Ja parastie lasītāji un interneta «eksperti» būtu paņēmuši to, par ko es rakstīju februāra sākumā, tad nebūtu tagad jābrīnās, kāpēc Tramps saka šo, tad saka to un tā tālāk. Un vesela kaudze propagandonu arī paši vainīgi, ka nelasa, jo tad nebūtu jāmētā savi uzstādījumi katru dienu citādāki.

Saistībā ar Trampa un Asiņainā Pundura pēdējā laika dīvainajiem izgājieniem vesela kaudze ļautiņu sākuši bļaustīties par «realpolitics», ka mēs beidzot redzēsim, kas tas ir. Protams, kā parasti, nesaprotot vispār, par ko runā.

Centīšos īsi. Sataisīt histēriju Eiropā par to, ka Putins tūlīt kādam uzbruks, vajag tikai Putinam. Viņš nevar tikt ar Ukrainu galā, armijā pilnīga demoralizācija, galvenais ierocis ir lielgabalu gaļa, bet uzbruks Francijai? Tiešām?

Moments, kad beidzot atkal notika tikšanās starp Krievijas un ASV pārstāvjiem un Trampa kārtējie klauna izlēcieni ir tā iedvesmojuši Latvijas sabiedrību, ka ne apstāties. Bet varbūt tomēr der apskatīties uz to visu reāli ar skaitļiem?

Trampa skandalozo lēmumu ēnā paliek tas, kas atklājas ASV saistībā ar Demokrātu partijas vadības sagrābto. Kur «Demokrātu» vārds ir tikpat atbilstošs, kā «Progresīvie» Latvijā, kas būtībā ir regresīvākā partija valstī. Un situācija ļoti labi parāda, kas notiek arī Latvijā.

Pilns internets tagad savācies ar «ekspertiem», kas pēc tā, cik ilgi Tramps sēdēja uz točiņa, prognozē pasaules politiku un kuru politiķu pēcpusēm vajadzētu sarauties. Mēģināsim uz šo murdziņu fona reāli paskatīties, kas noticis pasaulē un kas vēl notiks.

Es būšu ļoti nejauks un bez atļaujas pārpublicēšu vienu twitera ierakstu – autore «героиня антиутопии» @aaakkva. Apakšā būs arī oriģinālais ieraksts krievu valodā. Ja nu jums kāds stāsta, kā viņš vislabāk zina, kas ir Krievija un tālāk būs labāk, parādiet viņam šo. Labāk nebūs.

Gribējās uzrakstīt Ziemassvētkos kaut ko skaistu, pacilājošu un tamlīdzīgi, bet, kā vienmēr, ieraudzīju kārtējo ģeniālo diskusiju internetā, atcerējos, ko savulaik esmu domājis par šo tēmu un uzsprāgu savā prātā. Tāpēc parunāsim par balto, jauko ziemu un pelēčiem.

Šis būs īss stāsts. Daudz pēdējās pāris dienās esmu dzirdējis par to, ko cilvēki domā par Takeru Karlsonu Maskavā, ko viņam novēl un tā tālāk. Bet tā ir klasiskā muldēšana. Apmēram tāda pati, kā mūsu valdības rūpes par Gruziju. Problēma ir cita.

Pieļauju, ka visi, kas vēlējās, jau ir redzējuši, kā transdženders ieradās vienā no salīdzinoši pašām mierīgākajām islāma valstīm Marokā. Nē, nu ja viņš būtu ieradies sist sievietes, kā to daži darīja Parīzē, viss būs labi. Bet tā sanāca marasmātiska «Progresīvo» tikšanās ar savu ideālo sapņu valsti. Katrs, kas gribēs, pats atradīs.