Cilvēkiem politikā ir viena slikta īpašība – nespēja atšķirt zagļus no valstsvīriem. Es pat nerunāju šeit par absolūti debīlo ideju par to, ka, ja zog, bet dalās, tad ir labs. Kur idiots, kas to sludina, pat nemēģina saprast, ka no viņa paņēma 100 eiro, bet atdeva 50 un viņš par to fano.

Ļoti bieži dažādās diskusijās piemin īpašo un izcilo krievu kultūru. Kuras dēļ esot vērts kaut ko saglabāt, ar kaut ko sarunāties un tamlīdzīgi. It īpaši smieklīgi un pretīgi tas ir tāpēc, ka krievu kultūra ir stipri izkropļota masveida slepkavu izdomāta versija. Kas nekad un nevienai tautai neko labu nav nesusi.

Vismaz divi eksperti, kurus lasu un kam pievēršu uzmanību, jau ir publicējuši apskatus par to, ka Ķīna mēģinās meklēt lielāku sadarbību ar Eiropu un ASV, lai mēģinātu uzlabot savu ekonomisko situāciju. Ja nebūtu tik skumji, būtu smieklīgi.

Jau vairākas reizes esmu rakstījis, ka karot mūsdienās izvēlas tikai idioti. Kā asiņainais punduris. Jo lielāks idiots, jo vairāk karo. Jau kopš 20. gadsimta sākuma gudrākie savas ietekmes sfēras pārdala ar finanšu palīdzību, bet 21. gadsimtā galvenokārt par pamatu invāzijai citā valstī ir kļuvusi noziedzība un noziedznieki. It īpaši tāpēc, ka tas...

Es zinu, ka tas galīgi nav labākais veids, kā sākt sarunu un visi to saka, bet man kārtējo reizi netur nervi un es saku atkal - bet es taču teicu! Un tas, ko es teicu divas nedēļas pēc Krievijas masveida iebrukuma Ukrainā, bija tas, ka III pasaules karš notiek, šis karš ir informatīvais un tikpat svarīgi, kā Ukrainas uzvara,...

Šoreiz komentārs būs ļoti īss. Latviešiem ir stāsts par to, kā kalējs čiku kala. Te arī labs piemērs, ka daudzu skaļu vārdu saiešana kopā neko nenozīmē rezultātā. Praktiski neko.

Nedaudz apnicis, bet gandrīz visiem pēdējā laika rakstiem iznāk pievienot tekstu: «Bet es taču teicu!» Un šajā gadījumā, lai saprastu, kā asiņaino punduri un Krieviju aprakstīs nākotnes vēstures grāmatās, kurās viņš vēlējās iekļūt kā iekarotājs un Krievijas zemju savācējs, pietiek atskatīties uz notikumiem pirms 80 gadiem.

Ir pagājis gandrīz pusotrs gads, bet, tāpat kā 2022. gada martā, tā arī tagad pat oficiālie valsts mediji ir pārpildīti ar absolūti bezjēdzīgu un bieži vien kaitniecisku informāciju par to, kas notiek ar Krieviju un Ukrainu un kas notiks. Tāpēc gribas uzrakstīt kaut ko reālu par to, kas notiek un kādi ir nākotnes notikumu attīstītas scenāriji.

Daudz diskusiju ir par to, vai Krievijā mainīsies Putina režīms, vai to nomainīs demokrātiskā sistēma un kāpēc Krievijā nav protestu. Kuriozākais šajā stāstā ir fakts, ka lielā mērā režīmu Krievijā uz demokrātisku nenomainīs tieši demokrātisko valstu dēļ un vēl trakāk - ne jau demokrātiskās valstis pie tā ir vainīgas, bet gan domāšanas īpatnības....