Noslēgsim šo garo apskatu sleju ar skatu uz iespējamajiem vēsturiskajiem notikumiem Eiropā sākot no trīs gadu tūkstošu senas pagātnes līdz pat 13. gadsimtam, balstoties uz pēdējā laika vēstures pētījumiem, ar kuriem esmu saskāries.

Nodaļa, bez kuras beigās iztikt nevarēju. Par mūsu oficiālās vēstures loģiku. Vienkārši daži aizraujoši salīdzinājumi, lai vienkārši saprastu, cik tas viss ir «loģiski».

Priekš tiem, kam patīk lasīt - pienācis tas laiks paņemt pašu pamatīgāko stāstu par gotiem. Un Džordans jau pašā sākumā sagriež mums visu uztveri kājām gaisā. Ja kādam trūkst pacietības lauzties cauri visiem šiem džungļiem, tad var mēģināt uzticēties maniem secinājumiem visa šī stāsta beigās.

Nu kā tas varēja būt, ka senajos laikos kungi gāja un nāca, bet tādi kā volgari, latvieši un ukraiņi izdzīvoja un beigās pat savas valstis uztaisīja, lai arī tieši volgari šajā stāstā palika visvairāk aizmirstie un valsts nav īsti viņu. Par to var izlasīt Agra Dzeņa rakstā viņa facebook.com profilā.

Ir viena tēma, kas man vienmēr ir izbrīnījusi saistībā ar senajiem laikiem. Un tā ir par seno latviešu mājokļiem – situācijā, kad apkārt jau gadu tūkstošiem ir fantastiskas būves un arī Ziemeļeiropā ir saglabājušies pat ļoti sakarīgi koka arhitektūras pieminekļi pat no 12. gadsimta, kāpēc latvieši turpina dzīvot mazās, primitīvās būdiņās, kā par to...

Kad atskatos kopumā uz to, kādu uzrakstīju grāmatu par senajiem baltiem, saprotu, ka galvenais, kas mainījies uztverē un izpratnē, ir pašu seno baltu tēls. Un tas nu ne mazākajā pakāpē nav raksturīgs tam, kā no seniem laikiem mēs to kultivējam.

Tie, kas izlasījuši manu grāmatu un saduras internetā ar daudziem "mītiskiem" objektiem Austrumeiropā vai Urālu kalnu apgabalā, droši vien vairs nebrīnās par to, kā visur raksta par to, cik tas viss ir neskaidrs un brīnumains. Tā rodas tie brīnumi - no nezināšanas, bet tie, kas zina, tie saprot. Parunāsim par Arkaimu.

Tie, kas lasījuši manu grāmatu, visdrīzāk sapratīs, par ko ir stāsts, bet pārējiem gan šis apskats varētu būt zināms pārsteigums. Kad jūs cenšaties runāt par tautām un nācijām, vienmēr ir vērts atcerēties, ka tautas primārā pazīme ir izskats. Un nevis valoda.

Pieļauju, ka vēl aizvien daudzi no cilvēkiem, kas vispār aci uzmetuši maniem ierakstiem vai kaut ko lasījuši, vēl aizvien ir pārliecināti, ka tomēr svarīgāk ir klausīties tajā, ko saka gudri onkuļi un tantes. Piemēram - nu paņēma kāds, pārtulkoja kaut ko - un redz, tur viss ir skaidrs. Tiešām?

Otrais laikam nebūs tik garš teksts, lai arī varētu rakstīt un rakstīt. Šoreiz šis nav jautājums, bet gan mehānisma apraksts. Stāsta iemesls ir vienkāršs – izpeldēja man komentāros ģēnijs no Krievijas – gudrs visā, ar zinātniskiem grādiem utt. Es ticu, ka intelektuāli un domāšanas ziņā viņš ir daudz spēcīgāks, bet taisnība ir man. Kā tā?