Ir ļoti izplatīta histērija par to, ka Krievija tūlīt karos ar kādu Eiropā. Nu tā, ka tūlīt, tūlīt, jau 150 tūkstoši stāv Baltkrievijā un viņi nu tā ir bruņoti, nu tā tūlīt karos.

Saistībā ar Trampa un Asiņainā Pundura pēdējā laika dīvainajiem izgājieniem vesela kaudze ļautiņu sākuši bļaustīties par «realpolitics», ka mēs beidzot redzēsim, kas tas ir. Protams, kā parasti, nesaprotot vispār, par ko runā.

Centīšos īsi. Sataisīt histēriju Eiropā par to, ka Putins tūlīt kādam uzbruks, vajag tikai Putinam. Viņš nevar tikt ar Ukrainu galā, armijā pilnīga demoralizācija, galvenais ierocis ir lielgabalu gaļa, bet uzbruks Francijai? Tiešām?

Moments, kad beidzot atkal notika tikšanās starp Krievijas un ASV pārstāvjiem un Trampa kārtējie klauna izlēcieni ir tā iedvesmojuši Latvijas sabiedrību, ka ne apstāties. Bet varbūt tomēr der apskatīties uz to visu reāli ar skaitļiem?

Trampa skandalozo lēmumu ēnā paliek tas, kas atklājas ASV saistībā ar Demokrātu partijas vadības sagrābto. Kur «Demokrātu» vārds ir tikpat atbilstošs, kā «Progresīvie» Latvijā, kas būtībā ir regresīvākā partija valstī. Un situācija ļoti labi parāda, kas notiek arī Latvijā.

Pilns internets tagad savācies ar «ekspertiem», kas pēc tā, cik ilgi Tramps sēdēja uz točiņa, prognozē pasaules politiku un kuru politiķu pēcpusēm vajadzētu sarauties. Mēģināsim uz šo murdziņu fona reāli paskatīties, kas noticis pasaulē un kas vēl notiks.

Es būšu ļoti nejauks un bez atļaujas pārpublicēšu vienu twitera ierakstu – autore «героиня антиутопии» @aaakkva. Apakšā būs arī oriģinālais ieraksts krievu valodā. Ja nu jums kāds stāsta, kā viņš vislabāk zina, kas ir Krievija un tālāk būs labāk, parādiet viņam šo. Labāk nebūs.

Pirms diviem gadiem, rakstot apskatu par 2022. gadu, es teicu, ka tas bija labs gads tāpēc, ka varēja būt daudz sliktāk. Šoreiz es teikšu, ka 2024. gads bija labs gads tāpēc, ka bija pietiekami daudz notikumu, kas parādīja arī kaut ko labu, nevis nepārtrauktu civilizācijas degradāciju, kā tas notiek kopš 21. gadsimta sākuma.

Gribējās uzrakstīt Ziemassvētkos kaut ko skaistu, pacilājošu un tamlīdzīgi, bet, kā vienmēr, ieraudzīju kārtējo ģeniālo diskusiju internetā, atcerējos, ko savulaik esmu domājis par šo tēmu un uzsprāgu savā prātā. Tāpēc parunāsim par balto, jauko ziemu un pelēčiem.

Esmu jau iepriekš rakstījis par to, kas notiek, kad valstsvīri pieņem kļūdainus lēmumus, balstoties uz kļūdainu vēsturisko pieredzi. Par to pašu nesen twitter.com ierakstā runāja Marats Kasems. Neapspriedīšu viņa vēl aizvien neviennozīmīgi vērtējamo personību, bet pievērsīsim uzmanību ierakstam.