Kad runāju ar dažiem kritiķiem, tad cauri nāk tā izmisīgā vēlme senās tautas saskaldīt čupu čupiņās. Latvijā mums bija latgaļi, leti, zemgaļi, vendi, sembi, prūši, semeni, kurši, sēļi un vēl tur daudz visa kā, ko es piemirsu vai pat nezinu. Lietuvā vispār tur tauta pie tautas bija. Un esot slikti, ka es to neatzīstu.

Ir mums karte internetā par to, ka starp Lietuvu un Maskavu esot atrasti ļoti daudz baltu valodas vietvārdi un tā esot zīme, kā pirms mūsu ēras balti cauri Austrumeiropas mežiem esot devušies uz Baltijas jūras krastu. Vai var būt vēl skaistāk?

Šis būs garš teksts. Bet esmu jau tik bieži atsaucies uz tādām lietām, kuras oficiālā vēsture nemīl, bet kas ir publicētas Džordana Gotu hronikā "Getica", ka bez tā te neiztiksim. Ja kādam ir slinkums visu lasīt - lejā ir secinājumi un pašās beigās ir ļoti īsi secinājumi.

Nu bet nevar taču tā būt, ka simti un tūkstoši vēsturnieki saka vienu, es kaut ko citu un taisnība ir man? Nu nevar taču tā būt, vai ne? Paskatīsimies uz to tad vismaz no Latvijas vēstures viedokļa.

Lai ko rakstītu, galvenā vēstures tēma, kas vienmēr interesē arī pētniekus un vēstures fanātus – bija valstiskums vai nebija? Nu tad mēģināsim saprast, kādi ir valstiskuma kritēriji. Uzreiz saku – to jums nāksies padomāt pašiem, jo te ir viena problēma.

Ja nu kāds ir piemirsis, atgādināšu – līdz 8. gadsimtam Austrumeiropā valdīja primitīvas cilšu savienības, kurām valstiskumu atnesa prūšu karalis – Rjus rikss. Tiem, kas lasa manu blogu pirmo reizi, tas varbūt izklausīsies loģiski, bet tie, kas lasījuši vairāk, droši vien paši sapratīs, cik muļķīgi izklausās oficiālā vēsture.

Noslēgsim šo garo apskatu sleju ar skatu uz iespējamajiem vēsturiskajiem notikumiem Eiropā sākot no trīs gadu tūkstošu senas pagātnes līdz pat 13. gadsimtam, balstoties uz pēdējā laika vēstures pētījumiem, ar kuriem esmu saskāries.

Nodaļa, bez kuras beigās iztikt nevarēju. Par mūsu oficiālās vēstures loģiku. Vienkārši daži aizraujoši salīdzinājumi, lai vienkārši saprastu, cik tas viss ir «loģiski».

Priekš tiem, kam patīk lasīt - pienācis tas laiks paņemt pašu pamatīgāko stāstu par gotiem. Un Džordans jau pašā sākumā sagriež mums visu uztveri kājām gaisā. Ja kādam trūkst pacietības lauzties cauri visiem šiem džungļiem, tad var mēģināt uzticēties maniem secinājumiem visa šī stāsta beigās.

Nu kā tas varēja būt, ka senajos laikos kungi gāja un nāca, bet tādi kā volgari, latvieši un ukraiņi izdzīvoja un beigās pat savas valstis uztaisīja, lai arī tieši volgari šajā stāstā palika visvairāk aizmirstie un valsts nav īsti viņu. Par to var izlasīt Agra Dzeņa rakstā viņa facebook.com profilā.