Vēlreiz par to, kāpēc mūsdienās militārā karā uzvarēt nevar

Savulaik jau rakstīju par to, ka Putins nevar uzvarēt karu Ukrainā. Neatkarīgi no rezultāta, notikumiem un tamlīdzīgām lietām, uzvaras nebūs. Šo apskatu veltu Latvijas vatņikiem, kas ir sadomājušies, ka potenciālā kara gadījumā būs «uzvara» arī Latvijā. Nu tad sākam.

No pašiem senākajiem laikiem karš ir bijis labs ieguvums pašiem karavīriem – iespēja kaut ko nolaupīt nozīmē papildus ieguvumus. Tomēr, izveidojoties valstīm, karš kļuva par labu iespēju pievienot kādu papildus teritoriju un iegūt papildus ienākumus. Līdz brīdim, kad pasaulē sāka valdīt ideoloģijas, sistēma bija diezgan vienkārša – pakļauj teritoriju un piespied maksāt nodevas. Līdz tādām galējībām kā Asīrijas iznīcināšana vai naids pret Kartāgu nonāca reti – parasti teritorijās nomainījās vadība, bet palika gan tautība, gan iedzīvotāji un pat reliģiju parasti nemēģināja uzspiest ar varu. No varenās Romas latīņi kā tauta pat īsti nepalika.

Pirmie situāciju mainīja kristieši, bet ne izteikti. Modelis saglabājās, bet, ņemot vērā to, ka kristietība no paša sākuma bija izteikti komerciāls projekts, parasti ienākumi pat uzlabojās, jo krusta karu mērķis bija mainīt ticību, nevis iznīcināt iedzīvotājus. Tas, ka projektā tautas asimilējās, tad jau nāca kā blakus produkts un ar nacionalizācijas vilni Eiropā tas apstājās. Šeit kari turpināja nest ienākumus.

Nākamais ticības vilnis – islāms – jau nāca ar tīru ideoloģiju, tautu asimilāciju, segregāciju, dalījumu grupās un ne tikai ticības, bet arī valodas un domāšanas uzspiešanu. Lai arī vēl aizvien ir populāras leģendas par austrumu bagātajām arābu valstīm, tomēr realitātē islāms uzspieda savu domāšanu, dzīves veidu un pamazām iekarotās valstis padarīja nekonkurētspējīgas. Tomēr arī šeit tas bija ilglaicīgs process, bet pašā sākumā islāmisti nodrošināja sev papildus ienākumus, jo blakus noteiktiem nodokļiem paredzēja pat papildus brīvības iespējas iekarotajās teritorijās, kas sākumā pat daudzviet izraisīja ekonomikas izaugsmi, kas gan vēlāk likumsakarīgi noveda pie panīkuma, bet tas bija gadsimtu jautājums.

Vēl vairāk šo procesu saīsināja ordas iebrukumi jeb Ķīnas modelis. Čingishana karaspēks ienāca no Austrumiem ar Ķīnas modeļa ideju – izmantot vienu pakļauto tautu kā ieroci, lai iekarotu citu. Tas, ka rezultātā Mongoļu impērija iznīcināja bagāto Vidusāziju un pēc tam tam Krievija pēc šī paša modeļa iznīcināja Austrumeiropas teritorijas, tās vienkārši izlaupot, jau nevienu neuztrauca. Ķīnā ar tās lielo dzimstību un lielo iedzīvotāju skaitu šāda darbība lai arī ierobežoja attīstību, tomēr neiznīcināja valsti kā tādu, bet Krievijā šis modelis kļuva pamazām valsti iznīcinošs – Krievija spēja attīstīties tikai izmantojot iekarotās teritorijas, kuras degradēja ātrāk, nekā islāmā – Novgoroda un tuvās kņazistes iznīka jau līdz 18. gadsimtam, Pievolgas reģionu piebeidza 18. gadsimtā un Baltkrieviju degradēja 19. gadsimtā. Latvija ļoti smagi cieta 20. gadsimtā un vēl aizvien īsti nav atguvusies. Pārējām valstīm izdevās kaut cik izkļūt no šī jūga, bet Vidusāzija vēl aizvien ir uz lielas jautājuma zīmes par potenciālo nākotnes attīstību.

Karš kļuva pilnīgi neizdevīgs 20. gadsimtā. Par iemeslu kļuva ne tikai milzīgās izmaksas, kā 1. pasaules karā, bet arī tas, ka kara teritorijas cieta ļoti smagi un pēc tam bija grūti atjaunojamas, prasot daudz resursu. Ķīna spēja atjēgties tikai pēc lielākajām investīcijām ekonomikā, kādas vispār pasaulē ir redzētas. Vjetnama sāka kaut cik vērā ņemamu augšupeju tikai apmēram 40 gadus pēc kara noslēguma. Afganistāna ir ir iznīcināta valsts. Irāna un Irāka apraka savu nākotni karā. Var uzskaitīt un uzskaitīt notikumus, kam nebija rezultāta. Hitlera ideja par dzīves telpu iznīcināja Vācijas ekonomiku un resursus – pat ja nebūtu sācis karu ar PSRS un paturējis tikai esošās teritorijas, demogrāfija netiktu galā ar plāniem par āriešu rases izplatību un pēc pārdesmit gadiem varenā Vācija būtu kļuvusi par ļoti degradētu teritoriju.

21. gadsimtā neviens karš ieguvumus nenes. Arābu valstis turpina degradēt, cīnoties savā starpā un pret Izraēlu. Afganistāna vispār pārvērtusies par augoni pasaules politikā. Krievija ir donors visām «atbrīvotajām» teritorijām, kas pamazām kļūst par aizvien lielāku slogu jau tā problemātiskajam budžetam.

Iemesli ir vienkārši un to pašlaik var novērot Donbasā. Pat nerunājot par to, ka demogrāfija netiek galā ar problēmām un ir jādomā par to, kā izdzīvot esošajā teritorijā, nevis pievienot jaunu, vai par to, ka iznīcināto pilsētu atjaunošana prasīs miljardus eiro. Problēma ir citur.

Mūsdienās lielāko daļu nodokļu ienākumu nodrošina cilvēki. Ja tu iznīcini teritoriju, iznīcini uzņēmumus un sagrauj vietējo ekonomiku, tad pat Ņujorkas vai Kalifornijas vietā uzvarētājs iegūtu degradētu teritoriju ar ļoti daudziem pabalsta prasītājiem un sliktām biznesa iespējām. Globālais bizness vienmēr izvēlēsies drošāku un sakārtotāku teritoriju, kas nozīmē, ka iekarotais zemes pleķītis kļūs par slogu jau tā problemātiskajos budžetos, nevis par ieguvumu. Kā piemēru, atkārtoti saku, varam paņemt Donbasu. Viens no Eiropas industriālajiem centriem ir izlaupīts. Runā, ka no 300 vai cik tur šahtām paliks desmit. Pat parastākos zemes resursus šādās teritorijās ir dārgāk iegūt, jo pazūd gan darbinieki, gan sabojā tehniku un pašas ieguves vietas. Laupītāji tik ātri visu sazāģē metāllūžņos, ka bieži vien dabas resursu ieguvi nav vērts atsākt. Un visa šī teritorija kļūst par lielu dotāciju saņēmēju, nevis budžeta atbalstītāju. Modelis, kas pēdējo reizi bija izdevīgs 19. gadsimtā, kad varēja pievienot tehnoloģiski veiksmīgāku teritoriju un no tā gūt labumu, sen vairs nestrādā.

Pieļauju, ka tas ir galvenais iemesls, kāpēc Ķīna pašlaik neuzsāk nekādu karu. Pieņemsim, ka viņi iekaros Taivānu. Ko tālāk? Viņi jau pakļāva Honkongu, kas savulaik viena pati saražoja produkciju lielākā vērtībā, nekā pati Ķīna, bet tas tikai ļāva pagarināt Ķīnas krīzes iestāšanos uz pāris gadiem un pamazām izslēdz Honkongu no starptautiskās aprites kā vienu no lielākajiem ekonomiskajiem centriem. Pat bez kara Ķīnas partijas modelis ekonomiski vienu no efektīvākajām teritorijā Āzijā pamazām pārvērš par ikdienišķu apgabalu, kas pamazām var pat kļūt par dotācijas reģionu. Un es atkārtoju – tas ir pat bez kara. Kara gadījumā Ķīna iegūs kārtējo degradēto un iznīcināto teritoriju, kas automātiski pārvērtīsies par uzturamu un degradējošu vietu. Jo vairāk 21. gadsimtā tu iekaro, jo nabadzīgāks tu paliec.

Karš 21. gadsimtā nevar beigties ar uzvaru. Pat ja islāmisti uzvarēs Izraēlu, tas kļūs par ļoti lielu ekonomisku triecienu visam reģionam un var beigties ar arābu valstu ekonomiku lielu sabrukumu, jo realitātē islāma valstu ekonomika vēl aizvien balstās uz Eiropas labklājību un tai skaitā Izraēlas. Ja Krievija pievienos tās teritorijas, kuras pašlaik tā ir Ukrainā iekarojusi, tad valsts budžets to nepārdzīvos arī bez kara. Tie ir miljardi un miljardi dolāru – kā teica viena Krievijas ekonomiste – viņai bail tādus ciparus vispār nosaukt. Tie ir nepārtrauktie maksājumi, kurus Krievija nespēs apturēt un kas būs aizvien lielāks un lielāks valsts budžeta slogs arī bez sankcijām.

Tāpēc vien vatņiku sapņi un cerības par to, kā pēc «uzvaras» viņi labi dzīvos Krievijā, ir absolūts idiotisms un stulbums. Nu, pievienos Latgali – un ko tālāk? Tur nav nekādu dabas resursu – reģiona ekonomiskā aktivitāte izmirs pāris gados. Pat ja pieņemsim, ka izdosies pievienot Rīgu. Tā jau tagad ir degradējoša teritoriju, kuru iznīcina vatņiku ideoloģija un karadarbības rezultātā Rīgā vispār pārvērtīsies par absolūtu kaktu ciemu ar pussagruvušām mājām un infrastruktūru, kuru nekādā veidā nespēs uzturēt – pilsēta izmirs ātrāk, nekā pagūsim pabrīnīties.

Karš mūsdienās var tikai iznīcināt, nevis atjaunot. Vienīgais variants, kā var palīdzēt cilvēkiem – atbrīvoties no gaišajiem vadoņiem, izveidot republikāniskas pārvaldes sistēmas, kontrolēt emigrāciju un nodrošināt politiskās sistēmas stabilitāti. Lai nu izdodas.