Otrais laikam nebūs tik garš teksts, lai arī varētu rakstīt un rakstīt. Šoreiz šis nav jautājums, bet gan mehānisma apraksts. Stāsta iemesls ir vienkāršs – izpeldēja man komentāros ģēnijs no Krievijas – gudrs visā, ar zinātniskiem grādiem utt. Es ticu, ka intelektuāli un domāšanas ziņā viņš ir daudz spēcīgāks, bet taisnība ir man. Kā tā?

Gadījās savu laiku atpakaļ paklausīties Jūlijas Latiņinas vēstures apskatu, kur viņa norādīja, ka 18. un 19. gadsimta tehnoloģiju attīstība Eiropā ļāva pagriezt vēstures ratu pretējā virzienā – līdz tam mežonīgie barbari iekaroja civilizācijas, bet tagad notika otrādi. Tas tā nav – civilizācija vienmēr uzvar. Un kļūda šajā vērtējumā slēpjas...

Izlēca man atkal twitter.com teksts par to, ka Krievija tomēr ir vienīgā pareizā valsts, kas vienmēr ir gribējusi apvienot visus pasaules slāvus un izlēca arī atbilde uz šo tekstu, kura būs redzama attēlā. Bet tagad parunāsim par patiesību – par to, ka Moskovija vienmēr ir galinājusi slāvus.

Noslēgumā dažas piezīmes. Par mūsdienu vēsturi, mūsdienu vēstures ikdienu un par to, cik liela ir iespēja sagaidīt oficiālus vēstures pētījumus un izmaiņas mācību grāmatās par šo jomu.

Atliek tagad saprast, kas un kur īsti 13. gadsimtā dzīvoja Latvijā? Cik ticama ir oficiālā karte un vai eksistē kāds faktors, kas ļautu ar nopietnu pamatu apgalvot, ka tautu karte pirms 800 gadiem izskatījās apmēram konkrēti tā?

Bija doma taisīt vienu lielu rakstu, bet beigās izlēmu sadalīt trīs mazākos. Un sāksim mēs ar jautājumu par to – vai tiešām zem gotu karaspēka Romu laupīja un grāva balti, nevis pusmiljons gotu no senās Zviedrijas teritorijas?

It kā būtu loģiski pēc visa šī stāsta uzdot jautājumu par to, kā balti nonāca no Ērmanīša impērijas līdz divām valstiņām pie Baltijas jūras, kur viena no tām izglābās un savu valsti nodibināja praktiski pēdējā iespējamā brīdī?

Lai nu kas, bet vismazāk balti bija līdzīgi senajiem ēģiptiešiem, kas sēdēja upes krastā, sēja un novāca labību un nekur citur negāja un neko daudz vairāk nezināja. Kā rāda visi seno hronistu stāsti, tas grupējums vazājās visur, kur vien bija iespējams.

Es atkal samelojos. Kad teicu, ka palikuši trīs raksti. Noteikti vismaz četri. Varbūt vairāk. Tāpēc vairs neko neteikšu. Bet mēs ārpus kārtas parunāsim par primitīvo cilšu koka mākslu. Nu jūs ziniet – koka miets ar acīm un degunu, kuru visi pielūdz. Labi, ka kristietība mums atnesa reālo mākslu.

Finišēsim šovakar ar kartēm. Ļoti parastām, aptuvenām un uzreiz pateikšu, ka nekādas superprecīzās tās nekad nebūs. Prognozēt, kur tieši tajā laikā gāja robeža starp kādām ciltīm, ir gandrīz neiespējami. Bet aptuveno priekšstatu varam radīt.