Krievijā ekonomiskā krīze uz ņem apgriezienus un Irānā ir karš. Vai tā varētu būt, ka mēs esam kādu pozitīvu pārmaiņu priekšā? Īstermiņā - varbūt. Ilgtermiņā - nekā pozitīva.

Aizvien populārākā ir diskusija internetā par to, vai Putinu Krievijas aizvien sliktākais ekonomiskais stāvoklis piespiedīs noslēgt mieru ar Ukrainu. Jo pēc tam taču viss paliks labāk, vai ne?

Šomēnes lielāka uzmanība ir pievērsta divām valstīm, kur viena no šīm valstīm visu laiku ir jūsu skatu punktā, bet otra veiksmīgi īsteno milzīgu kampaņu, lai jūs noticētu, ka tur viss ir labi. Parunāsim par Irānu, Ķīnu un vēstures mācībām.

Pāris vārdus tomēr gribas pateikt par notikumiem Venecuēlā, lai pēc tam nebūtu tā, ka man atkal teiks: "Bet tu taču neko neteici!" Nu tad arī pateikšu.

Nezināms numurs: Pssss, Izraēla, vai tu guli?

Slinkums kaut ko darīt, bet apsolīju Guntaram Vītolam, ka uzrakstīšu par to, kāpēc uzņēmēji ir slikti politiķi un tad nu arī rakstu. Mīts ir diezgan sens un mūžīgi neefektīvs, bet cilvēki arī šādi cer sagaidīt gaišo Antiņu, kas viņus visus uzvedīs stikla kalnā.

Nebija mērķis šodien kaut ko rakstīt, bet tik daudzi plātās ar stambulisma panākumiem, ka vienkārši jau apnika. Tāpēc paņēmu divus avotus, kur ir uzsvērti stambulisma panākumi un paskatījos - kas tur ir un ko viņi grib panākt.

Ja kādam ir aizmirsies, ko es pirms lielajām fanu runām par to, kā Tramps tūlīt noslēgs mieru ar Asiņaino Punduri, rakstīju, tad var paskatīties Reālās politikas sadaļā. Tagad nāksies atkārtot apmēram to pašu. Miera nebūs.

Par to, ka vēsture atkārtojas, twiterī uzrakstīja lietotāja Maria Lekukh @mlekuh. Un šodien ar viņas palīdzību mēs parunāsim par labajiem cilvēkiem, kas mūsdienās aizstāv Palestīnu un par tiem labajiem cilvēkiem, kas savulaik aizstāvēja apspiestos Dienvidāfrikas republikā.

Nedaudz pavangosim. Par šo tvitera ierakstu. Jo te viss ir ļoti vienkārši. Un ar šo es gribu uzrunāt ikvienu politiķi.