Par cik pārdos Latviju?

Pēdējā laikā nemīlu komentēt Latvijas politiku. Parasti tur daudz runā un maz dara, visa bļaustīšanās ir pa tukšo, masveidā demonstrē politisko analfabētismu un pēdējos gados politika bija ļoti vienkārša – ar ES un ASV spiedienu kaut ko sakārto, tai pat laikā visu laiku stāsta, cik ļoti vajag draudzēties ar Krieviju, reizē pilnīgi ignorējot izglītību un demogrāfiju. Bet izskatās, ka jaunā valdība mācēs izcelties starp visām iepriekšējām.

Man ļoti būtu paticis, ka jaunās valdības veidotāji atklāti pateiktu, kādu lielo čunguru plāno sadalīt, jo visi ir gatavi uzspļaut jebkam, ko iepriekš teikuši. Kā pateica daži politiķi – nu lai tak Valainis atnāk ar Lembergu pie sāniem uz Ministru kabineta sēdi un parāda reāli, kas un kā. Tiesa, ZZS šajā jomā pārmest neko nevar – viņi jau savulaik sevi parādīja, kad tika Saeimā ar antieiropeisku retoriku un pirmajā kongresā paziņoja, ka tomēr vēlas iestāties ES. Šo puišu politiskās spēlītes naudas dēļ nevienu neizbrīna.

Tas, kas izbrīna, ir epiteti, kādus abiem pārējiem politiskajiem spēkiem velta «Jaunā Vienotība». Turklāt tādus epitetus, kas nav saistāmi pat ar priekšvēlēšanu programmām. Skaidrs, ka programmu mērķis ir vienkārši parunāt, nevis pildīt, bet nu iet valdībā un runāt kaut ko tādu, kā programmās vispār nav – tas ir kaut kas dīvains.

Sāksim ar to, ka topošā premjerministre Evika Siliņa norāda, ka jaunā valdība domās par demogrāfiju Latvijā. Ja pastudēsiet Regresīvo vēlēšanu programmu – par ģimeņu atbalstu tur ir tikai iemests kaut kāds teksts par jaunu dzīvokļu celtniecību un atbalstu šajā jomā virknei cilvēku, tai skaitā ģimenēm ar bērniem. Toties Regresīvie ir tā partija, kas solīja sakārtot darba vidi tā, lai seniori var atgriezties darba tirgū. Jūtiet rūpes par demogrāfiju? Izrādās, ka «Jaunā Vienotība» jūt.

Ja nezinājāt, tad «Regresīvie» solīja: «PROGRESĪVIE strādās, lai mūsu cilvēku dzīves līmenis nepazeminātos pārtikas un energocenu krīzes dēļ.» Cik daudzi no viņiem protestēja pret «Sadales tīklu» tarifiem? Ja kādu ziniet, ierakstiet man komentāros. Gribu redzēt, vai kāds valdībā atvērs muti par šo jautājumu.

Krišjānis Kariņš atradis šajā valdībā cilvēkus, kas veicinās ekonomisko attīstību un labklājību. Lai demonstrētu, kā tas notiek, Lato Lapsa savulaik savāca dokumentus par Aivara Lemberga darbību. Ja kādam liekas, ka Aivars Lembergs un ZZS ir divas dažādas lietas, tad varu apliecināt, ka bija vēlētāji, kas nāca uz vēlēšanām balsot par Aivara Lemberga sarakstu, pat nezinot, kāda partija – zinot tikai numur. Šis vīrs Latvijā beidzot ievedīs kārtību! Ja vēl kādam ir šaubas, tad jāatgādina, ka ZZS līderu sarakstā ir Viktors Valainis – Skaistkalnes sporta zāles celtnieks un vēl ļoti, ļoti daudzu ēku būvnieks un labu pasākumu īstenotājs Zemgales reģionā. Ņemot vērā viņa darba stilu Latvija plauks un zels. Un nestāstiet man, ka Krišjānis Kariņš to visu nezina.

Internetā daudzi zīlē par to, cik ilgi šī valdība turēsies. Domāju, ka līdz nākamajām vēlēšanām un ka mūs sagaida ļoti daudz melu, solījumu un citu dīvainu darbību, kuras īstenos, lai tikai nākamās vēlēšanas atkal uzvarētu šie paši politiskie spēki. Jo tam ir jābūt lielam un iespaidīgam čunguram, lai visa šī kompānija sanāktu kopā un izlemtu sadarboties. Par kuru ir vērts melot, krāpties, viltot jebko, kam tiek klāt.

Ja kāds man grib teikt, ka partijas ir politiski saderīgas – atļausiet pasmieties. Pat nerunāsim par to, kas slēpjas aizkulisēs, pietiek paskatīties uz politiskajiem uzskatiem. «Jaunā Vienotība» savos solījumos ir progresīvi demokrātiska, Regresīvie – sociālistiski tirāniska, ZZS – vienkārši sociālistiski centriska. Teorētiski vienmēr var deklarācijā atrast kaut ko vienādu, bet politiski šie spēki ir praktiski nesavienojami. Ja izdomās, ko regulāri atmest Šleseram un Rosļikovam, tad arī vajadzīgos balsojumus regulāri dabūs cauri, kā savulaik «Vienotība» to darīja ar «Saskaņas» palīdzību.

Tāpēc paliek jautājums par to – kas tas ir par «čunguru», kura dēļ bija vērts atmest ierastos sadarbības partnerus un savienoties nesavienojamajam. Mana versija – valsts uzņēmumu privatizācija. No visām pēdējā laika variācijām šī izklausās visreālāk.

Ir arī citas versijas. Ticama, bet ļoti negribēta – valsts nodevība. Kā jau teicu – mūsdienās par Latvijas nodevību maksā vairāk, nekā par valsts aizstāvību. «Jaunās Vienotības» izteicieni par simts tūkstošiem imigrantu, kas izmisīgi vajadzīgi Latvijai, kas pēc kritērijiem atbilst krievvalodīgajiem un reizē izskaidrotu lielo krievu valodas aizstāvību no «Jaunās Vienotības» valsts mediju puses, rada sajūtu, ka arī šajā partijā ir pietiekami daudz draugu ZZS un Regresīvajiem. Ļoti negribētos šim ticēt, bet ir aizdomas, kas tas bija svarīgs faktors savienībai. Šeit čungurs noteikti ir, bet vai tik liels?

Vēl viens variants ir «Rail Baltic», kam ļoti negribētos ticēt. Ja pareizi sapratu virkni mājienu, tas bardaks, kas darījās procesa sākumā, ar ES stingru norāžu palīdzību ir novērsts un varētu sākties normāls darba process. Tiesa, ņemot vērā Regresīvo krieviskās simpātijas, tad bardaka atjaunošanā šajā jomā iederētos šīs partijas politikā. Tomēr šaubos, vai ES tā atklāti ļaus izlaupīt miljardus, tāpēc domāju, ka šī nauda nebija noteicošā procesā.

Lielā laupīšanas shēma «2. pensiju līmenis» pagaidām ir nemainīga un bankas pašlaik ir apmierinātas ar «Euribor» shēmas ienākumiem, tā kā diez vai bankas aktivizēja valdības maiņu. Palīdzēt varbūt varēja, jo parādījās diskusijas par banku virspeļņas nodokli. Tomēr arī tās nav tādas naudas summas, kas šos trīs savestu kopā.

Zaļā enerģija noteikti ir sarakstā, kur jaunā valdība centīsies nopelnīt. Iespējams, ka ceļu uz to arī bruģēja ar «Sadales tīklu» jaunajiem tarifiem – potenciālais ienākumu pieckārtīgs pieaugums nepieciešams, lai varētu veikt būvniecību, palielināt jaudas un tad lai varētu izdalīt pēc iespējas vairāk zaļās enerģijas uzņēmumu atļaujas. Mazie Hesi savulaik izgāzās, biomasas stacijas arī izgāzās, kaut cik sevi attaisnoja koģenerācijas stacijas un šķeldas katlu mājas, bet mēs par to samaksājām milzīgu naudu. Jaunajā sistēmā it kā tādu naudu valsts izmaksāt neplāno, bet pieredze rāda, ka uz atļaujām gan var šo to iegūt.

Tomēr galvenais čungurs visdrīzāk ir tas, par ko runā pēdējā laikā – valsts uzņēmumu privatizācija. ZZS pieredzējušie politiķi ir eksperti šajā jomā. Privatizācijas jomā mācēja gan sadarboties, gan vadīt. Pirmais sākuma plāns – akciju pārdošanu biržā. Pircēji būs – par sākotnējo ieguldījumu garantētas – absolūti valsts garantētas nākotnes dividenžu izmaksas. Turklāt, ja labi vēlas, akcijas var pārdot tāpat, kā banku «Citadele» - beigās vēl piemaksājot pircējam. Pēc «Citadeles» piemēra ir skaidrs, ka vajag tikai pareizi sarunāt.

Tie, kam ir akcijas, ar laiku var pārņemt arī uzņēmumus. Un Latvijā ir izveidojusies virkne uzņēmumu, kuri dažādu iemeslu dēļ ir ļoti labu peļņu nesoši. Pamatojums privatizācijai ir tāds interesants – konkurētspējas palielināšana, investīcijas un tā tālāk. Būtībā, ja no Latvijas valsts uzņēmumiem ar īpašiem nosacījumiem neskaitītu naudu valsts budžetā, tad arī ar investīcijām nebūtu problēmu un konkurētspēja monopoliem – dīvains teksts. Tā kā pamatojums ir divkārt dīvains. Tiesa – kurā brīdī tas «valsts glābējus» ir spējis apturēt?

Ja par šo būs taisnība, tad mēs redzēsim tādu politisko cirku, par kuru mati celsies stāvus. Ņemot vērā, kā pašlaik partnerus slavē «Jaunā Vienotība», viņi aprīs visus brīnumu gājienus, kurus nākotnē šie partneri izdarīs. Savukārt par to, ar ko cilvēkus «izklaidēs» Regresīvie un ZZS – mana fantāzija nevēlas to iedomāties. Nekā laba izdomāt nevar. Atliek cerēt, ka izvilksim līdz nākamajām vēlēšanām un tad novēlēsim vismaz par nākamo mazāko ļaunumu cerībā, ka vismaz tie nemēģinās valsti pārdot. Ja būs vēl ko pārdot.