Lai cik skumji nebūtu, fakts, ka lielākā daļa pasaules nesaprot, ka mēs atrodamies reāli nepārtrauktā pasaules kara situācijā, lai arī informatīvajā jomā, izmaksā ļoti dārgi demokrātiskajām valstīm un arī citām. Vēlme meklēt kompromisus, kaut ko vienkārši parunāties vai neko neapsolīt beidzas ar ļoti, ļoti lielām izmaksām un zaudējumiem.

Atcerieties, kā stāstīju, ka feminismam nav īsti sakara nedz ar sieviešu tiesībām, nedz ar sievietēm. Skaidrs, ka vesela kaudze sacēla spuras gaisā un pateica, ka tā nav. Nu, nu, paskatīsimies skaidru piemēru, kas notiek praktiski šobrīd.

Vismaz divi eksperti, kurus lasu un kam pievēršu uzmanību, jau ir publicējuši apskatus par to, ka Ķīna mēģinās meklēt lielāku sadarbību ar Eiropu un ASV, lai mēģinātu uzlabot savu ekonomisko situāciju. Ja nebūtu tik skumji, būtu smieklīgi.

Jau vairākas reizes esmu rakstījis, ka karot mūsdienās izvēlas tikai idioti. Kā asiņainais punduris. Jo lielāks idiots, jo vairāk karo. Jau kopš 20. gadsimta sākuma gudrākie savas ietekmes sfēras pārdala ar finanšu palīdzību, bet 21. gadsimtā galvenokārt par pamatu invāzijai citā valstī ir kļuvusi noziedzība un noziedznieki. It īpaši tāpēc, ka tas...

Es zinu, ka tas galīgi nav labākais veids, kā sākt sarunu un visi to saka, bet man kārtējo reizi netur nervi un es saku atkal - bet es taču teicu! Un tas, ko es teicu divas nedēļas pēc Krievijas masveida iebrukuma Ukrainā, bija tas, ka III pasaules karš notiek, šis karš ir informatīvais un tikpat svarīgi, kā Ukrainas uzvara,...

Šoreiz komentārs būs ļoti īss. Latviešiem ir stāsts par to, kā kalējs čiku kala. Te arī labs piemērs, ka daudzu skaļu vārdu saiešana kopā neko nenozīmē rezultātā. Praktiski neko.

Katru reizi, kad kāds runā par to, ko Krievija tagad darīs, vai spridzinās Zaporožjes atomelektrostaciju vai izdarīs kādu citu tikpat vērtu idiotismu, ir vērts atcerēties manu rakstu par asiņainā pundura glorifikāciju – Krievija ir valsts, kurā idioti atļāva būt par vadoni idiotam un automātiski šajā valstī, kuras darbībā te daudzi mēģina atrast...

Vēsturiskās realitātes nezināšana ir sāpīga. Piemēram, vai kāds uzticētos valstij, kuru 13. gadsimtā pakļāva grieķu kristīgā baznīca, tronī nosēdināja čingizīdu – Čingishana pēcteci un kas savu nākotni saskata tikai papildus teritoriju iekarošanā? Pareizi, neviens neuzticētos un līdz 16. gadsimta beigām Eiropā Moskovijai arī neviens neuzticējās....

Jevgeņija Prigožina neaizbrauciens uz Maskavu visdrīzāk parādīja to, cik neloģiska, nesaprotama un pašiem kaitnieciska ir krievu domāšana. Būtībā tas ļāva saprast, kāpēc Krievijā iepriekš dumpji neizdevās – līdz Maskavai neaizgāja Stepans Razins, Ivans Bolotņikovs un Jemeļjans Pugačovs. Ļeņins visdrīzāk uzvarēja tāpēc, ka viņš jau bija...

Nedaudz apnicis, bet gandrīz visiem pēdējā laika rakstiem iznāk pievienot tekstu: «Bet es taču teicu!» Un šajā gadījumā, lai saprastu, kā asiņaino punduri un Krieviju aprakstīs nākotnes vēstures grāmatās, kurās viņš vēlējās iekļūt kā iekarotājs un Krievijas zemju savācējs, pietiek atskatīties uz notikumiem pirms 80 gadiem.

© Uldis Varnevičs Publicēšanas gadījumā nepieciešama atsauce uz rakstu
Izveidots ar Webnode
Izveido savu bezmaksas mājas lapu! This website was made with Webnode. Create your own for free today! Uzsākt darbu