Vēl viena atkāpe - par to, ko katrs var atrast

Pirms turpināt, gribējās atstāt te divus stāstus par tēmām, kuras katrs var atrast. Stāsti ir klasiskie - par primitīvajām un necivilizētajām ciltīm, tiem barbariem, kuriem kristieši vēlāk kultūru atnesa. 

Pirmais - stāsts par Tollensas ieleju. Nedaudz no facebook, bet katrs pats var atrast un izlasīt - Tollense valley battlefield. 

"Tollenses ielejas kaujas lauks, kas atrodas Vācijas ziemeļos, ir aizraujoša arheoloģiska vieta, kas piedāvā ieskatīties vardarbīgajā Eiropas pagātnē. Apmēram pirms 3300 gadiem šeit notika masveida kauja, kurā piedalījās aptuveni 4000 karotāju no Centrāleiropas.

Arheologi ir atklājuši tūkstošiem kaulu fragmentu līdzās dažādiem ieročiem, kas izgatavoti no bronzas, koka un krama. Turklāt atklājuši vērtīgus priekšmetus, kas izgatavoti no zelta un bronzas, sniedzot vērtīgu ieskatu tā laika sociālajā un kultūras praksē.

Tollenses ielejas kaujas laukā ir atšķirība no Eiropas senākā zināmā kaujas lauka, padarot to par izšķirošu vietu, kur izprast karadarbības vēsturi kontinentā. Pētot šeit sastopamos artefaktus un cilvēku atliekas, pētnieki var apkopot šīs senās cīņas notikumus, izgaismojot bronzas laikmeta konflikta motivācijas, stratēģijas un sekas."

Ņemot vērā, ka dzelzs neparādās, tie visdrīzāk nebija doriešu viļņa pārstāvji. Varēja būt tautas, kuras doriešu vilnis iekustināja. Vienā pusē visdrīzāk ķelti, ar savām kaujas taurēm, kaujas ratiem un mūžīgā kara ideoloģiju, otrā pusē tikpat primitīva cilšu savienība. Atradumos ir bronzas bultu uzgaļi, zirgi un zirglietas. Vēl viens variants - invāzijas vilnis vienkārši aplenca kādu vietējo karaspēku un iznīcināja. Visdrīzāk tā bija tikai sastāvdaļa no milzīgas kara kampaņas, jo, spriežot pēc apraksta, līķus ātri aptīrīja, šo to atstājot un vienkārši pēc tam pameta. 

Lai saprastu apmēru - Kuļikovas kaujā abām pusēm esot bijis pa sešiem tūkstošiem karotāju. Mežotnes pilskalnu 13. gadsimta sākumā vācieši mēģināja ieņemt ar astoņiem tūkstošiem karotāju un neieņēma - pilskalns beigās padevās pats. Kauja atbilst aptuveni slavenajam stāstam par cīņu starp hetiem un Ēģiptes faraonu Ramzesu. Jeb arī tam aprakstam, ko mūsdienās daudzi sauc par "ledus kauju" - kad  Tērbatas bruņiniekus ar apmēram pustūkstoti karaspēka ielenca darogas Kitaja vairāku tūkstošu karapulks un nomētāja ar bultām. Vienīgais iemesls, kāpēc mēs nezinām par šīm "primitīvo cilšu" sadursmēm un neapjūsmojam tās gadsimtos, kā "ledus kauju" - jo par tām nekas nav uzrakstīts. 

Nākamais būs par koka skulptūrām. Te to tēmu iesāksim un nākotnē vēl parunāsim. Jūs taču zināt tās primitīvās koka baļķu švīkas, kuras atstāja primitīvās ciltis. 

Un tad ir šis: "Koka troņa aizmugure no agrā dzelzs laikmeta (725-701. pirms mūsu ēras), atrasta kapā Veručio. Villanovas kultūra (c. 900–700. pirms mūsu ēras), tagad atrodas Veručio Pilsoniskajā arheoloģijas muzejā Itālijā". 

No priekšpuses izskatās vēl iespaidīgāk. Galvenais iemesls, kāpēc mēs zinām maz par ķeltu, ģermāņu, baltu un slāvu civilizācijām, karalistēm un impērijām Eiropā - viņi mīlēja koku, rakstīja uz bērza tāsīm, būvēja koka pilsētas un, kā liecina Cēzara atmiņas par Galliju, ticēja, ka svarīgākās ziņas par vēsturi un pasauli nevar uzticēt rakstītajam un to visu vislabāk saglabās svētie tēvi. Lai kāda tā ticība nebūtu. 

Kas nekādā veidā nenozīmē, ka mums arī mūsdienās būtu jāskatās uz viņiem kā uz primitīviem, nespējīgiem un barbariskiem. Un par koka skulptūrām mēs vēl parunāsim.