Zāles no skopuma

 Ir viena lieta, kas mums, sabiedrībai, nepatīk. Tā saucas inflācija. Un te būs jūs visus jāapbēdina – jā, šim stāstam ir sliktā puse, bet tas ir tāpēc, ka jūs to kā sabiedrība pieļaujat. Bet ir galvenā, milzīgā labā puse, kuras dēļ visdrīzāk mēs ar to sadzīvojam pēdējos simts gadus un kāds ģēnijs to tomēr izdomāja.

Šo rakstu tāpēc, ka internetā parādījušies slavas stāsti par Tadžikistānas vai kāds citas -stānas, piedodiet, ja neatceros tieši – plāniem izlaist internetā kriptovalūtu, kas varētu būt nosegta ar zeltu. Tieši tāpat, kā ar visiem slavenajiem -coiniem tagad daudziem siekala tek. Ja godīgi, tad tā ir joma, kur nekādi nesaprotu, no kā viņi visi barojas, jo praktiski visi šie -coini izgāžas pamatīgi un jaunais nebūs izņēmums. Bet kaut kā viņi pamanās sapņot un fanot par katru nākamo un izgāzties tieši tāpat. Kur ņem tam visam naudu – reāli nesaprotu.

Vārdu sakot – ir stāsts un ideja par stabilu valūtu, par ko visi fanojam, bet tomēr būs jāpastāsta, kur tā problēma slēpjas. 19. gadsimtā pasauli pārpildīja tirdzniecības bagātnieki. Jā, viņi ir bijuši vienmēr, bet 19. gadsimta biznesa sistēmas ļāva uzkrāt milzīgus kapitālus. Un, lai ko nerakstītu Markss (kur viņam par kapitāla vēlmi lauzt kaklu ir taisnība, bet tieši uz to jau viss balstās), bija daudz tipiņu, kas nemaz nevēlējās ar saviem kapitāliem riskēt un tos ieguldīt tālāk. Un tad veidojās situācijas, kad ar zeltu garantētas valūtas milzīgi apjomi vienkārši pazuda no tirgus. Valsts nevar atļauties drukāt vairāk, jo it kā par drukāto papīru tev var nākties atdot zeltu un var drukāt tikai tik, cik ir. Bet veidojas situācija, kad kāds uzkrāj valūtu un tā nenonāk tirgū. Valūtas apgrozījums mazāks, ekonomiskā attīstība mazāka, nodokļi mazāki un tas maita, kas tur naudu, aizvien vairāk baidās to ielikt tirgū, jo aktivitāte krītas un arī citi sāk naudu pieturēt. Bet apkārt notiek industrializācija, milzīgi tirgi un tagad jādomā, kā piespiest šos kapitālus atgriezt atpakaļ, nevis turēt ķēšā?

Viens no variantiem, kas palīdzēja atgriezt finansējumu tirgū, bija banku depozītu procentu maksājumi, bet tam tomēr bija riski un daudzi izvēlējās naudu turēt pie sevis. Maza, bet nepārtraukta inflācija šo situāciju atrisināja. Ja tu apzinies, ka tavs kapitāls katru gadu zaudē vērtību, tu tomēr izvēlies meklēt iespējas, kā šo vērtību palielināt, nevis samazināt.

Vārdu sakot – lielā mērā tam, ka 20. gadsimts bija tāds dažādu jomu uzrāviens, mēs varam pateikties tam, ka valstis atteicās no valūtas ciešās piesaistes pie zelta. Mēģinājums pie cietā kursa atgriezties atkal palielinās skopuļu skaitu, kas turēs vērtības pie sevis un neveicinās naudas apriti.

Tas bija labais. Slikto mēs redzam un zinām un tas ir tieši atkarīgs no tā, cik ar to ir spējīgi cīnīties mūsu politiķi. Ir divi veidi, kā viņi rada problēmas. Pirmais ir hiperinflācija, ka politiķi sadrukā papīriņus, lai varētu «apgūt» lielāku apjomu budžeta.

Otrais ir banku lobijs. Ja domājat, ka naudas turētāji kaut kur pazuda – tad nē, viņi nekur nepazuda. Viņi vienkārši sāka meklēt citu veidu, kā efektīvāk naudu paturēt un pat palielināt. Un no tā izpeldēja investīciju fondi, Starptautiskais valūtas fonds, kas aizdod naudu valstīm. Jā, procents nav liels, bet praktiski garantēts. Visveiksmīgāk tas darbojas uz ASV ārējo parādu. Un tā rezultātā mēs visi kopā nodrošinām lielo naudas turētāju kapitālu saglabāšanu un tas arī bremzē ekonomikas attīstību. Bet kopumā tas ir labāk, nekā dzīvot bez inflācijas, lai arī lielākajā daļā gadījumu šie valdību aizņēmumi tikai nodrošina lielo finanšu kapitālu turētāju ienākumus, jo visbiežāk šī aizņemšanas pat nebeidzas ar kādu kapitāla ieguldījumu, bet gan nosedz esošos izdevumus, kas neko nesaražo un mēs par to pēc tam atdodam lielāku summu. Diemžēl politiķu nespējas sekas vienmēr izmaksā un tā ir mūsu pašu atbildība.

Ko es ar šo gribēju teikt? Atgriezties pie cietās valūtas nav jēgas, jo ar nelielas inflācijas palīdzību vienkārši tiek galā ar cilvēku rakstura nepilnībām. Tā ir labā puse. Sliktā – ja jūs ievēlat ne pārāk labus politiķus vai nespējat viņus kontrolēt, tad lielākie kapitāla turētāji vienalga atradīs veidu, kā no jums noslaukt viņiem nepieciešamās naudiņas, pat nemēģinot ar šo naudiņu kaut kā riskēt vai ieguldīt ekonomikas attīstībā. Un tas ir ne tikai valsts parāds – tie ir arī investīciju fondi «2. pensiju līmenis» un tamlīdzīgi.

Vienkārši neiekrītiet uz kārtējo cieto vai augošo -coinu. Tas nestrādās. To uzreiz kāds sāks uzkrāt un glabāt. Un bitkoins šeit ir izņēmums tieši savas struktūras dēļ, bet par stabilu valūtu arī tas nekad nebūs. Labi vismaz, ka pašlaik tas ir augošs.

Tadžikistānas dati no portāla:

https://oec.world/en/profile/bilateral-product/gold/reporter/tjk