Gandrīz pirms 30 gadiem iznāca Semjuela Hantingtona grāmata «Civilizāciju sadursme», kurā viņš iezīmēja pasaulē notiekošos procesus. Diemžēl izskatās, ka cēloņus viņam tomēr neizdevās veiksmīgi klasificēt, bet mēs ar jums varam atgriezties pie tā, kas bīda visu pasauli – ticība.

Vienmēr esmu teicis, ka mīti politikā ir tāda lieta, kas noved pie lieliem zaudējumiem, problēmām, nāvēm, sabrukumiem un daudz kā cita. Tā arī 21. gadsimtu mēs iesākām ar vienu lielu mītu, kuram vēl aizvien tic puse pasaules un kura sabrukums patiesībā rada aizvien lielākas un lielākas problēmas.

Lai cik traģisks nebūtu 2022. gads, pirms gada es rakstīju, ka tas bija labs gads un tam bija savi iemesli. Diemžēl šī gada laikā izrādījās, ka savās prognozēs es par daudz labi domāju par cilvēkiem. Kā par loģiskiem, saprotošiem cilvēkiem, kas spēj analizēt kļūdas, izdarīt secinājumus. Es kļūdījos. Un tas diemžēl novada pie tā, ka aizvadītais gads...

Cilvēkiem politikā ir viena slikta īpašība – nespēja atšķirt zagļus no valstsvīriem. Es pat nerunāju šeit par absolūti debīlo ideju par to, ka, ja zog, bet dalās, tad ir labs. Kur idiots, kas to sludina, pat nemēģina saprast, ka no viņa paņēma 100 eiro, bet atdeva 50 un viņš par to fano.

Ļoti bieži dažādās diskusijās piemin īpašo un izcilo krievu kultūru. Kuras dēļ esot vērts kaut ko saglabāt, ar kaut ko sarunāties un tamlīdzīgi. It īpaši smieklīgi un pretīgi tas ir tāpēc, ka krievu kultūra ir stipri izkropļota masveida slepkavu izdomāta versija. Kas nekad un nevienai tautai neko labu nav nesusi.

Vismaz divi eksperti, kurus lasu un kam pievēršu uzmanību, jau ir publicējuši apskatus par to, ka Ķīna mēģinās meklēt lielāku sadarbību ar Eiropu un ASV, lai mēģinātu uzlabot savu ekonomisko situāciju. Ja nebūtu tik skumji, būtu smieklīgi.

Jau vairākas reizes esmu rakstījis, ka karot mūsdienās izvēlas tikai idioti. Kā asiņainais punduris. Jo lielāks idiots, jo vairāk karo. Jau kopš 20. gadsimta sākuma gudrākie savas ietekmes sfēras pārdala ar finanšu palīdzību, bet 21. gadsimtā galvenokārt par pamatu invāzijai citā valstī ir kļuvusi noziedzība un noziedznieki. It īpaši tāpēc, ka tas...

Es zinu, ka tas galīgi nav labākais veids, kā sākt sarunu un visi to saka, bet man kārtējo reizi netur nervi un es saku atkal - bet es taču teicu! Un tas, ko es teicu divas nedēļas pēc Krievijas masveida iebrukuma Ukrainā, bija tas, ka III pasaules karš notiek, šis karš ir informatīvais un tikpat svarīgi, kā Ukrainas uzvara,...

Šoreiz komentārs būs ļoti īss. Latviešiem ir stāsts par to, kā kalējs čiku kala. Te arī labs piemērs, ka daudzu skaļu vārdu saiešana kopā neko nenozīmē rezultātā. Praktiski neko.

Nedaudz apnicis, bet gandrīz visiem pēdējā laika rakstiem iznāk pievienot tekstu: «Bet es taču teicu!» Un šajā gadījumā, lai saprastu, kā asiņaino punduri un Krieviju aprakstīs nākotnes vēstures grāmatās, kurās viņš vēlējās iekļūt kā iekarotājs un Krievijas zemju savācējs, pietiek atskatīties uz notikumiem pirms 80 gadiem.