Valstiskuma kritēriji
Lai ko rakstītu, galvenā vēstures tēma, kas vienmēr interesē arī pētniekus un vēstures fanātus – bija valstiskums vai nebija? Nu tad mēģināsim saprast, kādi ir valstiskuma kritēriji. Uzreiz saku – to jums nāksies padomāt pašiem, jo te ir viena problēma.
Nav rakstības, nav valstiskuma?
Un šī oficiālās vēstures problēma ir ļoti vienkārša – oficiālajā vēsturē valstiskumu nosaka rakstības esamība. Ēģiptes valsts vēsture un Divupes valstu vēsture sākas pirms četriem tūkstošiem gadu pirms mūsu ēras, jo par to ir rakstiskās liecības. Mohendžodaro vērtē kā civilizāciju, jo viņi kaut ko uzrakstīja. Inkus, actekus un maijus vērtē kā valstiskuma pārstāvjus, jo viņi tur kaut ko uzrakstīja. Vismaz kaut ko, kas izskatās pēc rakstības. Varbūt arī olmeki ir valsts, jo viņi tur arī kaut ko uz piramīdām skrebelēja. Un tamlīdzīgi. Un tā par visu. Ja mēs paskatāmies, kā vērtē Austrumeiropas zemju valstiskumu, tad tas ir ļoti vienkāršs – ja valsts karalis parādās kādā līgumā vai kā rutēņu teritorijā – kad rusu riksa pēcteča sieva Olga atved kristiešu mūkus, kas sāk pierakstīt vēsturi. Nav rakstības – nav valstiskuma.
Oficiālais aptuvenais viedoklis šajā stāstā parasti ir tāds, ka rakstība dod rakstītus likumus, uz kuriem balstās valsts. Tai pat laikā mūsdienu pasaulē atzīst islāma valstis, kur visi atzīst, ka galvenais ir šariāta tiesa, kura balstās uz vecāko viedokļiem par to, kas ir pareizi. Attiecīgi vienīgais, kas šajā gadījumā nosaka, ka tās ir valstis, ir rakstīti līgumi un rakstiski citu valstu atzītās ģeogrāfiskās robežas. Lai gan ir ļoti daudzas valstis, kur ģeogrāfiski uzrakstīts ir daudz kas, līgumi arī visādi, bet realitātē ir pavisam kaut kas cits. Labākais piemērs ir Sīrija – katrs pats var painteresēties, kas un kā tur notiek.
Vārdu sakot – oficiālajā vēsturē viss ir ļoti vienkārši – ja nav rakstības, nav valstiskuma. Cik tas ir loģiski, īpaši vērtējot senāko laiku vēsturi, paši variet izdomāt.
Nekādas sazvērestības, vienkārši slinkums
Tālāk mēs nonākam pie jautājuma – kāpēc tā izveidojies? Tā vienkārši ir vieglāk. Vai ir ļoti daudz vēstures liecību, kas apliecina, ka oficiālā vēsture ir melīga? Jā, ir. Vai to varētu būt vairāk? Varētu, bet lielākā daļa valstu dara visu, lai to nebūtu vairāk. Piemēram, kad taisīja A7 ceļu Bauskā, pusotru metru vecpilsētas kultūrslāņa noraka un izmeta miskastē. Latvijā neviens pilskalns nav norakts un izpētīts pilnībā, jo mēs «glabājam vēstures liecības nākamajām paaudzēm, kas tās spēs izpētīt kvalitatīvāk». Un tai pat laikā valsts ir noteikusi sev monopolu uz visām senlietām, vecākām par 17. gadsimtu. Jo tas ļaus noklusēt to, ko paši atradīs un apklusinās arī tevi, ja atradīsi kaut ko, kas neatbilst oficiālajai vēsturei. Un tur apakšā nav ne ļaunu nodomu, nedz kādas sazvērestības teorijas – tā ir vienkāršāk. Mazāku problēmu, mazāk kašķu, viss ir skaidrs, lai arī nejēdzīgs.
Tas pats Krievijas teritorijā. Izteikti kvalitatīvu arheoloģisko pētījumu, kas dotu vairāk informācijas par Volgas un Donas reģionu, ir salīdzinoši maz. Tie ir, bet pārsvarā tos tad arī piemēro oficiālajai vēsturei. Ne velti katrs, kurš mēģina izpētīt Krievijas vēstures periodu līdz 18. gadsimtam, agrāk vai vēlāk uzkaras un sāk rakstīt savu vēsturi, jo tur ir tāda putra.
Kā piemēru varu minēt leģendāro Arkaimu, par kuru jau rakstīju. Tā nav nekāda senvieta vai vēl kaut kas – šādā veidā lauka vidū taisīja pierobežas cietoksni, kāds tas arī bija. Arī Latvijā var atšķirt pilskalnus, kas izvietoti izdevīgās vietās un kļūst par lieliem centriem un pilskalnus, kas atrodas pakalnā lauka vidū un kas reāli pildīja posteņu vai īslaicīga patvēruma lomu. Un pierobežas cietokšņus taisīja nopietnas, spēcīgas valstis, kas bēra vaļņus simtiem kilometru garumā, kā Ukrainā senajos laikos un vēlāk Pievolgas teritorijā Roma Nova dinastijas pārstāvji un Ķīnā pat lielo mūri uzcēla.
Bet, ja par tevi nav rakstīts, tad valsts tu neesi. Un to, kādi īsti ir valstiskuma kritēriji, uzticēšu izvērtēt jums pašiem. Lai veicas.
Lai saprastu, kā tas izskatās oficiālās vēstures skatījumā, te būs slavenais krievu teiciens.
