību, jo šādā situācijā bērnu izmaksas kāpj debesīs. Tas, kas palīdz islāma invāzijas papostītajai Eiropai vēl aizvien apmaksāt islāma invāzistu dzīves veidu un noturēties kaut kādā līmenī par spīti stipri paplucinātajai uzņēmējdarbībai, ir tieši tas, kā ar nodokļu palīdzību šos maksājumus izlīdzina un dod iedzīvotājiem drošības spilvenu vecumdienās. Kamēr valstīs ar zemu nodokļu slogu tas palīdz tīri uzņēmējdarbībai, bet pašiem iedzīvotājiem rada vairāk problēmu, nekā ieguvumu. Ko mēs arī varam novērot.
Sekas ir skarbas. Samazinās iedzīvotāju skaits un labklājība. Atšķirībā no Eiropas un ASV, kur iedzīvotāji var brīvi darboties un atpūsties, nedomājot par pensijas vecumu un reizē ieguldīt un gūt labumu no dažādiem investīciju projektiem, šeit bērns ir bīstama investīcija un nav nekādas nākotnes drošības sajūtas, kas samazina arī vēlmi tērēt tagad. Kā liecina novērojumi –
ķīnieši atliek milzīgu naudu un nekur neiegulda bailēs par savu nākotni,
jo ir pieredzējuši gan bada gadus, gan finansiālo sabrukumu. Vai arī mēs tā gribam dzīvot – uz to lai atbild katrs pats.
Kur paliek miljardi?
Ķīnas eksporta bilance šogad pārsniegs vienu triljonu dolāru. Vajadzētu smaidīt un priecāties, bet ekonomika uz kopējā fona nemaz nejūtas labi. Kaut kā dīvaini, vai ne?
Realitātē galvenais iemesls ir valdības iejaukšanās, par ko mēs parunāsim vēlāk. Bet pašlaik parunāsim par mehānismiem. Gan iekšējā tirgū, gan arī izejot uz ārvalstīm, Ķīna vispirms konkurē ar zemo cenu. Tas ir pirmais faktors, kas ietekmē situāciju – Ķīna pārdod uz ārzemēm savus iegūtos resursus, savu darbaspēka kapitāla paveikto un dara to lēti. Rezultātā Ķīnas valdība iegūst ar dažādu maksājumu palīdzību milzīgus līdzekļus, kas ieplūst no ārzemēm, bet
vietējie uzņēmumi nopelna maz.
Ne velti jau trešo gadu investīcijas Ķīnā samazinās. Dažu iemeslu dēļ, par ko vēl parunāsim, aizejot ārzemju investoriem, vietējiem nezin kāpēc neparādās ne kapitāls, nedz ekonomiskā bāze investīciju attīstībai.
Otrs faktors ir tas, kā
bieži vien saražo lēto preci – uz vietējo piegādātāju rēķina.
Kavējot viņiem maksājumus un dažādos citos veidos ietaupot. Rezultātā sanāk, ka maza peļņa ir ne tikai gala ražotājam, bet apdraudēti ir arī visi citi, kas ir šajā ražošanas ķēdē.
Vai šāda situācija Ķīnai ir pirmo reizi? Nav gan. Tieši tāpat Ķīna rīkojās arī iepriekšējo valdību laikā, mēģinot akumulēt savā valstī sudrabu un zeltu. Darot tieši to pašu, ko darīja iepriekš. Rezultātā lielais biznesa kapitāls atkal aizplūst uz ārzemēm, jo savā valstī nav kur ieguldīt. Teorētiski Ķīnas valdības kapitāla iespējas ir gigantiskas, bet praktiski tam nav jēga. Un pat notiek pretējais, par ko parunāsim nākamajā sadaļā –
ar pašu uzņēmēju nopelnīto naudu valdība viņus arī mēģina iznīcināt.
Sistēma «ģeds» nestrādā
Ir doma uzrakstīt nākotnē grāmatu ar šādu nosaukumu. Par to, kas notiek, kad pie varas nonāk viens vienīgais pareizais cilvēks, kas visu zina labāk un kāpēc tas nekad nestrādā.
Pirmā problēma – politika. Šo jau esmu pieminējis. Visa tava ekonomika balstās nevis uz iekšējo tirgu, bet gan uz to, ka tu tirgo savas preces uz ārzemēm. Globālais tirgus ir visu Ķīnas panākumu atslēga. Un pati Ķīna gan ar agresīvu režīmu atbalstu, gan ar iekšējām represijām, gan ar spiegošanas skandāliem
savas iespējas globālajā pasaulē nīcina ārā.
Vispirms jau sākās iekšējās represijas un dažādi ierobežojumi, kuru rezultātā uzņēmēji sāka pārcelties uz citām valstīm. Sāka kontrolēt vietējos lielos uzņēmējus, kas no vienas puses pakļāva viņu uzņēmumus valsts struktūrām, bet no otras puses iznīcināja attīstības iespējas. Un
uzņēmēji sāka no Ķīnas mukt.
Jā, citās valstīs nav tāda disciplīna, tāda infrastruktūra, bet, izvēloties starp variantu palikt bez biznesa un palikt vismaz ar kaut ko, aizvien vairāk sāka izvēlēties otro. Interesantākais bija moments, kad no Ķīnas sāka mukt spēļu izstrādātāji.
Šeit mēs varam ievietot arī spiegošanas skandālus. Brīdis, kad izrādījās, ka praktiski katra Ķīnā saražotā iekārta mēģina kaut ko pārraidīt uz ražotnes zemi, kļuva par momentu, kas iznīcināja Ķīnas uzņēmumu iespējas elektroniski pārņemt pasaules tirgu. Ģeniāls gājiens – ko lai vēl pasaka. It īpaši tāpēc, ka pilnīgi bezjēdzīgs – vismazāk Ķīna pašlaik ir gatava ar kaut ko karot. Kārtējo reizi
specdienestu idejas nokāva ekonomisko attīstību.
Otrā problēma – valsts atbalsts. Kā šo debīlismu nosaukt – pat nezinu. Bet mēģināšu aprakstīt, kā tas izskatās praksē un paši varēsiet izdomāt, ar ko tas beigsies.
Pirmais moments – Ķīnā, it īpaši samazinoties pasaules ekonomikai, kur pati Ķīna ir savu lielu devumu ielikusi, paliek aizvien niknāka cīņa starp iekšējiem ražotājiem. Piemēram, auto jomā paši ķīnieši atzīst, ka varētu palikt kādi pieci, seši uzņēmumi maksimums. Un lielākais joks ir tas, ka daļa no šiem uzņēmumiem, kas visdrīzāk neizturēs,
ar savu eksportu un nodokļiem atbalsta sevis iznīcināšanu.
Aprakstīšu, kā tas strādā.
Piemēram, auto jomā mums ir divi uzņēmumi, kam ir valsts atbalsts. Viens no tiem pašlaik ražo lētākos elektriskos auto pasaulē un cenšas pārņemt pasaules tirgu. Valsts atbalsts uzņēmumiem nodrošina ne tikai finansiālo pusi, bet arī to, ka dažādas problēmas Ķīnas iekšpusē var risināt ar ierēdņu palīdzību. Piemēram, ja valdība saka ievērot kādus noteikumus, tad šie uzņēmumi tos var neievērot un viņiem nekas nebūs. Automātiski sanāk, ka tieši valsts atbalstītie visdrīzāk izkonkurēs pārējos. Un, būsim reālisti –
pārējos nokaus tieši ar viņu samaksāto naudu valsts budžetā,
ko iedod šiem uzņēmumiem.
Ideja it kā ir forša – valsts atbalsta perspektīvus uzņēmumus. Ķīna sāk dominēt auto tirgū, notiek nepārtraukta attīstība, viss ir labi. Bet ir pāris problēmas.
Pirmā ir tā, ka šāds uzņēmums strādā nevis uz peļņu, bet gan uz kvantitatīvajiem rādītājiem. Tu iedevi valstij plānu, cik mašīnas saražosi un tu arī ražo, jo tev par to maksā. Tas, ka trešo daļu jau tagad
nevar pārdot – nevienu neinteresē.
Galvenais, ka tu tās aizsūtīji uz ārzemēm un par to saņēmi eksporta subsīdiju no valsts. Attiecīgi jautājums par to, cik šis uzņēmums būs dzīvotspējīgs un cik tas izmaksās Ķīna valdībai, paliek atklāts.
Šo varēja novērot arī Ķīnas infrastruktūras attīstības jomā. Partija teica, ka ir vajadzīga valsts noklāšana ar dzelzceļiem un
biedri teica: «Būs!»
Lielo ierēdņu kvalitātes rādītājs bija nodoto dzelzceļa līniju kilometri un tīkls nosēja visu valsti. Tas, ka absolūti lielākā daļa no šī tīkla tagad neatmaksājas un, par spīti tam, ka valsts ir pieņēmusi noteikumus, kādus tīklus var ekspluatēt un kādus nē, nekādi neliedz būvēt jaunas līnijas. Cik ilgi valsts budžets šo dīvaino cīņu par kvantitatīvajiem rādītājiem spēs veikt – liels jautājums.
Otrs moments – pieņemsim, ka konkurences cīņas noslēgsies un šie paliks par uzvarētājiem. Visā pasaulē mums tagad būs Ķīnas auto. Jo, ja tā noslēgsies tikai Ķīnā, tas neko nedos.
Vajag visā pasaulē.
Lieta tāda, ka šādā situācijā Ķīnas ražotājiem it kā ir monopols, bet no otras puses līdz šim visu nosedza Ķīnas budžets un tev tagad būs jāsāk celt mašīnu cenas, lai sāktu kaut ko pelnīt. Un tad atliek cerēt, ka nekur vairs mašīnbūve nebūs palikusi, jo automātiski citi sāks atkal konkurēt jau ar augstāku cenu ar tevi un nekas atkal nesanāks. Vārdu sakot – skaties no kuras puses gribi, bet
šāda veida uzņēmējdarbība ir strupceļš.
Un te nāk otrs faktors – muita. Izmantojot to, ka Ķīnas valdība nodrošina saviem uzņēmumiem atbalstu, citas valstis šos produktus apliek ar muitas maksām un ar katru gadu lielākām, mēģinot pasargāt savus uzņēmumus. Piemēram,
ja auto Ķīnā maksā apmēram miljonu rubļu, tad Krievijā to var tirgot, sākot no trīs līdz četriem miljoniem rubļu.
Citās valstīs cenas pieaugums nav tik milzīgs, bet vienalga ir. Sanāk – gāz cik gribi naudas šādos projektos, vienalga pilnīgu monopolstāvokli uz pasaules panākt neizdosies. Kamēr
paši pa šo laiku iznīcina savu brīvo ekonomiku,
kas ir bez valsts atbalsta. Ģeniāls solis.
Ārpus kadra paliek fakts, ka Ķīnas valdība pieprasa no savām ekonomikas nozarēm attīstību un daudzviet izmanto dažādas shēmas, lai šo rādītāju varētu redzēt. Ļoti daudzus ražotājus atbalsta, piemaksājot par preču eksportu uz ārzemēm un tur pašlaik daudzi min, cik lielā mērā šīs piemaksas ir par fiktīvām precēm un cik – par reālām. Procentu skaitļi ir dažādi un vietām pat vērtē, ka puse no piemaksu summas ir par fiktīviem darījumiem, kur nekādu preču nav, bet naudu sadala iesaistītie ierēdņi un uzņēmēji. Savukārt
valsts iekšienē notiek ļoti daudz fiktīvu darījumu,
lai uzrādītu tādu kopprodukta attīstību, kādu vajag partijai. Kāda ir reālā Ķīnas ekonomiskā situācija šajā brīdī – neviens nezina.
Vai šādām situācijām ir pagātnes piemēri? Jā, gan pati Ķīna, kas šādu modeli ir veidojusi ik pa brīdim, vienmēr nonākot pie tā, ka valstij ir milzīgi finansiāli līdzekļi uzkrājumos, bet dzīves kvalitāte iedzīvotājiem turpina kristies. Eiropas piemērs ir 18. gadsimta Francija, kad nolēma, ka maksimāli eksportēs un minimāli importēs, lai pēc iespējas vairāk naudas paliks valstī, bet tas beidzās ar to, ka to naudu tāpat izšķērdēja un reizē arī ekonomiku iznīcināja tādā mērā, ka beidzās ar revolūciju. Ķīnā tas scenārijs visdrīzāk būs citādāks –